Uzreiz piebildīšu, ka izlasē iekļauti skandināvu un Centrāleiropas rakstnieku darbi. Latviešu detektīvliteratūrai vēl neesmu pieslēgusies, savukārt amerikāņu detektīvi man vienkārši nepatīk, tur ātri sapinos varoņu vārdos un arī darbībās.
Kā pirmo detektīvu iesaku Kamillas Lekbergas kopā ar Henriku Fekseusu sarakstīto grāmatu "Kaste", kas lasītāju pārsteigs ar ļoti inovatīviem nogalināšanas veidiem, un arī atrisinājums ir visai negaidīts.
Lekbergu lasu jau vairākus gadus un tiešām ar nepacietību gaidu viņas jaunākos romānus latviešu valodā. Tulkojumi ir ļoti labi, arī valoda raita, sižeti parasti ierauj un nelaiž nemaz tik viegli vaļā.
Protams, labam detektīvam vienmēr vajadzīgs kāds noslēpums, kurš uzpeld pēc vairākiem gadiem, atriebība, interesanta blakus līnija – piemēram, izmeklētāja dzīve. Līdz šim, kad Lekberga rakstīja romānus viena pati, ļoti interesanti bija lasīt gan par daudzbērnu mātes, rakstnieces Ērikas un viņas vīra Patrika dzīvi, gan nozieguma kopīgo izmeklēšanu nelielā Zviedrijas ciematā.
Biezajai grāmatai (teju 700 lappuses un vairāk nekā kilogramu smaga) "Kaste" ir divi autori – Lekberga un Henriks Fekseuss, kas ir sensacionāls lektors, psiholoģisks iluzionists un domu lasītājs, populāru TV šovu vadītājs un daudzu pasaules bestselleru autors. Abu radītie galvenie tēli – Mina Dabiri, Stokholmas policijas izmeklētāja, izmeklē mīklainās slepkavības kopā ar Vincentu Valderu, kas ir mentālists un psihologs.
Daudzi autori saviem izmeklētājiem mēģina piešķirt kādu savdabīgu odziņu. Jū Nesbē galvenais varonis, piemēram, bija žūpa. Jāsaka, ka šajā gadījumā abi autori savus galvenos varoņus ir pamatīgi "saogojuši" ar ļoti daudz dīvainībām. Man tas nedaudz traucēja, taču vēlāk jau pieradu un ieslīgu pašā kriminālajā stāstā. Lasījās raiti.
Otra grāmata, kuru izlasīju sava atvaļinājuma laikā, bija vācu rakstnieces Neles Noihausas detektīvs "Mūžīgā draudzība". Arī šīs autores darbus es pērku bez bažām un nekad neesmu vīlusies. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka šis ir septītais šīs autores darbs, kas tulkots latviski. Grāmatās darbojas divi izmeklētāji – Pia un Olivers, katrs ar savu dzīves stāstu un saknēm.
No vienas puses, Noihausas grāmatas ir kā seriāls, tāpēc būtu svarīgi lasīt no sākuma, tad būs skaidrs, kā attīstās Pias un Olivera dzīves stāsti. Taču, no otras puses – es pieļauju, ka, sākot lasīt ar detektīvu "Mūžīgā draudzība", nekas nebūs zaudēts, jo sižets un pārējās grāmatā esošās dzīves līnijas netraucē viena otrai, un tas nekas, ka nezināsiet, kā tad Olivers ir nonācis līdz otrajai sievai… galvenais, ka viņš no viņas tagad šķiras un kāpēc.
Trešā grāmata, kuru biju plānojusi izlasīt atvaļinājumā, man diemžēl neiet diemžēl tik raiti, kaut gan arī šis ir autors, kura grāmatas gaidu. Proti, dāņu rakstnieks Jusi Adlers Olsens un viņa detektīvs "Nātrija hlorīds"! Ceru, ka labi zināt – kas tas ir par ķīmisko savienojumu. Man ļoti patika kāda kolēģa teiktais, ka tikai par sevi pārliecināts autors varētu savu grāmatu nosaukt – "Nātrija hlorīds".
Jā, Jusi Adlers Olsens tāds ir. Tāds pats kā veco lietu izmeklētājs Karls Merks, kurš ar savu komandu – dīvaino sievieti Rozi un interesanto musulmani Asadu, Dānijas pilsoni, izmeklē noputējušās lietas. Interesanti, kā pagātne sasaucas ar tagadni. Protams, visi viņi ir nedaudz dīvaini, bet tieši tāpēc viņi spēj šādus vecus noslēpumus šķetināt.
Kāpēc īsti neiet uz priekšu šī grāmata? Gluži vienkārši – atvaļinājums bija par īsu.
