Henrieta Verhoustinska: Mēs tiekamies, lai galvenokārt runātu par grāmatu "Džikī", esmu to izlasījusi, pirms tam izlasīju grāmatu "Krieva āda", kas sižetiski ir kā priekšgājēja šai grāmatai. Runā, ka šīs grāmatas atklāšanā esi devusi viesiem smaržināties ar "Džikī"?
Dace Rukšāne: Jā. Speciāli sagriezu tādas lapiņas, kuras var iesmaržināt. Šīs smaržas ir viens no grāmatas vadmotīviem, un arī "Krieva ādai" smaržas bija viens no, teiksim, galvenajiem varoņiem. Arī trešajai triloģijas grāmatai būs smaržas, bet es tās vēl neesmu atradusi. Man pašreiz ir tāds fināla četrinieks, domāju, ka izvēlēšos divas, bet kuras…
No savas milzīgās kolekcijas?
Tās smaržas ir manā kolekcijā, bet viņām visām ir vēsture. Īsti nevaru saprast, kur aizies šo varoņu likteņi un kuras smaržas būs piemērotākas.
Kāpēc tieši smaržas ir tas āķis, aiz kura ir aizāķēta gan "Krieva āda", gan "Džikī"?
Pirmkārt, tāpēc, ka viens no maniem hobijiem ir smaržas, bija kaut kur visa tā informācija jāliek, kas sakrājusies. Otrs bija tas, ka man ir diezgan izteikta smaržu atmiņa. Es atceros jau no bērnības dažādas smaržas un, ja es tagad to smaržu izjūtu, uzreiz varu uzburt tās ainas, kas ir bijušas bērnībā vai jaunībā, vai pieaugušākos gados. Man tā vienkārši ir vieglāk rakstīt.
Gan "Krieva āda", gan "Džikī", gan patiesībā arī tavi iepriekšējie romāni ir stāsti par sievietēm, sieviešu stāsti. Šīs grāmatas ir sievišķīgas tādā tradicionālā vārda izpratnē ne tikai ar to, ka tās stāsta par attiecībām, bet arī tādēļ, ka tur ir daudz dažādi sievišķīgie sīkumi: vīļu apraksti Meldras uzšūtajā kleitā, Emīlijas recepšu apraksti un dažādi tādi knifi, kas palīdz uzburt ainu un ko mēs ierasti dēvējam par sievišķīgiem. Vai tas nozīmē, ka šo grāmatu adresātes primāri ir sievietes?
Domāju, ka gan, gan, arī vīrieši. Bet jā, es par sievietēm rakstu, jo varbūt tas ir mazākais pretestības ceļš. Lai uzrakstītu par vīrieti, man vēl pagaidām drosmes pietrūkst, ar vīrieti galvenajā lomā un pirmajā personā vēl jo vairāk, jā. Cik es esmu lasījusi grāmatas, kur sievietes raksta par vīriešiem pirmajā personā, ne vienmēr tam visam noticu.
Grāmatā "Krieva āda" galvenās varones Emīlijas galvenā dzīves kolīzija ir, ka viņa, būdama caur un caur latviete, ar sarežģītu ģimenes vēsturi, iemīlas krievu čekistā. Savukārt "Džikī" sižeta samežģījums ir tajā, ka Emīlijas meita Meldra ar laiku atskārst savu, kā tagad saka, nebināro seksualitāti – to, ka viņu interesē sievietes un viņa iemīlas sievietē. Kā tu nonāc līdz šādam sižeta pagriezienam? Meldra dzīvo padomju laikos, kad tas ir pilnīgs tabu – šāda vilkme pēc otras sievietes.
Jā, man tieši gan pirmā, gan otrā, gan trešā grāmata būs par tādām lietam, kas ir nepieņemamas sabiedrībā. Un, ja "Krieva ādā" tā bija tā iemīlēšanās krievā, kas bija tāda latviešu sabiedrībā nepieņemama tajos piecdesmitajos, sešdesmitajos gados, tad noteikti iemīlēšanās sievietē ir nepieņemama septiņdesmitajos, astoņdesmitajos. Vissarežģītāk, protams, ir meklēt tagad par deviņdesmitajiem, divtūkstošajiem gadiem...
Jo sabiedrība tad bija brīva, varbūt pat brīvāka nekā šobrīd.
Jā, bija ļoti brīva, bet tāpat ir kaut kādi tabu. Es neatklāšu to intrigu, kas būs nākamajā grāmatā, bet tā pati galvenā intriga man ir skaidra.
Galvenā varone nākamajā grāmatā būs Anna, Meldras meita?
Es domāju, ka būs divas varones, bet es vēl to līdz galam neesmu izlēmusi. Pašreiz esmu posmā, kur ir lielā klade un tiek svītrots un ar roku rakstīts. Pamatidejas es vienmēr uzmetu ar roku.
Man liekas, ka šī varone Anna ir vistuvāk tev, ka esi mazliet viņas prototips?
Jā. (smejas) Par iepriekšējām grāmatām man kāds teica: šāda epizode ir neticama, tas un tas ir neticami, un varbūt beidzot vari uzrakstīt par varoni, kas ir stipra? Es domāju, jā, nu labi, beidzot es rakstīšu par sevi.
Tu jau vairāk nekā divdesmit gadus raksti sleju žurnālā "Sestdiena" par jaunāko latviešu literatūru. Latvijas Literatūras gada balvai (LALIGABA) kopš pagājušā gada darbi tiek izvirzīti divās kārtās: ir garais saraksts un īsais saraksts. Tas tādēļ, ka ir daudz labas literatūras acīmredzot. Kā tu to izjūti? Tu lasi ļoti daudz un ne tikai latviešu literatūru.
Jā, es lasu vismaz piecdesmit grāmatas gadā, piecdesmit divas, jo ir piecdesmit divas nedēļās gadā un katru nedēļu ir jāuzraksta par kādu grāmatu. Plus es lasu arī to, ko es nepublicēju, par tām grāmatām. Domāju, gadā pie simts grāmatām sanāk. Bet tāpat skatos, ka arī tās, kas ir īsajā sarakstā, es neesmu visas lasījusi, līdz ar to es nevaru spriest tieši par tiem LALIGABA finālistiem, es vēl paspēšu izlasīt, cerams, līdz balvas pasniegšanai.
Bet par latviešu literatūru tu tomēr vari kaut ko spriest.
Jā, es domāju, ka ļoti aktīvi notiek. Man patīk, ka ienāk daudz jauni cilvēki vai iesācēji autori, kas varbūt nav tik jauni, bet izdod savas pirmās grāmatas. Piemēram, Džena Andersone ar diviem stāstu krājumiem ir ļoti spilgti ienākusi latviešu literatūrā. Man liekas, ka ļoti liels ieguldījums ir Literārajai akadēmijai, kur māca labi. Pati tagad esmu iestājusies Literārās akadēmijas dzejas meistarklasē.
Bet tu esi arī konsultante jaunajiem literātiem..
Jā, es eju uz recenzēšanu, bet iestājos es dzejas meistarklasēs. Skatīsimies, kā man ar to ies.
Runājot par dzeju, nesen sociālajos tīklos izcēlās diskusija, ka dzejniekus pamana vairāk nekā prozaiķus, ka dzejnieki publiskajā telpā ienāk kaut kā spilgtāk. Kad tev ir divas grāmatiņas uz naktsgaldiņa, vai tur, kur tu mēdz lasīt, pirmo paņemsi dzejas vai prozas grāmatu?
(Smejas) Tas ir ļoti sarežģīti. Ja es kavēšu termiņus, es droši vien paņemšu dzejas grāmatu, jo to varu ātrāk izlasīt. Skatos pēc noskaņojuma, ja man ir jāizvēlas starp dzeju un prozu, es godīgi sakot, laikam pat pielikšu plusu dzejai. Dzeju cilvēki tomēr maz lasa un, ja kāds manas recenzijas vai apraksta dēļ izlasīs, nopirks dzejas grāmatu, es būšu ļoti priecīga. Man liekas, dzejas tirāžas nevar salīdzināt ar prozas tirāžām. Es domāju, tā uzmanība dzejai ir pelnīta.
Kāpēc esi izlēmusi vērsties pie dzejas un apgūt profesionāli dzejas rakstību?
Domāju, tas palīdz arī prozai koncentrēt domu. Pirmās lekcijas, ko esmu noklausījusies, ļoti daudz stāsta par tām lietam, ko varētu izmantot, arī rakstot prozu – atteikšanās no liekvārdības un tamlīdzīgas lietas.
Sagaidīsim arī Daces Rukšānes dzejas grāmatu?
Es nezinu, diez vai, bet mācīties nekad nav par skādi.
Tomēr nevaru tev nepajautāt – tavi pēdējie gadi Latvijas publiskajā telpā ir saistīti ar to, ka biji Saeimas deputāte. Kā tu juties, kad jūsu partija nesaņēma vajadzīgo procentuālo atbalstu, lai iekļūtu Saeimā, un tu izkāpi no deputātes kurpēm? Vai juties atvieglota?
Pirmajā mirklī es jau domāju, ka mani neievēlēs, bet neticēju, ka manu spēku neievēlēs, par to es biju diezgan lielā šokā. Mums vēl bija mēnesi jānostrādā, lai pabeigtu to darbu, pēc tam, kad biju brīva, gan es sajutos ļoti labi, brīvi, un beidzot es varēju domāt tikai par grāmatām un tikai par rakstīšanu. Esmu diezgan laimīga šajā periodā.
Vai, politikā esot, tu kaut ko pasmēlies kā rakstniece no vides, kurā strādāji?
Pilnīgi noteikti, jā, bet refleksija nāk tikai pēc kaut kāda laika, pagaidām vēl šajā, nākamajā grāmatā par politiku nebūs pārāk daudz. Man vajag noilgumu, lai viss nosēžas, tad var rakstīt. Esot iekšā Saeimā, es par Saeimu nevaru rakstīt. Kamēr es esmu pārdzīvojumā…
...par to nevar reflektēt.
Jā.
Kas tevi visvairāk pārsteidza, ieejot politikā no iekšpuses, strādājot Saeimā, kas bija tas, ko tu varbūt negaidīji?
Es laikam negaidīju, esmu jau teikusi, to naidu no apkārtējās vides, gan sociālajos tīklos, gan medijos, to uzbrūkošo toni politiķiem. Politiķi jau neiet tur, lai darītu kaut ko šausmīgi ļaunu. Es jutos diezgan nospiesta tos četrus gadus tādā ziņā, ka nevarēju nekur atvērt muti, lai nedabūtu pa galvu par to, ka esi politiķis, par to, ka tu pieņem kaut kādus lēmumus.
Atgriežoties pie literatūras, es ar lielu interesi izlasīju grāmatā "Rakstniecības laboratorija" tavu eseju par to, kāpēc tu raksti un kā tu raksti. Tur tu citstarp atklāj, ka tā tīklu būda, par kuru mēs lasījām "Džiki", ir klātesoša tavā dzīvē, ka tu katru vasaru brauc uz turieni rakstīt, uz tādu reālu tīklu būdu.
Jā, tas tā ir. Četrus gadus tur esmu braukusi, divus rakstot "Krieva ādu", divus "Džikī". Tur pie ļoti jaukiem saimniekiem es dzīvoju tajā būdā, vienu mēnesi katru gadu, pilnīgā askēzē, tā, ka tev ir tikai karstais ūdens, ar ko apliet kaut kādu ēdienu, un varbūt kādreiz var iekurināt mazu elektrisko plītiņu, kas ir ārā. Bet būtībā bez ēdiena gatavošanas, ar tūristu ēdienu un peldēšanos jūrā, un staigāšanu gar jūru.
Bez televizora un sociālajiem tīkliem?
Bez televizora un sociālajiem tīkliem. Tur praktiski nav interneta, periodikā [periodika.lv] ieiet es vēl varu, kaut ko precizēt, bet sociālajos tīklos tajā laikā es praktiski neeju, varbūt tik daudz, cik ielikt saulrieta bildīti katru vakaru.
Tu arī atklāj šajā rakstniecības esejā noslēpumu, kāpēc tev ir šī kodolīgā, lakoniskā valoda, – ka tu tekstu, ko esi uzrakstījusi, mēdz lasīt skaļi.
Jā, es vienmēr izlasu skaļi, vismaz vienu reizi. Tā ir mana mācība no laika, kad rakstīju lugas. Pirmajā reizē, aizejot uz savas lugas pirmizrādi, es gandrīz no kauna zemē ielīdu: tas lieks vārds, tas lieks, tas lieks – kad tu dzirdi no malas, kad to runā, tu saproti, cik daudz vēl varēja īsināt.
Un brīvāk, droši vien, runātais vārds ļoti atšķiras no rakstītā ar savu brīvestības specifiku. Kādās valodās ir tavu grāmatu tulkojumi?
Laikam lielākais, nopietnākais tulkojums, kas man bija, ir romānam "Kāpēc tu raudāji?" Šveicē un pēc tam arī Vācijā, tur bija lielas tirāžas, kādas Latvijā nemēdz būt. Ir tulkots vācu valodā, stāsti angļu valodā, grāmata dāņu, arābu valodā…
Esi redzējusi, kā tavs teksts izskatās ar arābu rakstu zīmēm?
Jā. Turklāt arābu valodā viņa ir tulkota divreiz. Pirmais izdevums bija ar mangām uz vāka, un tas bija diezgan smieklīgs, tur tāda raudoša meitene milzīgām acīm, kur asaras šķīst uz visām pusēm. Tad vēl ir vairākas: arābu, maķedoniešu, armēņu, vēl, es nevaru visas atcerēties.
Tu pati esi tulkojusi Dailes teātrim divas lugas, Īvas Ensleres "Vagīnas monologus" un Henrija Millera "Tas trakais, trakais Harijs". Kāda ir tava tulkotājas pieredze?
Vēl es esmu tulkojusi Vudija Allena lugu "Centrālparka Rietumi". Tas ir sarežģīti, tas ir ļoti, ļoti sarežģīts darbs. Esmu tulkojusi no angļu valodas un arī no krievu valodas. Ir ļoti jāpārvalda valoda, no kuras tu tulko, visi salīdzinājumi, idiomas, kas tur ir, viņas vienkārši ir jāzina, citādi iznāk kā dažos labos tulkojumos, iztulko pa taisno, un tu lasi un nevari saprast, kas tas ir. Tad pārtulko uz angļu valodu – ā, jā, tas pa tiešo ir iztulkots.
Viena tāda interesanta lieta tavā biogrāfijā ir, ka esi Vīnē apguvusi kinoscenāriju rakstīšanu un arī esi uzrakstījusi vairākus kino scenārijus, kuri ir arī ekranizēti. Tā ir no literatūras pilnīgi atšķirīga pieredze, vai kino scenārijs arī tomēr ir literatūra?
Nē, domāju, kino scenārijs ir ļoti, ļoti atšķirīgs, viņš ir ļoti strukturēts, tur katram vārdiņam ir pilnīgi sava vietiņa, un tas ir ļoti tehnisks darbs rakstīt scenāriju, ļoti pat matemātisks, varētu teikt. Vismaz tas, cik daudz es to esmu apguvusi, arī pieaugušo tālākapmācības kursos pie Laura Gundara dramaturģiju. Tas ir sarežģīti, tieši scenāriju rakstīšana...
Ļoti daudz kas jāņem vērā, nevar brīvi plūst, kā, piemēram, romānā...
Jā, romānā tu uztaisi atkāpes, zemsvītras piezīmes, kaut kur aizpeldi. Principā tu dejo brīvo deju. Bet scenārijs ir kā modernā deja sacensībās, kur tev jāizpilda noteikta soļu kombinācija noteiktā ritmā un noteiktā mūzikā, tu nevari pa labi, pa kreisi neko.
Dace, mēs nevaram neizmantot iespēju un tev kā cilvēkam, kas izlasa vairāk nekā simts grāmatas gadā, nepajautāt, kas ir bijusi pēdējā laikā grāmata, kura, tavuprāt, būtu jāizlasa visiem? Bez kuras mūsu lasīšanas pieredze būtu daudz, daudz nabagāka?
Man ļoti, ļoti lielu iespaidu atstājusi Bernharda Šlinka "Atvadu krāsas". Mūsu vecumam ļoti piemērots stāstu krājums, bet domāju, ka arī jaunākiem cilvēkiem to būtu vērts izlasīt, tas mani atstāja tā, ka paliku ar vaļā muti. Devu arī savam vīram lasīt, un viņš, kā ļoti izvēlīgs lasītājs, teica: jā, tas bija vienkārši satriecoši! Pēc tam viņš gribēja vēl kaut ko no Šlinka lasīt. Bet no latviešu literatūras pēdējais, ko es esmu lasījusi, ir Ingas Gailes "Jaukumiņš", un tieši pašreiz es sēžu ar Margaritas Perveņeckas jauno romānu "Aspirantūra", un tas gan ir pārbaudījums, tāds nopietns.
Tā varētu būt, cik es atceros "Gaetāno Krematoss" un Margaritas lugas, tam pilnīgi spēju noticēt. Paldies tev par sarunu, Dace, novēlu atrast īstās smaržas triloģijas trešajai grāmatai, ļoti to gaidīšu, esmu pieķērusies šiem varoņiem.
