Literatūre

Literatūre 5. Andris Zeibots un Ārijs Geikins

Literatūre

Literatūre. Henriks Eliass Zēgners un Juris Kronbergs

Literatūre. Andris Zeibots un Ārijs Geikins

Daži stāsti par «Literatūres» dienu. Rakstnieka Andra Zeibota ceļojums

Pēc došanās "Literatūrē" jeb ceļojumā ar rakstniekiem pie sava teātra dzīves skolotāja Ārija Geikina (1936–2008), prozaiķis, dzejnieks, dramaturgs Andris Zeibots dalās ar dažiem stāstiem.

1.

uz perona

bija pirmā televīzijas raidījuma filmēšanas vieta. Tobrīd vēl sastrādāts likās vienīgi scenārijs, kuru izveidoju un iesūtīju raidījumam jau pirms kāda mēneša. Varētu iedomāties, ka tas bija ieceres un vēlākā radošā procesa enerģētiskais avots. Kaut kas nenoteikts un nepārvērsts raidījuma tēlainajās norisēs. Es tobrīd vairāk domāju par to, kas vēl jāizdara. Un mani neuztrauca, ka dažas norises vietas pamainījās.

Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.

Centos būt pietiekami nelielās tā laika sadarbības partneru izteiksmes vēlēšanās un ieceru sajūtošs. Praktiski un sakārtoti, kā darba dienas plānotajā gaitā.

Tomēr īstā notikumu kārtība filmēšanas dienā vēl gaidīja nojausmu zonā. Vēl priekšā bija vairāki pārbraucieni no vienas notikumu vietas uz citām. Vēl atmiņas par manu kādreizējo aktiermākslas un daļēji arī stāstnieka darbu pedagogu Āriju Geikinu traucās atmiņu fragmentiem, nesakārtoti, kā ikdienas plūsmā skatlogu atblāzmu plīvai pēc plīvas, atspulgu pa atspulgam, kā viļņos, epizodi – pa epizodei.

Raidījums "Literatūre"
Raidījums "Literatūre"

Stacijā noticis vēl nebija nekas. Te piepilsētas dzelzceļa pieturas nelielā būve, kas varētu būt ierīkotas arī standarta kases telpas un tehnika, izskatījās pēc nabadzīgu laucinieku pajumtes.

Citos laikos tajā belkanto dziedātu circeņi.

No stacijas mājiņas iznāca sieviete ar plastmasas maisiem. Tālumā vīdēja atkritumu izgāztuves kalni, un ap tiem lidinājās kaiju bari.

Filmēšanas grupa, apgādāta ar skaņu un redzes tēlu fiksējošām iekārtām, gaidīja uz perona garāmbraucošo vilcienu. Varbūt vairākus – tos, kas nepieturētu.

Piedzīvojums vēl nebija pat īsti sācies, filmēšanas brigāde gaidīja garām braucošu vilcienu, kas varētu būt pirmais kadrs. Taču pēc precizējumiem mēs sākām ar sarunas daļu šajā stacijā. Intervētāja bija šajā raidījumā jau izsenis piedalījusies jauna sieviete.

Es atbildēju uz viņas jautājumiem.

Mēs runājām par to, kā rodas teksts un ko iesākt ar lasītāja vēlmēm, kas ieskata ikvienu stāstījumu savas apziņas straumētās intuitīvo un prāta interpretāciju izmaiņās, izjūtu pielāgojumos un iztēles formējumos un nokrāsu atšķirībās.

Visi redz un jauš visu pa savam, kopējais ir kaut kas simbolos kārtojams un shematisks.

No blakus esošās būves iznāca rudais dzīvnieks kaķis. Viņam robežas nelikās svarīgas – tikai kustība no vienas izdzīvošanai svarīgas vietas uz citu kādā sen pieredzes izveidotā kārtībā.

Vistas un gailis pilnīgā nožogojumā izdzīvoja savas iespējas.

Vējā kustīgi zari, plandoši veļas auklai pieknaģēti palagi, mākoņu aizās lejup krītoši, kūļos stīgoti stari.

Es reibu šīs visas dienas garuma norises interesantā aizrauts.

Zinu, ka tāds dvēseles stāvoklis velk uz pārspīlējumiem.

Lai būtu!

Es ļāvos sajūtām.

Varētu iedomāties, ka esmu gluži kā iesācējs aktieris jaunā lomā.

Tikko mostos piedzimis, sāku veidot simboliskās sakārtas, kuras vēlāk saukšu par pasaules tēlu.

Raidījums "Literatūre"
Raidījums "Literatūre"

 

2.

torņa pulksteņa stāsts

Mēs kāpjam. Pakāpiens aiz pakāpiena – paceļamies. Tornis, šķiet, stiepjas līdzi. Pagrieziens, taisns kāpiens, pagrieziens. Savā ziņā tā ir pieeja Ārija Geikina darbiem – jāskatās augšup un jābūt gatavam negaidītiem pavērsieniem

Pa ceļam sastopam lielo zvanu. Ja pieklauvē, tas klusītēm ieskanas. Tas ir kaut kas līdzīgs tekstam vispār – ja ar to neapietas lasošais, kurš tādā ziņā ir jauns autors šim it kā jau gatavajam tekstam, tad jēgas neatmostas.

Augšējā stāvā sastopam pulksteņa mehānismu. Tā ir kā autoru sadarbība, apzināti, biežāk. Pie kam vienalga, kādi radošie spēki esam viens otram blakus un kā sazobējamies saziņas ritmos. "Literatūre" bija vēl līdz galam neapjausts piedzīvojums, kurā man šķiet, ka es pats ieguvu visvairāk.

Jā gan, it kā spēlējot izrādi, es biju sevis skatītājs šajās lomās visā filmēšanas gaitā. Es biju rakstošais pētnieks, kurš ieurbjas notikumā, ko piedzīvoju. Es biju teatrālais radījums, kas spēlē izdomātu sava Teātra Garu. Vai tā notiek ar visiem? Nav ne jausmas!

Jo mēs esam dažādi. Katrs no mums ir īpašs, katrs dzīvo tikai viņa pasaulē pirmo un pēdējo reizi!

Raidījums "Literatūre"
Raidījums "Literatūre"

Bet torņa saskaņošanās, tas ir īpašs gadījums. Ticu, ka mums ar skolotāju Āriju Geikinu tā reiz ir bijis, jo daudz kas no tiem laikiem citā formātā tēlojās vēl šo baltu dienu.

Bet tā nenotiek katru reizi un ne jau ar visiem sadarbības partneriem un visiem radošajiem notikumiem ne katru reizi sanāk tik ievelkoši un atbalsojoši vēl šodien, šonakt un, kas zina, arī citos laikos. Viss todien notikušais manī vēl nav apgūts.

Jā, mums visiem pieredze un zināšanas par pasauli mūsu apziņā un aizprātu dzīlēs vienmēr darbojas savā gaitā. Prāts paceļ jēgas. Intuīcija nojauš iespējamo. Iztēle rāda jau salīdzinātā sapņojumus. Sajūtas veido attieksmi.

Zobrati rit. Ilgstamība pārvērsta ritma sitienu un skaitļu rindā.

Krēslainā noslēgtība, kas vēlāk pletīsies tumšā parka alejās un pakalnos vedošos kāpumos.

Tā šodien – fiziski augšup un lejup, bet apziņā vērpjoties kā atvarā. Raidījuma spēles ievelk. Skatuve pulsē.

Vai pievēršanās vispārības simboliem nav tik vien kā sevis mierināšana nāves baisuma kā nekurienes priekšā?

Ko es iegūstu, kādu nieku no nulles ievietojot rakstu zīmēs? Ko cits mākslinieks tver sevī izšķiedis krāsas uz audekla, kā operators kadrā saskaņojies ar norisēm noteiktā virzienā vai režisors izveidojis īpašo pasaules ainu no materiāla tapšanas brīdī un vēlāk arī savelkot kopā?

Varbūt izpratni par jēgu, kāpēc vispār būt pasaulē!

Iekšup vērstā sprādziena – tā implozīvo jaudas mazumiņu. Kaut ko savai apziņai pieejamu, kas arvien zūd un mainās, aizplūst un izšķīst šļakatās, atduroties pret simbolisko sakārtu jau iestrādāto jēgu konstrukcijām.

– Vai es tiešām pārfotografēju, pārkrāsoju un pārformēju dzīvi vai nedaudz kaut ko no sevis izceļu kā sapņojumu, ko mēģinu ielāgot tekstos?

– Drīzāk pasauli, kas ieaužas manā uztverē, tiek pārstrādāta apziņas spējām. Es būvēju konstrukcijas intelektuāli, iekrāsoju un formēju tās iztēlē, caurvējoju intuīcijas plūsmām, iesaistos šajā dzīves telplaikā un saskaros visos iespējamos veidos sajūtām.

Tāpēc nekas nebeidzas. Tā diena seko ne tikai atmiņām, bet iztēles plūsmās, intuīcijas rituālos, prāta pārspēlēs un sajūtu mūzikā.

Man arī te, pēc nedēļām rakstot šo tekstu, blakus iet režisors un operators, un skaņu vīrs, un intervētāja.

Viņi veido šo tēlaino notikumu manī. Un vēlāk tas pacelsies ekrānos, ko vērtēs un izdzīvos arī citi.

Vienīgais, kas iebremzē tā brīža atkalpārdzīvošanu, ir "jau notikušais", jau pagātnē iekodētais. Es to varu spēlēt līdzi, kā pasaules radīšanas turpinājumos noteikts. Tieku ieausts bijušā notikuma raisītā domāšanā. Neko nevaru mainīt. Cits raidījuma vadītājs citā vietā pilsētā šobrīd lasa fragmentu no iepriekšējā stāstu krājuma. Tas varētu būt kāds farsa citāts. Nopietnajām interviju sarunām tas varētu būt atslodzes brīdis. Kaut gan nezinu, kas beigās sanāks tieši raidījuma ziņā – ja autori vēlētos, viņi varbūt visu ierakstu varētu pārvērst jokā!

Es dzīvoju savā radošajā areālā, kā ik dienas.

Daru to, ko varu, pat ja tā būtu tikai ilūzija. Un sazinos ar dzīļu dabas spēlēm, lai nojaustu atskanam pieejamā patiesā atbalsis.

Šajā intuitīvi tverto patiesību templī ar gotiskās arhitektūras rotājumiem augšupceltajā stāvā es arvien jutos jaunu iespaidu pārņemts. Nekad agrāk nepiedzīvotais pieteicās ar varenu sparu.

Tas ir mans mērķis, man interesantais un būtiskais – pārmaiņu dzīve, neapstāšanās ceļš un būšana tēlā allaž ar dao neaprēķināmajiem mutuļiem fonā.

Viss mainās, ieskaitot faktu, ka viss mainās, jo haoss var vērpties plūstošāk un sprādzienveidos, implozīvi un eksplozīvi un vēl bezgalīgi daudz iespējām. Saule, tava planētu sistēma nevar būt mūžīga!

Visuma pastāvēšana arī ir mirklis bezgalības priekšā.

Mans vecums nedrīkst pakļaut manu domāšanu ar ilūzijām, ka nekas nav mainījies. Pasaule ir plūdusi, tās krasti noteikti ir izskaloti, virzieni un intensitātes tajā vai citā posmā grimušas un cēlušās nejaušību un mērķvirzienu ietekmē.

Teorijas uzšļākušās formulām un norimušas.

Tāpat arī šodien apmeklētais senatnīgais tornis nokvēps vēl vairāk, sāks drupt un šķiebties, tāpat kā šie teksti, kā televīzijas raidījums – tas dabiski nogulsies arhīvos un tiks glabāts, bet tā nesēji pēc gadiem zaudēs krāsas un kontrastējošās formas.

Pāri paliks attāla līdzība tā brīža pasaules tēlam.

Es jau tagad esmu krietni vecs, es vairs nedejošu. Tikai vērošu.

Tikai nostāšos blakus milzu zvanam, darbībā ejošam pulksteņa mehānismam un kaut ko pajautāšu, kaut ko atbildēšu sev sapņos.

"Literatūres" papildainas

Literatūre – ceļojums ar rakstniekiem

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti