Vai zini?

Vai zini, cik raiba ir Latvijas bāku vēsture?

Vai zini?

Vai zini, ka līdz mūsdienām nav saglabājusies neviena Aspazijas kleita?

Vai zini, ka Rūdolfs Blaumanis palīdzēja iznākt Raiņa pirmajam dzejoļu krājumam?

Vai zini, ka Rūdolfs Blaumanis palīdzēja iznākt Raiņa pirmajam dzejoļu krājumam?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Rūdolfa Blaumaņa un Raiņa attiecībās viens no pašiem svarīgākajiem pavērsieniem bija Blaumaņa atbalsts laikā, kad 1903. gada novembrī publicēšanai bija iesniegts Raiņa krājums "Tālas noskaņas zilā vakarā".

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Tas nonāca pie cenzora Mārtiņa Remiķa Pēterburgā. Blaumanis šajā laikā strādāja laikrakstā "Pēterburgas Avīzes" un bija pazīstams ar cenzoru, ar kuru ik pa laikam satikās. Rainis bija visai satraukts, vai krājumu atļaus, viņu biedēja arī Remiķa vilcināšanās. Blaumanis, cenzoru apciemodams, centās viņu pārliecināt par to, ka pavasara motīviem un citiem Raiņa dzejas simboliem nav nekādas saistības ar sabiedrības aktualitātēm. Bieži vien Blaumanis, it kā lai taupītu cenzora redzi, Raiņa dzejoļus lasīja viņam priekšā, izmantodams savas veiklā lasītāja dāvanas un akcentēdams tieši Raiņa dzejas melodiskumu.

Anekdotisks nostāsts vēsta, ka šajos priekšlasījumos nereti noklausījās arī cenzora krustmeita, iespējams, ar cerību iegūt Blaumaņa simpātijas. Varbūt viņai bija zināma loma, lai cenzors Raiņa krājumu apstiprinātu izdošanai ar pavisam nelieliem svītrojumiem.

Rainis bija ļoti pateicīgs par Blaumaņa atbalstu. Vēstulē 1902. gada 16. decembrī Rainis uzsvēra: "Jūs esat arī lielisks cilvēks. Žēl, ka es Jūs tik maz esmu pazinis, vai drīkstu cerēt, ka mēs vairāk tuvosimies?"

Abu rakstnieku attiecību vēsture tomēr ir bijusi gana samezglota, neraugoties uz abiem svarīgo pārliecību par kultūras nozīmi nācijas dzīvē. Šādu pārliecību nostiprināja arī Raiņa izglītība, ko sekmēja ģimenes materiāli nodrošinātie apstākļi.

19. gadsimta 80. gadu sākumā Rainis mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā un dzīvoja pansijā pie Rīgas Latviešu biedrības vadītāja Bernharda Dīriķa. Sekoja studijas Pēterburgas Universitātē, kuru viņš absolvēja ar jurista diplomu 1888. gadā. Taču citu valodu un kultūru iespaids, kas jau kopš bērnības paplašināja dzejnieka garīgos apvāršņus, nemazināja interesi par latviešu sabiedrību. Jau ģimnāzijas gados Rainis līdzdarbojās skolēnu pulciņā, kas bija saistīts ar Rīgas Latviešu biedrību un kura mērķis bija satikties un diskutēt latviešu valodā. Raiņa personībā savijušies tautiskā laikmeta iespaidi un sabiedrības izglītošanās un modernizācijas procesi.

19. gadsimta 90. gados Rainis galvenokārt bija pazīstams kā redaktors un tulkotājs; un novērtējums šajā jomā viņam bija būtisks. Tas atsevišķos gadījumos izraisīja arī nesaprašanos ar Blaumani. Nozīmīgākais konflikts acīmredzot ir saistīts ar Raiņa un daļēji Aspazijas veikto Johana Volfganga fon Gētes dramatiskās poēmas "Fausts" atdzejojumu, kas 1898. gadā tika publicēts Pētera Zālītes vadītajā "Mājas Viesa Mēnešrakstā". Atšķirībā no redakcijā valdošās bezierunu sajūsmas, Blaumanim pret latviskojumu bija lietišķa attieksme, un viņš izpelnījās ne tikai šī darba apjūsmotāju nosodījumu, bet arī Raiņa nepatiku. Blaumanim tika pārmesta arī līdzdalība recenzijas tapšanā par "Fausta" tulkojumu laikrakstā "Rigasche Rundschau" ("Rīgas Apskats"), kas bija parakstīta ar Andrieva Niedras vārdu. Zālīša vadītajam "Mājas Viesa Mēnešrakstam" šī publikācija bija īpaši nepatīkama, ņemot vērā, ka Niedra tobrīd bija otra latviešu literārā žurnāla "Austrums" vadītājs. Tāpat Rainis jutās aizskarts, kad "Mājas Viesa Mēnešraksta" 1900. gada 11. numurā tika publicēti divi Gētes dzejoļa "Dievišķais" ("Das Göttliche") atdzejojumi; līdzās Raiņa veikumam savu roku bija izmēģinājis arī Blaumanis. Tomēr, par spīti palaikam uzplaiksnījušam savstarpējam aizvainojumam un aizdomām, Raini un Blaumani vienoja atbildīga attieksme pret latviešu kultūras attīstību.

Blaumaņa atbalsts Raiņa dzejoļu krājuma "Tālas noskaņas zilā vakarā" izdošanā ir viena no liecībām, ka Blaumanis aizvien spēja pārvarēt personiskus aizspriedumus un atbalstīt tos darbus, kas viņam likās nozīmīgi. Turklāt gan Blaumanis, gan Rainis labi apzinājās, cik kaitējoša radošajam darbam ir cariskās Krievijas policejiskā vara, kuras sastāvdaļa bija arī cenzūra. Savu sašutumu par to Rainis visasāk paudis dzejolī "Vecais rupucis", kas 1905. gadā iespiests viņa otrajā dzejoļu krājumā "Vētras sēja" un kurā nosodīts latviešu rakstu cenzors Rīgā Adrians Ruperts. Dzejolī lasāmas rindas: "Un uztupās virsū rupucis / Uz visu, kas garā bij uzdīdzis. // Viņš visu, kas dzīvs bija, koda nost / Un sazelēja, ko nespēja kost. // Cik tāli tas ķetnām aizsniedza, / Ap viņu apkārt viss nonīka."

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti