Sibīrijas bērnu stāsti lasāmi grāmatā divos sējumos "Sibīrijas bērni", tās ir intervijas ar 1941. gadā izsūtītajiem bērniem, kopumā intervēti 760 cilvēku. "Toreiz, 2000.–2001. gadā, vēl bija dzīvas arī mātes, kuras ar bērniem izsūtīja, tādas bija nedaudzas, intervējām laikam 16 mammas. Viņas šajās bērnu grāmatās nav iekšā," Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Grāmatu stāsti" skaidro izdevēja. Jaunajā grāmatā ir mātes un viņas bērnu stāsts, ar fotogrāfijām un izvilkumiem no "Sibīrijas bērnu" stāstiem par mammām, kuras neatgriezās, kuras gāja bojā, noslīka bērnu acu priekšā.
"Mātes Sibīrijā ticēja Latvijai, ticēja savai valstij un to iemācīja arī bērniem; kad veda uz vagoniem un neļāva atskatīties, tad māte teica: atskaties meit, cik Latvija ir skaista, paturi to prātā," saka Geka. Atmiņās Sibīrijas bērni stāsta, ka mammas runāja par Latviju, viņi dziedāja latviešu dziesmas un tas deva viņiem spēku un ticību. Ticības un izmisuma lielumu skaudri apliecina tās mātes, kas izdarīja pašnāvību, lai bērniem dotu iespēju atgriezties Latvijā, sekojot 1946. gada iniciatīvai vest bāreņus atpakaļ uz Latviju. Tūkstoš piecsimt bērniem deva iespēju atgriezties Latvijā, lielo vairumu atkal aizveda atpakaļ. "Sandras Kalnietes mamma, kura bija sešpadsmitgadīga meitene, kad viņu veda atpakaļ, uzrakstīja mammai vēstuli: māmiņ, es braucu pie tevis atpakaļ. 1949. gadā. Mamma, kad saņēma to vēstuli, ar infarktu nokrita," notikumos dalās Geka. Latviešu sieviešu pašaizliedzība un spēja savus bērnus glābt ir apbrīnojama, viņas strādāja mežā, ārdīja maisus, adīja, šuva, tamborēja, darīja visu ko, kā zīlnieces sādžā zīlēja, izdomāja, kā no nekā pagatavot kaut ko, stādīja kartupeļu miziņas, uzskaita Geka, piebilstot: "Atceros, tie stāsti, ka taču bērni izaudzināti godīgi, viņi saka: mēs mirām badā, jo nebijām iemācījušies zagt."
Kāds teiks, ka šie stāsti ir labi zināmi, tomēr izdevēja tikšanās reizēs skolās un muzejos novērojusi, ka ļoti daudzi par šiem notikumiem nezina: "Jautājums – vai grib zināt? Cilvēki tagad ir izaudzināti arvien lielākā labklājībā, arvien vairāk vajag atpūsties, priecāties par dzīvi...". Pašreizējos notikumus Ukrainā Geka saredz kā iespēju Rietumu pasaulei apstāties no negausīgā alku skrējiena: "Domāju, ka dzīvē jābūt samēram. Sibīrijas bērni atmiņās, arī šajā grāmatā saka, ka Sibīrijā bija vieglāk izdzīvot tiem, kas bija vasarās uz laukiem braukuši strādāt palīgā." Vairāku grāmatu autors Ilmārs Knaģis, kurš 15 gadu vecumā izsūtīts, kāpjot vagonā, esot domājis tā: nu tagad sāksies piedzīvojumiem pilna dzīve! Jo tas bija pretstats labklājīgajai, tomēr brīžam garlaicīgajai dzīvei. Tā bija šausmīga dzīves skola, kam cilvēki izgāja cauri; mums, lai gūtu šīs atziņas, tas nav jāpiedzīvo, mēs varam lasīt šo cilvēku stāstus un pārdomāt savu dzīvi, to dzīvi, kāda tā šobrīd pasaulē ir, aicina Dzintra Geka.