Ingvilda Strautmane: "Mūra nojaukšana" un tava personīgā pieredze tajā laikā – ar ko tā bija saistīta?
Guntars Godiņš: Tieši par Berlīnes mūri runājot, viena mana dzejas rindiņa bija uzpūsta ar krāsas baloniņu. Tā rindiņa bija – "Bez savas valodas tu esi sūds."
Zigfrīds Muktupāvels: Uzpūsta uz Berlīnes mūra?
Guntars Godiņš: Jā, bet tagad tas ir nobrucis, tā kā vairāk arī tās rindiņas nav.
Es domāju, ka mēs esam sapratuši, ka tiešām valodai ir nozīme. Šis laiks man asociējas ar pirmajām grāmatām, ar dzejoļiem, ar cenzūru, ar aizliegumiem. Visspilgtākais, protams, bija "Avota" laiks, kur es strādāju ļoti ilgi, sākot no 1987. gada februāra, marta. Es domāju, ka šis laiks tagad atgādina to, kas notiek Ukrainā.
Šis laiks mums liek pārdomāt, kas tad īsti mums kaimiņos dzīvo. Mēs redzam, ka viņi nekur tālāk nav tikuši domāšanas veidā, vai tā būtu Padomju Savienība vai Krievija.
Tāpēc izstāde "Mūra nojaukšana" ir svarīga, lai atgādinātu un pateiktu, kā toreiz bija.
Toreiz bija daudz, daudz grūtāk, informācijas apmaiņa nebija tāda, kāda tā ir tagad. Bet informācija tāpat staigāja apkārt. Mēs dabūjām daudz aizliegtas literatūras, mēs lasījām, ko varējām. Protams, angļu valodā grāmatas īsti nevarēja dabūt. Tu dzīvoji aiz mūra vai kultūras mucā, kur tev spiež kaut kāda pilnīga sveša kultūra kā padomju.
Ingvilda Strautmane: Vienalga mēs mēģinājām lasīt visu, ko iespējām, un ar to mainīties. Kur nu tās durtiņas tajā laikā pavērās – vai caur Čehoslovākiju vai caur Demokrātisko Vāciju, vai caur Igauniju – mēģinājām to sataustīt. Pie tam ārzemju literatūra diezgan daudz bija krievu valodas tulkojumos. Dažādi bija.
Guntars Godiņš: Jā, protams. "Avota" laikā Vladis Spāre un arī citi, it sevišķi tie, kas strādāja "Rodņikā" (žurnāla "Avots" krievu versijā) dabūja daudz, arī no Krievijas. Kaut ko es meklēju no Igaunijas. Tā kā man bija pazīstams Jāns Kaplinskis, viens no igauņu dzejniekiem, bija iespēja dabūt daudz tādas literatūras, kura toreiz nemaz nefigurēja.
Zigfrīds Muktupāvels: Es šad tad esmu saskāries ar tādu, man šķiet, īstu fenomenu, ka gan mūziķi, gan rakstnieki rakstīja, ne vienmēr domādami, kas tas ir disidentisks teksts, bet publika tik ļoti alka to saskatīt, ka teica – redz kur viņam ir tāds zemteksts. Pats autors par to vispār nenojauta. Vai saskāries ar tādu pieredzi, ka tu kaut ko uzrakstīji un lasītāji pēc tam apbrīnā teica – kā jūs tā uzdrošinājāties?
Guntars Godiņš: Jā, tas arī. Lielākoties zemteksts bija saprotams diezgan skaidri, bet ļoti bieži varbūt es pat neiedomājos, jo dzejolis jau tāpat kā mūzika: tu raksti un baigi nedomā un pēkšņi ir tāds moments.
Par manu "Sieru dziesmu" – toreiz jau zināja, kas ir "sieri", tad mēs varējām to teikt, bet tagad man pateiktu, ka tā ir vienkārši gastronomiska dziesma, vai ne? Arī konteksts mainās.
Dzeja un māksla tajā laikā bija ļoti saistīta. It sevišķi 80. gados, kad notika Mākslas dienas, dzejnieki bieži lasīja. Skandalozākais [notikums] varbūt bija tad, kad Egīls Zirnis lasīja savas tautasdziesmas. Tās arī tagad ir aktuālas. Kad es strādāju "Avotā", mēs izdevām tādu grāmatiņu, kas saucās "Man atņēma visu". Tur ir dzejnieki Uldis Bērziņš, Pēters Brūveris, Žebers, Egīls Zirnis, Jānis Baltvilks un es. Un Egīlam ir tās tautasdziesmas. Viņš tās nolasīja un, protams, viņu pēc tam izsauca uz Stūra māju. [..]
Ingvilda Strautmane: Guntar, kurā gadā tādu grāmatiņu varēja izdot?
Guntars Godiņš: Tas jau bija 90. gados.
Ingvilda Strautmane: Es domāju, cik daudz, piemēram, 1984. gadā varēja skaidri runāt par lietām? Kā mēs sakām par teātri – tur bija tik daudz Ēzopa valodas.
Guntars Godiņš: Nu re, "Zābaku dziesmu" es uzrakstīju 1984. gadā. To nopublicēja Saldus avīzīte "Padomju Zeme". Notika arī šādi kuriozi. "Padomju Zeme" nopublicēja, Virga ieraudzīja un uztaisīja dziesmu. Man bija publikācija arī "Padomju Jaunatnē", un tur bija gan rindiņa no šī dzejoļa, gan citi dzejoļi. Pēc tam redaktoram sanāca diezgan ko darīt, jo viņu varbūt pasauca un tā tālāk. Bet šad tad bija iespējams to izdarīt. Es tajos laikos strādāju Radio...
Ingvilda Strautmane: Pirms "Avota", ja?
Guntars Godiņš: Jā, tas bija 1984., 1985. gads. Mums bija dzejas lasījumi; "glavļits" skatījās tekstu, kas bija atreferēts un pēc tam vēl pieņēma raidījumu. Tagad tas nebūtu iedomājams. Es atceros, ka bija igauņu dzejnieka Hando Runnela (viņš patiesi savā ziņā bija aizliegts Igaunijā) dzeja, un Kārlis Auškāps savā labajā balsī to lasīja [..]. Kamēr pieņēma to raidījumu, es koķetēju, lai izietu cauri; klausījās Biruta Krone.
Ingvilda Strautmane: Tā bija tāda zināma prakse.
Guntars Godiņš: Jā. Es domāju, ka arī izstādē, kas tagad ir, mākslinieki ironizējot, kariķējot kaut kādā veidā [tolaik] dabūja cauri te pateikto domu.
Guntars Godiņš nolasa divus nepublicētus dzejoļus, kas uzrakstīti okupācijas laikā.
Zigfrīds Muktupāvels: Guntar, tu tomēr nebiji disidentu sarakstu augšgalos. Tagad caur šiem dzejoļiem atklājas, kas ar tevi notika tajos gados, ko tu domāji. Vai tu saprati, ka riskē? Vai tu slēpi šos dzejoļus?
Guntars Godiņš: Es īsti neslēpu. Es pat nezinu, vai es riskēju.
Tas bija jaunības trakums un milzīga "škrobe", ka mēs tā dzīvojam, ka ir šī divdomāšana vai divvalodība – gan skolas valoda, gan mājas valoda –, ka tu nedrīksti klausīties normālu mūziku, tu nevari dabūt to mūziku un ka tev ir pārāk gari mati un tā tālāk.
Es, protams, šos dzejoļus nevarēju publicēt. Neviens jau arī neuzņēmās tādu risku. Viens otrs varbūt to pamēģināja. Bet daudz iespēju bija lasījumos. Mums bija Dzejas dienas. Es neatceros, vai man tas bija, bet vēl 80. gadu sākumā prasīja iedot dzejoļus, kurus lasīs, tos pārbaudīja pirms tam. Pat ja es parādīju, tad šo to nobliezu no tā, ko es nerādīju.
Zigfrīds Muktupāvels: Vai tu atceries, ko īsti tu gribēji tajā laikā panākt? Gribēji publicēt šos dzejoļus? Citiem bija doma, ka tik varētu aizlaisties uz ārzemēm. Tādas domas par Latvijas atdalīšanos no Padomju Savienības tolaik bija gandrīz fantastikas līmeni.
Guntars Godiņš: Jā, bet tāpat mēs gribējām būt savā valstī, mums jau bija pieredze. Es daudz lasīju, un kaut kur biju dabūjis grāmatas, kas par to runāja. Padomijas kultūra mums tomēr bija sveša. Mēs vairāk skatījāmies, lasījām grāmatas gan par Latvijas, gan par citu tautu... līdz ar to bija griba izrauties ārā, kaut kādā veidā [to] mainīt. Varbūt naivi cerēt, ka ar vārdu to var izdarīt. Tas mūris sākumā bija biezs, bet tad pa bišķiņai, bišķiņai... Un mums jau bija priekšā stāvošie dzejnieki, kas bija pirms mums – vai tas ir Virza vai Knuts Skujenieks, vai Vizma Belševica –, kas arī centās. Tā jau nebija, ka 80. gados ienāca mana paaudze un tad mēs tur baigi devām. Mēs varbūt izmainījām stilistiku. Varbūt agrāk nebija tik daudz ironijas. Ironija ļāva kaut ko dabūt cauri vieglāk, jo ironija nav pa pieri.
Zigfrīds Muktupāvels: Tur ir tie zemteksti, Ēzopa valoda. [..]
Guntars Godiņš: Tas ir viens no poētikas virzieniem – Ēzopa valoda, kas bija jau senos, senos laikos. Man liekas, ka zemteksti turpinās. Ir mainījies politiskais konteksts vai politiskais fons, bet tekstam ir svarīgi būt ar savu noslēpumu. Nupat pabeidzu grāmatu, kas sauksies "Sirreālisms igauņu dzejā". Tur būs mans pētījums un igauņu sirreālistu teksti. Viens no zemtekstu virzieniem, varētu teikt, ir sirreālisms, kas nemaz tik vienkārši nav saprotams, tur ir savi noteikumi.
Tā Ēzopa valoda, tie zemteksti, kas ir atrodami 80. gadu vai agrākā dzejā, ir analīzes vērti – kā to darīja. Tie pazūd, līdz ar to mēs nesaprotam, varbūt, ka tas dzejolis ir tik muļķīgs. Kāpēc es rakstīju par sieru? Tikpat labi par desu varēju.