Baiba klātesošajiem stāstīja stāstus par grāmatas tapšanu, lasīja fragmentus, kā arī dalījās amizantos piedzīvojumos kopā ar Elfu, kas arī veido grāmatas saturu. Elfa savukārt uzticīgi – kā vienmēr – savai saimniecei ratiņkrēslā visu laiku bija līdzās, gatava jebkurā brīdī palīdzēt, ja vien tas būtu vajadzīgs. Turklāt grāmatas atvēršana notika tieši Elfas dzimšanas dienā, 14. jūnijā – labradora šķirnes suņu meitenei apritēja apaļi 10 gadi. Viņa arī pasākumā saņēma viņai jo īpaši tīkamu dāvanu – speciāli viņai gatavotu torti.
Viņas saimniece Baiba Baikovska ir enerģiska jauna sieviete, izstudējusi Stradiņa universitātē Starptautiskās attiecības un šobrīd vada biedrības "Agape Latvija" nozari "Spēju kustība", lasa arī lekcijas un uzstājas stāvizrādēs. Baiba ir cilvēks ar kustību traucējumiem, ikdienu galvenokārt vada ratiņkrēslā, bet tas viņai nav šķērslis dzīvot piepildītu un skaistu dzīvi, un tajā viņai palīdz gan mīloši līdzcilvēki, gan, protams, arī Elfa, ne velti grāmatas ievadā viņa Elfu nodēvējusi par nenovērtējamu Dieva dāvanu savā dzīvē.
Grāmatas atvēršanas svētkos autore stāstīja, kas dalība stāvizrādēs bijusi stimuls atrast tieši viņai raksturīgu valodu un sākt rakstīt stāstus, un šī grāmata ir viņas debija rakstniecībā.
Stāvizrādēs piedalīties Baibu Baikovsku savulaik uzaicināja dzejniece Inga Gaile, kura arī ir aktīva stāvizrāžu dalībniece.
Baiba Baikovska ar Elfu ir kopā septiņus gadus, jo sākotnēji Elfa vispirms tika apmācīta kā suns asistents. Kad abas satikās, sadarboties un mācīties prasmīgas kinoloģes vadībā vajadzēja jau abām.
Sākotnēji Baibai viena no grūtākajām lietām bija iemācīties pieņemt Elfas palīdzību, gluži tāpat kā citu cilvēku palīdzību, jo šķita, ka viņas vērtība slēpjas pēc iespējas lielākā neatkarībā.
Taču tad, kad viņa apjauta, cik daudzkārt vieglāka kļūst viņas ikdiena, kad Elfa viņai palīdz, un cik sunītei tas sagādā lielu prieku, viņa iemācījās ļauties. Un būtībā tieši Elfa viņai iemācīja pieņemt palīdzību arī no citiem cilvēkiem. Tagad citu rūpes Baikovska vairs neuztver kā pazemojumu, bet gan kā iespēju dzīvot brīvāk un pilnvērtīgāk.
Elfa palīdz apģērbties un noģērbties, piecelties un iesēsties ratiņos, pacelt nokritušas lietas, atnest vajadzīgo un daudz ko citu praktisku, bet, kā atzīst Baiba, pats nozīmīgākais tomēr ir viņas draudzīgā klātbūtne, uzticība un beznosacījuma mīlestība.
Bet par ko tad ir stāsti? Par abu piedzīvojumiem visdažādākajās situācijās. Piemēram, sabiedriskajā transportā, kurā Elfa ir braukusi daudz un pat kļuvusi par zvaigzni. Daudzi transporta vadītāji viņu pazīst un sveicina. Elfa kopā ar saimnieci ir regulāras baznīcas apmeklētājas, un viņu mīļākais mācītājs ir Edgars Mažis. Var teikt, ka jau bērnībā Elfa ir dievvārdu sevī ļoti dziļi uzņēmusi, jo bērnībā viņai sanācis apēst divas Bībeles!
Elfa ir arī daudz ceļojusi, un viņai piemīt liels ceļotprieks. Varam uzzināt par abu piedzīvojumiem, piemēram, Itālijā, kur Elfa izbaudīja līdz šim nepieredzētu uzmanību. Ja līdz tam Baibai bija licies, ka Latvijā daudzi cilvēki pievērš uzmanību svešiem suņiem, tad pēc Itālijas viņai tā vairs neliekas, jo tur Elfu paglaudīt un sabučot vēlējās teju katrs garāmgājējs.
Patiesībā tā nav laba prakse, jo suņiem-asistentiem ir jāatturas no komunikācijas ar apkārtējiem, ne velti uz viņu zaļās darba vestes ir rakstīts norādījums cilvēkiem – "Neglaudīt, nesarunāties, izvairīties no acu kontakta!".
Kāpēc tā? Tāpēc ka ir bīstami novērst suņa uzmanību no cilvēka, kuram viņš ir asistents.
Baiba Baikovska kādā stāstā atzīst, ka viņa šīm prasībām noteikti vēlētos pievienot vēl vienu – nebarot. Jo tas ir pat pārsteidzoši, cik daudzi cilvēki uz ielas ir gribējuši iedot pīrāgus, smalkmaizītes un vēl citus ēdamos. Taču to, protams, nedrīkst, kaut arī par šādu izpausmi Elfa pati gan tikai priecātos, jo viņas attiecības ar ēdienu ir jo īpaši draudzīgas, viņas devīze attiecībā uz ēdienu varētu būt – "ātrāk, vairāk un bez ierobežojumiem". Šīm attiecībām veltīti pat vairāki stāsti, jo, kā izrādās, labradoriem, arī labi apmācītiem, patīk labi paēst, viņiem šķiet, ka tieši ēdienā slēpjas īstā dzīves garša, un Elfa tam ir spilgts apliecinājums. Šai saistībā Baibai jābūt gana stingrai, kas nebūt nav vienkārši, kad Elfa skatās viņā ar savām brūnajām lūdzošajām acīm, radot iespaidu, ka ir neizmērojami izsalkusi, it kā nebūtu ēdusi vairākas dienas. Tas nekas, ka ēdiens tik tikko ir notiesāts.
Bet visvairāk par visu Baibai patīk jautrība kopā ar Elfu, sunīte ar savām izdarībām viņu mēdz bieži sasmīdināt un dažreiz uzburt smaidu pat tad, kad Baibai gribas raudāt.
Grāmatu papildina ļoti sirsnīgas Alises Veilandes ilustrācijas, kas ir debija grāmatu mākslā.
Rakstniece Inga Gaile grāmatu nodēvējusi par mīlestības dziesmu sunim un Dievam, kurā Baiba nesūdzas un nepamāca, bet ar brīnišķīgu humora izjūtu apraksta Elfas un savus piedzīvojumus stāstos un ar askētisku skaidrību meklē atbildes uz sarežģītiem jautājumiem dzejoļos.
