Grāmatu izlasīju vienā dienā, jo nespēju atrauties. Sākumā nemaz nebiju gatava, ka autores pirmais publicētais romāns mani tā aizraus, jo ļoti sekmīgi pirmie romāni ir retums, tomēr sižets izrādījās man personīgi interesants no diviem aspektiem. Pirmkārt, tajā ir vēstīts par farmācijas biznesa aizkulisēm – un tas nu nav nekāds pārsteigums, jo
Kristīne Jučkoviča joprojām strādā lielā ar zāļu biznesu saistītā uzņēmumā, tātad pazīst drēbi un zina, par ko runā – un, ja viņa raksta, ka šajā jomā notiek tumšas lietas, tad lasītājs var vienīgi cerēt, ka tas, kas tur aprakstīts, ir vienīgi autores fantāzijas augļi.
Otrkārt, viens no romāna centrālajiem tēliem ir žurnāliste, kura iekuļas ar farmācijas biznesu saistītā skandālā un pat pieliek roku, lai tas izceltos. Tik neapskaužamā situācijā kā šī Ramona nekad neesmu nonākusi. Rudā, nekaunīgā Ramona – būtībā iemieso teju vai visu sliktāko, ko dažkārt par žurnālistiem mēdz domāt: ka viņi ir pērkami, ka viņiem nav ne sirdsapziņas, ne goda jūtu un ka skaļa materiāla dēļ viņi/viņas ir gatavas arī uz zemisku rīcību.
Uzreiz gan jāprecizē, ka Ramona gan ir svarīgs tēls romānā, tomēr centrālā varone ir dāma, vārdā Kaija, inovatīva farmaceitiskā uzņēmuma direktore.
Tomēr nevar teikt, ka viņa ir Ramonas pretstats. Kaija, precēta sieviete un divu bērnu māte, ļaujas komandējuma romānam, tā ka ar sirdsapziņu arī viņai ir, par ko runāt. Arī Kaijas vadītajam uzņēmumam skandāla dēļ neiet diez ko spoži. Brīžiem gan šķita, ka Kaija pati sev tīri labi vai pat drusku par daudz patīk – viņa ir turīga, kopta, skaista, izglītota, čakla, asprātīga, principiāla utt., un viņa arī nekavējas šīs savas īpašības gan atklāt, gan apcerēt. Bet varbūt tas tieši ir veselīgi – lasīt par pusmūža sievieti, kas nevis vaimanā, ka viss dzīvē beidzies, vai vēl gaida savecējušu princi nosirmojušā zirgā, bet, tā sakot, ņem, ko dzīve dod.
Kaija ir dzīvs, reāls cilvēks – apzinās savas spējas, tomēr negrib būt ne tanks, ne vilcēja, ne virtuves kombains, grib arī savu tiesu tīri sievišķīgas laimes, vienlaikus skaidri saprotot, ka tā var būt iluzora un ka tai var būt sava cena.
Tā ka tur ir gan zināma deva pašapziņas, gan visur esošās šaubas un sirdsapziņas ēdas.
Romāns ir ļoti labi uzbūvēts, notikumi ir secīgi un loģiski; tos papildina autores dzejas rindas, kas man šķita ļoti iederīgas. Arī tēli veidoti pietiekami spilgti, lai nesajuktu vienā masā, bet vienlaikus nepārspīlēti, neizkariķēti. Tomēr es būtu gribējusi, lai man kā lasītājai tiek sniegtas atbildes uz dažiem romānā uzdotiem jautājumiem. Lai līdz galam atrisinās puskriminālā intriga ap notikumiem farmaceitiskajā uzņēmumā. Tur ļoti daudz kas palika it kā gaisā karājamies. Bet varbūt es piekasos, un varbūt tas ir tīšām, jo varbūt romānam būs turpinājums.
Savukārt romāna beigas ir nevis saldeni laimīgas, bet ļoti cerīgas! Paldies par to autorei, ka nenogalināja cerību, bet ļāva pacelt skatienu augstāk par ikdienības dubļiem.
