Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.
Pirmā satikšanās ar Jāni Ezeriņu bija, kad mācījos piektajā vai sestajā klasē. Man patika lasīt, grāmatas ņēmu divās bibliotēkās, jo vecāku grāmatplaukts mani nesaistīja – tur tikai vecie rakstnieki: Rainis, Aspazija, Blaumanis, Akuraters, Ziemeļnieks un citi. Biju sava laika meitene. Reiz pietrūka, ko lasīt, un es izvilku no plaukta Jāņa Ezeriņa "Leijerkasti". Domāju, būs priecīgi stāstiņi. Vēl nezināju, ka leijerkaste vairāk skan smeldzīgi un skumji. To atklāju Jāņa Ezeriņa novelēs. Visas – pat ja gaiši sākās, pārsteidza ar negaidītām, bieži vien dramatiskām beigām. Jutu drebuļus pār muguru, pabeidzot lasīt "Kapračus": "Teica taisnību, ka Sīmanis nezinot atracis vecā mātesbrāļa kaulus." Puikas gadu Sīmaņa palaidnības dēļ mātesbrālis bija saspridzinājis seju un nomiris, tagad pienācis atriebības brīdis. Vai "Cilvēks mārkā": "Rītā kāda māmiņa ganīdama ieraudzīja cilvēka kājas pār mārka malu...." Tomēr "Kaprači" iespiedās atmiņā spēcīgāk. Tolaik ne prātā nenāca, ka pati kādreiz rakstīšu, bet kad pirmos stāstiņus čabināju, atcerējos Jāņa Ezeriņa noveles, un tās līdz šim laikam uzskatu par etalonu. Dažreiz padomāju, kā būtu, ja būtu.... Cik daudz un, galvenais, ko Ezeriņš būtu uzrakstījis, ja nodzīvotu garu mūžu? Man žēl viņa neuzrakstīto noveļu, bet nevar zināt, vai to būtu visai daudz, jo viņš, liekas, sevi vairāk uzskatīja par dzejnieku, stāstiņi tā, domas un rokas atpūtinot. Vai nesaprata, ka tie ir šedevri?
Veidojot raidījumu "Literatūre", radās iespēja aizbraukt uz Jāņa Ezeriņa dzimto māju. Tā nav muzejs, pat ne viena no rakstnieku memoriālajām mājām, ko min tūrisma ceļvežos. Un labi, ka tā, jo nav nodeldēta un nav arī muzejiski uzprišināta. Ezeriņa radiniece, kura tajā dzīvo, gan stāsta – diezgan daudz cilvēku vasarā atbraucot, bet viņa neuztur tūrisma garu un pati negrib būt gide. Arī sevi filmēt neatļāva, toties mājā ieiet neliedza.
Jānis Ezeriņu ģimenē piedzima pirms simt divdesmi četriem gadiem, saprotams, šajās istabās vairs nav, kā toreiz, tomēr lūkojām iztēloties: dzemdības droši vien notika aiz sienas, otrā istabā, lai mājas ļaudis netraucētu. Un kad puika paauga, viņš noteikti tupēja priekšistabā uz mūrīša, kājas sildīdams, gan jau atstiepās arī guļus. Es arī atlaižos uz mūrīša. Tāds bija mana tēvabrāļa mājā, un vienu brīdi esmu citā laikā, savā un Ezeriņu Jāņa bērnībā vienlaikus. Jāpaskaidro šodienas cilvēkiem: mūrītis līdzinās no ķieģeļiem mūrētam solam. Pusotra vai divu ķieģeļa platumā, apmēram cilvēka auguma garumā, no apakšas silst, jo cauri iet siltā gaisa cuka, smalki izsakoties, kanāls. Patīkama vieta bērniem un vecākiem cilvēkiem, kur muguru atstiept.
Novelē "Rūtes ķēniņš" kāds no viesiem saka: "...bet man tomēr liekas, ka interesantākā mūslaiku masku balle būtu, ja viesi ierastos pilnīgi bez maskām. Es esmu pārliecināts, ka taisni tad mēs viens otru nepazītu." Kur vēl mūsdienīgāk!
