Dagnija Baltiņa 2024. gada 3. septembrī kļuva par Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktori, nomainot šajā amatā priekšteci Andri Vilku. Dagnija Baltiņa absolvējusi Hārvarda Universitāti, iegūstot maģistra grādu sabiedrības vadībā, un Brandenburgas Tehnisko universitāti, iegūstot maģistra grādu pasaules mantojuma studijās. Stažējusies arī Dīkinas Universitātē Austrālijā. Šobrīd doktores grāda pretendente vēstures zinātnē Latvijas Universitātē. Dagnija Baltiņa ir starptautiski atzīta kultūras mantojuma eksperte ar ilggadēju pieredzi UNESCO Latvijas Nacionālajā komisijā. Pārstāvējusi Latviju UNESCO izpildpadomē, esot tās viceprezidente, kultūras mantojuma politikas eksperte pasaules mantojuma saglabāšanas aizsardzības un dokumentārā mantojuma jautājumos. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā no 2018. gada vadījusi Speciālo krājumu departamentu, attīstot zinātniski pētniecisko darbību un izceļot arī faktu interpretācijas nozīmi bibliotēkas darbā. Viņas vadībā pilnveidotas prasības speciālo krājumu drošībai, eksponēšanai un izsniegšanai. Dagnija Baltiņa vadījusi arī Nacionālās bibliotēkas notikumu ciklu "Latviešu grāmatai 500".
"Grāmatas daudzu simtu gadu gaitā ir pierādījušas, ka tās ir resurss, kas nodrošina gan emocionālo inteliģenci un līdzjūtību, gan spēju saprast dažādus viedokļus un vispār sarunāties. Līdz ar to bibliotēku ieguldījums ir un būs neizdzēšams un neaizstājams," teikusi Dagnija Baltiņa.
Henrieta Verhoustinska: Sveicinu studijā Dagniju Baltiņu, Latvijas Nacionālās bibliotēkas jauno vadītāju. Joprojām jauno, es tomēr domāju. Tā taču var teikt, vai ne?
Dagnija Baltiņa: Tā noteikti var teikt. Labdien!
Labdien. Runājot par jūsu citātu, kas jūsu dzīvē ir bibliotēka? Vai jūs atceraties savu pirmo bibliotēkas apmeklējumu?
Man liekas, ka mans pirmais apzinātais bibliotēkas apmeklējums īstenībā ir bijis tikai tad, kad es iestājos augstskolā. Kad es sāku studēt Vēstures fakultātē, tad es, protams, devos uz Letonikas lasītavu Jēkaba ielā. Līdz tam manā izpratnē bibliotēkas jēdziens man vienmēr saistījās ar mājas bibliotēku, jo maniem vecākiem un vecvecākiem mājās ir patiešām ievērojama bibliotēka, kura vienmēr ir bijis mans rokas krājums, mans resurss, atbalsts, mana izklaide un mans sabiedrotais visu manu bērnību. Tas bija tikai pirmā kursa laikā, kad patiešām arī sajutu vajadzību doties uz bibliotēku kā vietu, kur studēt.
Kas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā būtu tāds, ko šajā svētku laikā būtu īpaši patriotiski apmeklēt?
Man liekas, ka ikviens Nacionālās bibliotēkas apmeklējums ir ar tādu kā ļoti jaudīgu emocionālu pārdzīvojumu saistīts. Mēs ienākam caur šo mazliet tumšo ieejas zonu un izejam lielajā ātrijā, kur uz mums pretim raugās Tautas grāmatu plaukts, un kāpņu raksts, kuru uz valsts svētkiem rotā visas ēkas garumā izkārts Latvijas karogs. Nākot uz Nacionālo bibliotēku, var sajust gan vēstures bagāžu, gan visu sabiedrību un visas mūsu uzkrātās zināšanas, kas mūs katru individuāli balsta. Un arī mazliet ieraudzīt sevi kā spēlētāju Latvijas nākotnes definēšanā. Un, protams, tas, kur var gūt atbalstu, ir dažādajos resursos, ko var uzzināt un ieraudzīt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, lasot grāmatas un vienkārši esot un sajūtot, ka ir kāds spēks Latvijā, kas stāv un kas grib, lai ikvienam no mums izdotos. Man liekas, ka tā ir tā unikālā niša Nacionālajai bibliotēkai – iedot ikvienam pārliecību, ka mums rūp, lai ikvienam Latvijā izdodas.
Lai izdodas un lai justos labi, vai bibliotēkai ir jābūt mājīgai?
Pilnīgi noteikti. Man liekas, ka bibliotēka ir vieta, kas iedrošina ar savu mājīgumu un kas iedrošina ar savu domas plašumu. Arī telpai ir jābūt plašai, lai domai ir, kur lidot un kur ļauties tāliem skatiem. Tas, ka mēs skatāmies uz Vecrīgu, ir ārkārtīgi pacilājoši un iedrošinoši – varam sajust sevī tiltu starp dažādiem gadsimtiem, iedomāties, ka mēs katrs arī varam rakstīt savu šodienu, kas vēlāk kļūs par rītdien pētāmo vēsturi. Tā ka, jā, es domāju, ka tas ir mājīgi. Bet, protams, mēs katrs esam tas, kurš var iedot to mājīgumu, attīstot paradumu nākt uz bibliotēku, atrodot katrs sev ērtāko stūrīti.
Es patiešām ceru, ka arvien vairāk un vairāk cilvēku savus mīļākos stūrīšus Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atradīs un savā ziņā tos mazliet arī privatizēs.
Es atceros, man bija ļoti mīļa vieta ar meitu, kad viņa vēl studēja Rīgas Doma kora skolā. Mēs gājām uz tām mūzikas klausīšanās istabām un klausījāmies ierakstus. Tas bija vienmēr tāds piedzīvojumus – atnākt uz bibliotēku, tad mums ieslēdza to aparātu, attaisīja stikla durvis, cauri varēja redzēt brīnišķīgu skatu, un mēs klausījāmies mūziku. Tas nav lasīšanas piedzīvojums, bet tas arī ir piedzīvojums, kas iespējams bibliotēkā.
To ir tik ļoti priecīgi dzirdēt, ka jūs atsaucaties tieši uz šo krājuma daļu, jo lielākoties cilvēki, kad viņi domā par bibliotēku, viņi domā par grāmatām un tekstiem. Bet bibliotēka patiesi ir bagāta arī ar cita veida resursiem, kas ir gan klausāms materiāls, gan arī skatāms materiāls.
Audiovizuālais krājums, kas atrodas Nacionālās bibliotēkas rīcībā, patiešām ir viena no mūsu vismazāk zināmajām vērtībām. Bet tie, kas zina, to patiešām novērtē.
Šis ir resurss, kas ļauj iegūt pavisam citu ainu savu acu priekšā. Ne tikai attiecībā uz skatu, uz Vecrīgu, bet tas arī ļauj iemācīties saklausīt dažādu ierakstu atšķirības, pievērst uzmanību. Mums ir arī dažādu radio raidījumu arhīvs, piemēram, radio "Brīvā Eiropa". Tas ļauj iemācīties pievērst uzmanību, sadzirdēt dažādos stāstus un novērtēt kādu informāciju un pieredzi sniedz šie dažādie mediji, ko tekstuālie dokumenti nedos. Bet, saliekot kopā, tie dod jau daudz pilnīgāku kāda notikuma ainu.
Jums ir izcila izglītība. Jūs esat absolvējusi Hārvarda Universitāti, Brandenburgas Tehnisko universitāti. Intervijā Undīnei Adamaitei "Kultūras Dienā" jūs par savu izcilo izglītību teicāt: "Es domāju, ka tas man ļaus Latvijas Nacionālo bibliotēku virzīt starptautiskā apritē un arī Latviju iesaistīt dažādu izaicinājumu risināšanā, kolektīvi piedalīties dažādās sarunās – gan politikas dokumentu izstrādē, gan uzdevumu īstenošanā arī ārpus kultūras jomas, domājot par valsts attīstību kopumā." Šajos divos mēnešos, kopš jūs vadāt bibliotēku, ko no tā ir izdevies jau paveikt?
Sākot darbu, es esmu bijusi tajā veiksmīgajā pozīcijā paņemt un pacelties uz pleciem darbam, ko ir izdarījis jau iepriekšējais direktors Andris Vilks. Un tas man ir ļāvis arī jau ļoti daudzas lietas nedarīt, jo tās jau ir bibliotēkas rīcībā. Mums ir gan reputācija, gan vārds, gan vīzija, gan stratēģija. Mums atliek tikai un vienīgi domāt, kas ir tās jaunās virsotnes, uz kurām mēs iesim.
Skatoties uz izaicinājumiem, kādi mums stāv priekšā, tie ir jautājumi, ka bibliotēkai jābūt kā viedokļu līderim arī jautājumos par Latvijas digitālo nākotni, par digitālajām transformācijām, par digitālajiem risinājumiem.
Un es pateikšu, kāpēc. Kādam spēlētājam ir nepieciešamība būt par to, kas iestājas par sabiedrisko labumu, un to dara bibliotēka. Mēs ieejam tādā kā vilkmē, kuru virza dažādas tehnoloģijas, straujas attīstības idejas, jauni uzņēmēji, biznesa idejas, mākslīgais intelekts, digitālās transformācijas. Šajā visā milzīgajā vilkmē ir jābūt kādam spēlētājam, kas to visu arī sazemē kopā ar procesiem, kas notiek sabiedrībā. Līdz ar to bibliotēka ir tas spēlētājs, kas var būt šis sazemētājs. Bibliotēkas loma šodien vairs nav tikai kā vieta, kur gūt zināšanas un atbalstu savu zināšanu izkopšanai vai zinātkārei, bet tā ir arī vieta, kas kalpo kā tilts starp prasmēm, arī digitālajām prasmēm, un reālo vajadzību. Bibliotēka ļoti bieži ir tas palīgspēks, kas saglabā vajadzību iestāties par pilnīgi visām sabiedrības grupām un to pievilkšanu līdzi jebkādiem procesiem, kas sabiedrībā notiek. Šī loma, es domāju, mums ir ļoti būtiska. Es tiešām gribu cerēt un domāt, ka Nacionālā bibliotēka ar manu palīdzību šo lomu spēs arvien spēcīgāk un jaudīgāk gan pierādīt, gan parādīt, gan arī nostiprināt. Kādreiz bija Pasaules informācijas sabiedrības samits, kura sastāvā darbojās arī Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks. Es domāju, ka tā toreiz bija tā platforma, kurā bibliotēka ļoti veiksmīgi sabiedriskos jautājumus spēja ienest dienas kārtībā par to, kā attīstīsies informācija un zināšanu sabiedrība Latvijā. Mēs jau pēc būtības esam tie, kas tās zināšanas tālāk vedīs un transformēs arī cauri gadsimtiem. Man liekas, ka mūsu loma ir vajadzīga. Neviens to nespēlē. Tā saistās arī ar to, ka ir kāds, kas ļoti stabili, pastāvīgi un neatlaidīgi aizstāv gan latviešu valodas intereses, gan latviešu kultūras intereses, gan nacionālās, gan valstiskuma intereses. Šī loma kādam ir jāspēlē. Un man ir prieks un gandarījums, ja tā var būt Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar pārējām nacionālajām kultūras institūcijām un, protams, arī Kultūras ministriju.
Jūs vairākkārt pieminējāt savu priekšteci Andri Vilku. Kas ir būtiskākais, ko jūs esat pārņēmusi mantojumā no Andra Vilka?
Man liekas, tā vilkme un jauda skatīties uz Nacionālās bibliotēkas lomu kā neaizstājamu spēlētāju valsts attīstībā. Tas ir bijis no Andra tas iedrošinājums arī man pašai – domāt, kas ir tie neaizvietojamie virzieni un neaizstājamās lomas, ko bibliotēka var spēlēt valsts attīstībā. Man liekas, ka tieši tas man nāk no Andra. Mani arī priecē domas par mūsu sadarbību vēl UNESCO laikos, kad viņš tīri netīšām kļuva par manu skolotāju un iedrošinātāju.
Mentoru?
Mentoru. Un iedrošināja, ka drīkst uzdrīkstēties, drīkst darīt ārpus noteikumiem, drīkst runāt, drīkst iebilst, drīkst domāt ļoti plaši un neierasti. Es domāju, ka tas ir arī tas, kāpēc bibliotēka šobrīd ir tikusi uzcelta – tāpēc, ka pats Andris ir bijis tas spēks, kas ir uzdrošinājies nepakļauties ne spiedienam, ne šaubām no ārpuses, bet ļoti labi zināja savu kompasu un to, kur vest bibliotēku.
Andris Vilks vada bibliotēku tik sen, ka principā viņš tiek asociēts ar to. Līdzīgi kā savulaik Imants Lancmanis Rundāles pilī, kuras vadību arī pārņēma dāma. Kad mēs sakām "Andris Vilks", mēs domājam par bibliotēku un otrādi. Vai jūs arī kādreiz cerat sasniegt tik lielu to identificēšanos, vai jūs savādāk redzat savu lomu bibliotēkas vadībā?
Man ir jāsaka atklāti, ka es ļoti labi jūtos šajā lomā un es patiešām jūtu gan Andra atbalstu, gan arī iedrošinājumu no šīs pašas lomas kā tādas. Ja Andris kādreiz ir ticis dēvēts par nacionālo vilku, kas man ir licies tik trāpīgs apzīmētājs. Tik ļoti vietā. Jā, ja man būtu jāsaka, uz ko es tiecos, es tiecos, lai arī mani kādreiz asociē kā nacionālo Dagniju.
Nacionālo Dagniju – brīnišķīgs apzīmējums, manuprāt. (..) Vai Tautas grāmatu plaukts jau ir piepildījies? Šis brīnišķīgais arhitektonikas un satura apvienojums.
Nē. Plaukts pildās nepārtraukti. Mēs to sākām pildīt 2014. gadā, kad ienācām ēkā. Un ļoti zīmīgi, ka tajā turpina ienākt tieši Latvijas viesu dāvinājumi un grāmatas, ienesot jaunas valodas un arī būtiskus stāstus. Man ir patiess prieks, ka arī saistībā ar Latvijas reprezentatīvajiem pasākumiem daudzi mūsu valsts viesi uzskata par būtisku apmeklēt Nacionālo bibliotēku kā vietu, kas raugās uz Latvijas nākotni.
Bet Tautas grāmatu plaukts jau ir bibliotēkas plaukts. Tur var nākt, ņemt tās grāmatas un lasīt?
Ņemt nevar. Tas nav brīvi pieejams plaukts, bet pasūtīt var. Un visi šie Tautas grāmatu plaukta veltījuma ieraksti, kas ir lielākoties visās grāmatās, ir pieejami digitalizēti mājaslapā Tautasgramatuplaukts.lv.
Esat teikusi, ka redzat sevi gan kā vēstnesi, gan aktīvu aizstāvi idejai par to, kāpēc mūsu sabiedrībai ir jālasa. Kāpēc mūsu sabiedrībai ir jālasa?
Mūsu sabiedrībai ir jālasa, lai mēs nezaudētu interesi paši par sevi. Man liekas, ka viens no lielākajiem apdraudējumiem vispār mums kā sabiedrībai ir vienaldzība par to, kas mēs esam un kur mēs ejam, vienaldzība vienam par otru un ziņkārības un intereses trūkums par to, kas mēs esam. Līdz ar to tur pazudīs arī izdoma par to, kas mēs varētu būt.
Es domāju, ka lasīšana nav tikai un vienīgi labs laika pavadīšanas veids, bet tas ir būtisks instruments un līdzeklis, lai mēs saglabātu sevi kā vienotu valsti.
Mēs lasām latviski. Tā ir grāmata, kas ir mūsu nācijas vertikāle. Paradums lasīt būs tas, kas palīdzēs mums pašiem ieraudzīt gan savas valodas spēku un to velti nekritizēt, bet ieraudzīt tās spēku un iespējas, ko dod lasīšana.
Es pati pēc sevis redzu – savulaik studiju laikā un jaunībā es lasīju pa vienai grāmatai dienā. Šobrīd tas skaits ir sarucis līdz pāris grāmatām mēnesī, bet tajā pašā laikā, lai pašķirstītu jaunumu lenti telefonā, vienmēr atrodas laiks. Kā pret to cīnīties? Kā neļaut šiem citiem kairinājumiem? Kā lasīšanu atstāt kā ieradumu?
Man liekas, ka mēs ļoti gudri, domājot par latviešu grāmatas piecsimtgadi, esam arī pacēluši jautājumu par paradumiem sabiedrībā un par paradumiem, kas saistās gan ar lasīšanu un interesēšanos par apkārt notiekošo, gan par paradumiem apmeklēt bibliotēku.
Tāds pats paradums kā telefona glāstīšana, tāds pats ir arī paradums lasīt. Mums jārunā par šo vajadzību sabiedrībā – veicināt paradumu lasīt. Mums arvien vairāk un vairāk gribēto redzēt cilvēkus sabiedriskajā transportā lasot. Mēs arī varam dāvināt viens otram vairāk grāmatu.
Otrs aspekts ir tāds, ka mums ir jāpierāda, ka grāmata kā vērtība nav tikai bibliotēkas vai izdevēja izdomājums.
Mēs no Nacionālās bibliotēkas puses redzam iespēju sadarboties arī ar privāto sektoru, sadarbībā ar kuru mēs gribam sūtīt skaidru signālu, ka arī privātais sektors ir ieinteresēts, ka viņu darbinieki ir lasoši un ka Latvijas sabiedrība ir lasoša. Ko tas nozīmē ilgtermiņā? Tas nozīmē daudz gudrākus, inovatīvākus, atbildīgākus un priecīgākus darbiniekus.
Ar bagātāku vārdu krājumu.
Jā, arī ar bagātākiem izpratnes laukiem. Un tas ir tas, par ko ir ieinteresēts arī ikviens darba devējs un ikviens privātā sektora lielākais uzņēmums. Šeit mēs arī nonākam pie tā, ka mums ir jāveicina, ka privātais sektors pats grib veicināt lasīšanas kultūru, grib veicināt savus grāmatu klubiņus, arī savas bibliotēkas. Tas veicinātu to, ka darbinieki daudz saturīgāk savā starpā sarunājas par izlasīto. Un te mēs atgriežamies pie paraduma lasīt – tas ir jāveicina ar dažādiem mehānismiem.
Kas ir svarīgākie uzdevumi, ko jūs esat noformulējusi savā bibliotēkas attīstības konspekcijā, ar kuru jūs piedalījāties konkursā uz šo amatu?
Piedaloties konkursā un domājot par to, kurp ir jādodas Nacionālajai bibliotēkai, es pirmkārt esmu domājusi par to, kas ir tā bagāža, kas ir manās rokās, un kā šo bagāžu turpināt pilnveidot. Tas nozīmē, ka viens no Nacionālās bibliotēkas ļoti būtiskiem uzdevumiem ir aizsargāt nacionālo krājumu, kas ir nepārtraukti augošs un kas ir nepārtraukti jāskaidro, jāinterpretē. Ir arī jānodrošina tā drošība un gatavība ārkārtas situācijām, ja tomēr kaut kas valstī notiek. Es domāju, ka Nacionālā bibliotēka ļoti labi apzinās, ka mēs esam tas velkošais spēks, kas spēs arī mudināt citus nacionālos krājumus citās Latvijas bibliotēkās tos sargāt, kataloģizēt, aprakstīt, lai mēs esam gatavi un zinoši par savām vērtībām. Tā ir pagātnes daļa. Otra man būtiska daļa ir zinātniskā pētniecība, jo es uzskatu, ka Nacionālajai bibliotēkai, domājot par savu krājumu, ir pašai jāveicina sava zinātniskā pētniecība, tā jākurbulē un jāiedvesmo.
Tas nozīmē, ka darbiniekiem jābūt jau ar tādiem vērā ņemamiem zinātniskajiem grādiem un ar pētniecisku interesi?
Ne visiem, protams. Tā ir atsevišķa komanda, kas uz to vairāk koncentrējas. Es gribu vērst uzmanību uz šo starpdisciplināro jomu, kas ir grāmatniecība, un ieraudzīt, ka grāmatu pētniecība sevī savieno visdažādākās disciplīnas. Tā ir ekonomikas vēsture, klasiskā vēsture, mākslas vēsture, dizaina vēsture, uzņēmējdarbības vēsture. Turklāt grāmatniecība ne tikai runā par pagātni, bet ļauj ieraudzīt arī nākotnes izaicinājumus un uzdevumus, tajā skaitā, piemēram, arī izdevējdarbības nākotnes izaicinājumus. Trešais punkts, par ko es noteikti gribu runāt, domājot par Nacionālo bibliotēku, ir bibliotēkas kā ietekmīga spēlētāja pozicionēšana, lai runātu par bibliotēkas lomu Latvijā, digitālo jautājumu risināšanā un arī klātbūtne, vārds un svars, sarunājoties par to, kā Latvijā attīstās publiskās bibliotēkas, kā to darbība tiek pilnveidota, kā mēs runājam par to nozīmību vietējās sabiedrībās un kā mēs aizstāvam to pastāvēšanu. Un, protams, darbs attiecībā uz bibliotēkām ir arī darbs par to, kā mēs ceļam sabiedrībā bibliotekāra prestižu. Es esmu jau pāris bibliotēkas apbraukājusi tieši reģionos, un
mani ļoti priecē redzēt šos spēcīgos, gudros cilvēkus, kas šobrīd ir Latvijā bibliotēkās un kuri spēj iemiesot to iemeslu, kāpēc bibliotēkas ir šobrīd nozīmīgākie kopienu centri, kas noķer ikvienu sabiedrības locekli.
Nacionālā bibliotēka ar tās iekārtām, ar tās datoriem, tās ļoti zinošajiem darbiniekiem un maza lauku bibliotēka, kurā bibliotekāri dara visu – tās tomēr ir divas dažādas pasaules, vai tā ir viena pasaule? Kā tas ir?
Tā ir viena pasaule. Es sajutos tik lepna par šo sižetu, jo tas iemieso to iespējamību, gan to izdomas bagātumu, kas šobrīd ir Latvijas bibliotēkās un arī Nacionālajā bibliotēkā. Tas siltums un tās rūpes par ikvienu apmeklētāju un savu kopienu ir tas, kas ir izšķirošais ikvienai bibliotēkai. Es jau minēju, ka vislielākais risks ir, ka mums būs vienalga. Bet bibliotēkas ir šis spēlētājs, ko šis sižets arī spoži parādīja, ka mums nav vienalga. Mēs gribam, lai ir lasoši bērni, lai ir lasoši pusaudži, jaunieši, vecāki un arī seniori. Un mēs gribam, lai viņi nāk uz bibliotēku ar prieku, lasa, spēlējas un sarunājas.
Digitālā bibliotēka un arī projekts "Trešais tēva dēls" ir tomēr jau tādiem advancētākiem datoru lietotājiem. Vai tāds digitāls nepraša ir gaidīts viesis 21. gadsimta bibliotēkā?
Ikviens cilvēks, kurš nav ikdienā saistīts ar datoru lietošanu, un tādu ir ļoti daudz Latvijā, ir ļoti gaidīts bibliotēkā.
Un man ir tikai jāuzteic visi tie daudzie bibliotēku darbinieki, kas nenogurstoši ik dienas un atkārtoti palīdz ikvienam senioram, ikvienam arī jaunietim, kurš varbūt neorientējas digitālajos resursos. Tas, kas ir otrs risks – mēs koncentrējamies uz vecāko paaudzi, kas varbūt nav tik zinoša tieši datora lietās, bet ir jaunā paaudze, kura vienkārši nezina par šiem resursiem. Un tad nāk bibliotekārs un bibliotēka, kura parāda šo pasauli, kur iet, un tā ir digitālā bibliotēka. Man ir prieks, ka digitālā bibliotēka ir viens no tiem retajiem projektiem Latvijā, kurā mēs patiešām jau varam runāt par to, ko nozīmē veiksmīgs digitālās transformācijas biznesa plāns, valstiski veiksmīgs, valstiski izdevies, kurā saplūst kopā resursi no dažādām institūcijām, panākot to, ko mēs atsevišķi neviens nekad nevarētu panākt. Mēs panākam to, ka ikviena vismazākā novada bibliotēkas vai muzeja materiāli ir pieejami vienotā resursā.
Bet ar to pieejamību ir tā, ka pie atsevišķiem oriģināldarbiem digitālajā bibliotēkā ir lasāms "piejams LNB lasītavās atsevišķos datoros bez iespējas lejupielādēt". Tātad mēs no mājām nevaram lietot šos digitālās bibliotēkas atsevišķos darbus?
Jā, protams, jo arī mēs ievērojam autortiesības. Bet pandēmijas laiks bija tas grūdiens, kad mums bija iespēja panākt dažādas vienošanās ar autortiesību turētājiem un pēc iespējas plašu materiālu padarīt pieejamu ikvienam lasītājam. Protams, vēl aizvien ir datu masīvs, kurš ir ierobežoti pieejams, bet man ir jāsaka, ka šobrīd, piemēram, periodikas portāls ir viscaur pieejams. Es priecājos, ka cilvēki to novērtē un izmanto, jo kas gan var būt aizraujošāks, kā pētīt savu vecvecāku kaimiņa pagātni vai savas vietējās vides vēsturi? Es domāju, ka šis resurss tiek izmantots un mēs visi novērtējam, ka tas ir pilnībā pieejams.
Kas ir jūsu mīļākā vieta Latvijas Nacionālajā bibliotēkā? Ne jau savs kabinets.
Mana mīļākā vieta ir ceturtā stāva Mākslas lasītava. Tā ir vieta, kurā arī es, strādājot Speciālo krājumu direktores amatā, mēdzu dežūrēt kā apkalpojošais personāls, un tā ir vieta, kurā visspēcīgāk var sajust, cik bibliotēka ir bagāta un cik bibliotēkas darbinieki ir lieliski mentori un atbalsts ikvienam cilvēkam, kas tur atnāk. Arī man Mākslas lasītava bija tā vieta, kurā es sajutu iedrošinājumu būt par bibliotekāri. Es tur saņēmu tādu kā mentoringu no kolēģu puses par to, kā darboties lasītāju apkalpošanā, ko atbildēt uz visdažādākajiem jautājumiem, kā orientēties plauktu rindās, un visbeidzot arī vieta, kur visērtāk var apsēsties mazā dīvāniņā, ja vajag kādu pauzi.
Un visbeidzot vēlos jums pajautāt un nevaru nepajautāt šo jautājumu – kas ir tas, ko jūs pašlaik lasāt vai esat nupat izlasījusi?
Es laikam esmu viens no tiem cilvēkiem, kas lasa vairākas grāmatas vienlaicīgi.
Es arī.
Es nupat izlasīju Sandras Kalnietes jauno grāmatu, kas man likās brīnišķīga grāmata. Es ļoti ceru, ka tā kādu dienu nonāks arī tulkojamo grāmatu sarakstā, kas tiks tulkota arī uz citām valodām. Tad es paralēli atvēru Oldesa Hakslija "Brīnišķīgo jauno pasauli" – mani ļoti saista gan distopijas, gan utopijas žanrs, tā kā es paralēli lasu arī to. Un visbeidzot man vecāki uzdāvināja Janīnas Kursītes "Kamolkoku". Tas, lūk, arī ir ārkārtīgi jaudīgs, brīnišķīgi uzrakstīts un ļoti pacilājošs darbs. Man liekas, ka tas ir viens no darbiem, ko dāvināt valsts svētkos, ko atšķirt valsts svētkos, un tā ir grāmata, ar kuru vienkārši būt līdzās. Tā ir grāmata, kas man stāv pie gultas un kuru es ļoti priecājos ik pa laikam vakaros atšķirt un sajust šo aizmuguri aiz sevis un saknes, no kurienes es nāku.
Paldies, Dagnija, par šo sarunu. Lai jums veicas un lai bibliotēka kļūst par galamērķi arvien jauniem un jauniem cilvēkiem!
