"Oxforda. Ar skatu uz universitāti"
Vilis Lācītis rakstniecībā veiksmīgi debitēja 2010. gadā ar romānu "Stroika ar skatu uz Londonu", kurā vitāli un asprātīgi aprakstīja savus piedzīvojumus darba gaitās Anglijā. Pēc tam viņam bijuši vēl vairāki darbi, un šī ir jau sestā grāmata, kuras nosaukums saspēlējas ar pirmās grāmatas nosaukumu, un ne velti, jo arī šīs grāmatas darbība notiek Anglijā, bet šoreiz – kā jau liecina nosaukums – Oksfordā.
Vilis – galvenais varonis – ir gana daudz padzīvojies pa Londonu, viņa dvēselei jau prasīties prasās pēc vides maiņas, un tad kādā mākslas izstādē viņš sastop Oksfordas Universitātē studējošo Ričardu, kuram ir vajadzīgs brīvprātīgais zinātniskajam pētījumam, un tā nu Vilis uzsāk, kā viņš pats saka – savu jūrascūciņas karjeru Oksfordā.
Viņam veiksmīgi tur izdodas atrast arī darbu, sākumā celtniecībā, bet pēc tam restorānā ar nosaukumu, kas latviskajā tulkojumā skan visai savdabīgi – "Cēlā puve", un viņš tur strādā par tā saukto rokcilvēku, kas veic visdažādākos santehnikas labošanas un apkopes darbus.
Ļoti interesanti iepazīt restorāna aizkulises un cilvēkus, piemēram, īpašnieku Filipu, kura āriene ir brēcoši spilgta savā vizualitātē un atgādina staigājošu "Alises brīnumzemē" ilustrāciju.
Vēl neparastāka ir vieta, kur Vilis dzīvo, – pie Džonsu ģimenes, kas iemanījusies dzīvot tikai no pabalstiem, un Vilim piedāvā izīrēt šķūnīti, kas viņam pašam ir jānosiltina un visādi citādi jāaprīko dzīvošanai. Bet Vilis nenosmādē šo variantu, kad pirms tam ir izmeklējies un sapratis, ka nekādi skaistie dzīvokļi Anglijas pašā dārgākajā pilsētā viņam vienkārši nav pa kabatai.
Toties ar Džonsu ģimeni, pie kā viņš dzīvo, garlaicīgi viņam patiešām nav, tā ir reti kolorīta un neordināra sabiedrība, cita starpā, nepārspējami benefitu jeb pabalstu slaukšanas virtuozi.
Līdzās humoram un asprātīgiem sadzīves ainiņu aprakstiem, grāmata ir arī kā tāds ceļvedis pa Oksfordu, par kuru – kā atzīst autors – var domāt vismaz četros līmeņos. Ir pastkartīšu Oksforda, kas ir pasaulē populārākā, ir pasaku Oksforda, par kuru cilvēki lasa Pulmena, Lūisa un citu fantastu darbos, trešais paveids ir akadēmijas pasaule, bet ceturtais – īstā Oksfordas pilsēta.
Var uzzināt arī dažādas specifiskas lietas tieši par universitāti, piemēram, ka tajā darbojas daudz un dažādas biedrības, tostarp arī ļoti savdabīgas, piemēram, Tamborēšanas biedrība vai arī Hamburgeru mērču novērtēšanas biedrība. Vienā no tādām savdabīgām biedrībām vēlas iestāties arī galvenā varoņa draugs Ričards, un šī biedrība saucas "Kīblas Koledžas iznīcināšanas biedrība". Ar šo iestāšanos saistās arī viens no grāmatas spilgtākajiem stāstiem, kas tajā iesaistītajiem ir visai nervus kutinošs piedzīvojums.
Līdzās britu dvēseles īpatnībām vietvietām apcerēta arī latviešu dziļākā būtība autora redzējumā, piemēram, ka mūsējie imigranti dalās krējuma latviešos un bezkrējuma latviešos.
Arī šai grāmatai piemīt Vilim Lācītim raksturīgais vieglais, nepiespiestais stils, dzīvīga un raita valoda, labdabīga, sirsnīga intonācija, un grāmata beidzas ar kāda viņa sapņa piepildīšanos, un šai saistībā viņš saka: "Pareizo loterijas biļeti izvilkt visiem vilcējiem ir vienādas izredzes, un vienīgā lieta, ko var garantēt, ir – kas nevelk, tas arī nekad neizvilks."
"Sapnis par sargeņģeli"
Klajā nākusi arī Maijas Miglas-Streičas jaunā grāmata "Sapnis par sargeņģeli". Rakstniecībai viņa pievērsās pēc 40 Latvijas Televīzijā nostrādātiem gadiem. Viņas pirmais romāns "Matildes gadsimts" iemantoja lasītāju mīlestību un ieguva Egona Līva piemiņas balvu "Krasta ļaudis". Autores otrā grāmata stāstīja par televīzijas ļaudīm, bet šajā trešajā – "Sapnis par sargeņģeli" – viņa atkal atgriežas "Matildes gadsimtā", 60. gados, kad pati bija maza meitene, gāja skolā. Šajā grāmatā viņa it kā iztēlē vēro savus klasesbiedrus, viņu dzīves ceļa sākumu un tik dažādos likteņus, nevairoties arī no skaudriem un skumjiem stāstiem.
"Latviešu atmiņas par Otro pasaules karu"
Skaudra kara tematika ir arī Ivara Sniķera grāmatas "Latviešu atmiņas par Otro pasaules karu" centrā. Atvēršanas svētkus tā piedzīvos piektdien, 24. martā, Kara muzejā.
Autors stāstu apkopojumu velta sava tēva Viļa Sniķera un pusbrāļa Romana Sniķera piemiņai, kuri tika nobendēti Padomju Savienības nāves nometnēs laikā no 1942. līdz 1944. gadam.
"Literatūras viesistaba"
Un vēl par kādu notikumu – 22. martā kultūras telpā "Tintnīca" Rakstniecības un mūzikas muzejā, ciklā "Literatūras viesistaba" – būs saruna par pasakām pieaugušajiem un šo žanru mūsdienu cilvēku dzīvē. Pasakas kā patvērums vai vieta brīnumam? Kā atšķiras pasaku lasīšana no pasaku rakstīšanas? Kā pasakas sižetu varam saistīt ar mūsu pašu dzīvi? Piedalīsies rakstniece Laura Vinogradova, kā arī psiholoģe Iveta Gēbele, kas iepazīstinās ar pasaku terapijas metodēm.
