Viena cieši saistīta ar šobrīd notiekošo Rīgas Starptautisko kino festivālu, un tā ir franču filozofa Žila Delēza grāmata "Kino", precīzāk sakot, šīs grāmatas pirmā daļa, kas pirmdien, 16. oktobrī, piedzīvoja atvēršanas svētkus. Grāmatu tulkojusi Dace Līdumniece, un vārdā "tulkojusi" šoreiz ir jāieliek daudz vairāk nozīmju, nekā ierasts. Par ko, piemēram, liecina literārā redaktora Artūra Hansona teiktais, ka to tulkot, viņaprāt, ir sarežģītāk nekā Džeimsa Džoisa "Ulisu".
Otra grāmata, kurā ieskatīšos, ir Māras Svīres nesen klajā nākušais romāns "Pēdējā teikuma lāsts". Darbība tajā notiek mūsdienās, Latvijas laukos, skaistā vietā pie Daugavas, ja vien centrā nebūtu mīklaina un baisa slepkavība, kas tad arī romāna gaitā tiek šķetināta.
"Kino"
Sākšu ar Žila Delēza grāmatu. Autors ir franču filozofs un domātājs, kurš rakstījis ne tikai par kino, bet arī par literatūru, mūziku, glezniecību un citām mākslas jomām. Viņa aktīvākais darbības laiks – 20. gadsimta 60. līdz 80. gadi, 1995. gadā viņš devies mūžībā.
Viņa grāmatas "Kino" 1. daļas atvēršanas svētkos, kas notika 16. oktobrī, tika uzsvērts, ka tās latviskais tulkojums ir ļoti nozīmīgs notikums Latvijas kino teorētiskās domas attīstībā, jo profesionālā kino literatūra mums ir visai mazskaitlīga.
Līdz šim no Delēza darbiem bija tulkoti vien daži fragmenti, lasāmi "Kino Rakstos", bet vispār savulaik pirmais, kas Latviju iepazīstināja ar Delēza domu, bija kinozinātnieks Agris Redovičs. Uz viņu arī atsaucās grāmatas tulkotāja Dace Līdumniece, kura tieši caur Redoviču, mācoties Kultūras akadēmijā, bija uzzinājusi par Delēzu un ir par to viņam ļoti pateicīga, jo – kā viņa atzina – tad tieši šī franču filozofa grāmatas viņai šķiet visaizraujošākās grāmatas par kino, ko viņa lasījusi.
Te vietā būtu piemetināt, ka tās īsti nebūs adresētas ierindas kino skatītājam, bet tiešām vairāk profesionāļiem un cilvēkiem, kam patīk kost ļoti cietus intelektuālus riekstus, jo grāmatas ir patiešām sarežģītas.
Ne velti Arturs Hansons, kurš strādāja kā literārais redaktors, atzina, ka, viņaprāt, šo grāmatu tulkot ir grūtāk nekā Džoisa "Ulisu", jo – ja "Ulisā" grūtās vietas mijas ar vieglākām, tad Delēza grāmatā – grūtās vietas mijas ar vēl grūtākām.
Bija ļoti simpātiski, ka tulkotāja līdzās pateicībai daudzajiem cilvēkiem, kas bija iesaistīti grāmatas tapšanā, īpaši pateicās arī latviešu valodai, kas – kā viņa teica – grāmatu tulkojot, atklājās gan kā ļoti prasīga, bet arī pateicīga valoda tik filozofiski ietilpīgam un daudzslāņainam tekstam. Kā zināms, ikviens tulkojums – īpaši sarežģītu darbu tulkojums – bagātina arī to valodu, kurā tas tiek tulkots.
"Pēdējā teikuma lāsts"
Bagātīga, sulīga un izteiksmīga valoda ir arī Māras Svīres jaunajā romānā "Pēdējā teikuma lāsts". Grāmatas vāka attēls mums rāda skaistu saullēktu pie Daugavas, bet tas nenozīmē, ka grāmata ir romantisks stāsts (kaut arī nedaudz tāds tas ir), bet tieši ap šādu skaista saullēkta brīdi kādās lauku mājās pie Daugavas ir notikusi slepkavība. Nogalināts šajās mājās dzīvojošais Daumants, kurš iepriekšējā dienā bija saaicinājis vairākus kaimiņus, lai nosvinētu, ka viņš izvilcis 62 kilogramus smagu samu.
Daumantu atrod kaimiņiene Renāte, jo viņa sieva Guna tobrīd ir ārzemēs pie meitas.
Vai tā ir sadzīves slepkavība vai smalki izplānots noziegums – to tad romānā šķetina izmeklētājs Alnis Krievāns. Taču romāns nav tikai tīrs detektīvs, kurā svarīgi noskaidrot vainīgo, drīzāk tā centrā vairāk ir cilvēku attiecības un arī šodien tik ļoti daudz apspriestā tēma kā vardarbība ģimenē, kas bieži vien tiek ļoti slēpta un noklusēta.
Tas ir arī romāns par visai neprātīgu un riskantu kaislību, kas – kā zināms – nekad pie laba gala nenoved, un arī šī reize nav izņēmums.
Šai kaislībai un arī noziegumam ir cieša saistība ar grāmatas nosaukumu "Pēdējā teikuma lāsts", jo tieši šis – kāds pēdējais teikums – izšķir visu.
