No zīmes uz skaņu
Uģis Nastevičs ir japāņu valodas tulks, lektors ar maģistra grādu pedagoģijā un zinātņu doktora grādu kultūras teorijā, japāņu valodu apguvis pašmācības ceļā. Viss sācies ar to, ka bērnībā iemīlējies japāņu rakstu zīmēs, apbrīnojis tās kā mākslas darbus. Vidusskolas gados, šķirstot vārdnīcas, vispirms apguvis tos hieroglifus, kas vizuāli šķituši skaistāki un piesaistījuši viņa acu skatu, kā pats saka, tas nebūt nav bijis ātrākais valodas apguves veids, bet aizraujošākais gan: "Ja ir zīmes, tad no tām arī veidojas vēstījums, un neizbēgami nonākam pie valodas, valodas skanējuma un arī poētikas." Japāņu kultūrā tulkotāju īpaši piesaistīja garīgā tradīcija, ko pazīst ar nosaukumu šintō. "Svētku reizēs šintō priesteri skaita lirikas veida tekstus kā lūgsnas, un caur tiem man radās interese ne tikai šos reliģiskos, bet arī laicīgo dzeju iepazīt," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta Nastevičs. Gan maģistra, gan doktora grāda studijās tulkotājs pētījis līdzības starp latviešu dievturību un japāņu šintō, piemēram, mūsu trejdeksnis, japāņiem ir līdzīgs instruments, ko izmanto šintō priesteri. Protams, zināma līdzība ir saskatāma arī latvju dainās kā sakrālā lirikas veidā, ne velti tulkotājs šobrīd strādā pie dainu atdzejojumiem japāņu valodā. "Mani pārsteidz, cik daudz japāņu tomēr mācās un, kas nav mazsvarīgi – iemācās latviešu valodu – ir dzirdēts par jaunu japāni, kurš dzied latviski," sarunā atklāj Nastevičs.
Saviļņot
Japāņu dzejas krājums latviski izdots vairākos veidos – palielinātajā drukā, Braila rakstā un audiogrāmatas formātā. Grāmatas vāku rotā Kacusikas Hokusai darbs "Lielais vilnis pie Kanagavas" un lasāmi divi hieroglifi "jamato" un "uta". Kā skaidro tulkotājs: "Viss, kas saistās ar japānisko, tiek apzīmēts ar pirmo zīmi, un dzeja, dziesmas, liriskie teksti tiek apzīmēti ar otro zīmi [..] Es ceru, ka šī dzeja saviļņos lasītājus kā šis vilnis."
Latvijā līdz šim vairāk lasāmi japāņu dzejas krājumi, kuros apkopots haiku, taču šajā krājumā iekļautie teksti veidoti tanka pantmērā. "Haiku, kas ļoti pazīstams pasaulē, sastāv no piecām zilbēm vai svešvārdā morām, tad septiņām zilbēm vai morām, un tad piecām, tātad trīs rindas. [..] savukārt cits pantmērs, kas ir nedaudz garāks, to sauc par tanka, un tajā ir piecas – septiņas – piecas – septiņas – septiņas zilbes vai moras," skaidro tulkotājs. Šajā krājuma iespējams arī iepazīties ar mūsdienu japāņu dzejas paraugiem un gan budistu, gan šintō lūgsnu tekstiem.
Jautāts, kas latviešus saista japāņu kultūrā, dzejā, tulkotājs min tuvību ar dabu, sadzīvošanu ar vidi, nevis pretdarbību tai:
"Cilvēks sevi nesajūt kā pasaules valdnieku, viņš iekļaujas dabā, un tas ir tas, kas, manuprāt, uzrunā latviešu lasītājus, jo šī cieņas pret dabu izpratne ir tuva."
Dzeja kā tilts
Neredzīgo bibliotēkas Braila raksta nodaļas vadītāja Gunta Bite neslēpj prieku par izdevumu, kam arī veidojusi taktilas jeb taustāmas ilustrācijas. Ilustrācijas Braila raksta grāmatām ir retums, taču šajā reizē grāmatas veidotāji vēlējās paspilgtināt dzejas dvēselisko vēstījumu. Ilustrācijas ir taustāmas, čamdāmas, tās dodot neredzīgajam iespēju gūt noskaņu. Vārsmu par smaržīgiem ziediem bagātina ziedu atveids, lūgsnai par bambusu līdzās radīts bambuss. "Arī vārsmā ir minēts, ka bambuss ir posmains, līdz ar to izmantojām tādu kā audumu, kas veido posmus, un koks kā bambuss," par ilustrācijām stāsta Bite. Trešā ilustrācija veltīta vārsmai par sakuras ziediem.
Šo grāmatu īpašu padara ne tikai ilustrācijas, bet arī iespēja to klausīties, turklāt gan latviešu, gan japāņu valodā.
"Uģis šo grāmatu veidojis loti fantastiskā metodē – ir atdzejojums latviešu valodā un pēc tam dots, kā izrunāt šo pašu vārsmu oriģinālvalodā, izmantojot latviešu valodas burtus. Tas ir fantastiski, jo arī neredzīgais var lasīt, kā to izrunāt. Papildinājums, protams, ir audio ieraksts, jo viens ir tas, ka mēs izlasām, kā to pateikt, bet ir jāzina, uz kuriem burtiem uzsvars, kādā ātrumā, kādā intonācijā to runāt. Noklausoties konkrēto vārsmu[..] – kā skan japāniski, var iemācīties pats no galvas šo vārsmu japāņu valodā," stāsta Gunta Bite, piebilstot, ka šo metodi pati pārbaudījusi un tiešām iemācījusies vārsmas skaitīt japāņu valodā.
Arī aptaujātie lasītāji krājumu vērtē ļoti pozitīvi, dēvējot to par tiltu, kas savieno abas kultūras: "Tādi darbi, kurus var izlasīt ne tikai latvieši, bet arī japāņi, zinu daudz cilvēku, kas dzīvo Japānā, bet mācās latviešu valodu, un tādi darbi ir ļoti, ļoti svarīgi."
