Iespēja sastapt tik daudz latviešu rakstnieku vienkopus kā grāmatu sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” autoru godināšanas vakarā vien ir atsevišķas grāmatas vērts notikums. Jūnija sākumā pie lasītājiem nonāca pēdējais no 13 vēsturiskajiem romāniem Gundegas Repšas rosinātajā sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”.
Romānos rakstnieki stāsta par Latviju pagājušajā gadsimtā, katrs par citu laika nogriezni. Pirmais šajā sērijā uz grāmatnīcām 2014.gadā ceļoja Osvalda Zebra stāsts, kas pērn novērtēts arī ar Eiropas Savienības balvu literatūrā.
“Ņemot vērā, ka es biju pirmais šajā sērijā, nebija jau tādu iespēju paskatīties, kā citi to ir darījuši Tā vēsturiskā romāna jēdziens jau patiesībā ir diezgan izplūdis un plašs un interpretācijas iespēja dažāda,” stāsta Zebris.
Nedaudz priviliģētākā situācijā bija Laima Kota. Romānā “Istaba”, rakstot par 30 gadus seniem notikumiem, autore pat ievijusi citu šajā pat sērijā iepriekš izdoto spalvasbrāļu un māsu romānos minētus priekšmetus un personas, it kā turpinot viņu rakstīto.
“Man ļoti pašai patika tas, ka pēdējā redakcijā redaktore attapās – kā, Mārim Bērziņam arī ir Borisovna, tātad Roza Borisovna izrādās meita. Un man ļoti gribējās šo saistību, lai būtu Bankovska zaldāta šinelis, lai viņš ceļo, man viņš iet kolhozos un brauc uz Černobiļu,” stāsta Kota.
Rakstniekam Mārim Bērziņam šajā sērijā tapušais darbs “Svina garša” vainagojās ne tikai ar virkni balvu, bet arī ar skatuves versiju Nacionālajā teātrī Valtera Sīļa režijā.
“Tas bija šausmīgi interesants laiks – interesants, gaidot savu kolēģu darbus un minot, kā viņiem ies un kurš darbs tagad iznāks, un tos pēc tam lasot, un šausmīgs tādā ziņā, ka pašam nācās rakstīt. Tas nebija viegli, un laiks, kas bija jāapraksta, bija diezgan šausmīgs mūsu valstij,” saka Bērziņš.
Ideja radīt šādu grāmatu sēriju kā patriotisma žestu, lai celtu sabiedrības pašapziņu un sapurinātu kultūras nozari, pieder rakstniecei Gundegai Repšei. Arī viņa ir viena no sērijas darbu autorēm. Un pašos pirmsākumos pat bijusi iecere, ka visus 13 stāstus rakstīs tikai sievietes.
“Man katrs individuāls autors. Ir lietas, ar kurām viņš mani ļoti pārsteidza, ko es no viņa negaidīju, bet, no otras puses, gaidīju tieši šo pārsteigumu. Nesakarīgi iznāk tā teikt, bet man arī šķiet tāpat kā daudziem, ka tie ir ļoti spilgti arī rakstnieku pašportreti visi šie romāni,” secina Repše.
Lielākā daļa no šajā sērijā iznākušajām grāmatām atradušās pirktāko grāmatu topu augšgalā, tiek tulkotas. Piemēram, Noras Ikstenas “Mātes piens” lasāma arī igauņu, ungāru un maķedoniešu mēlē.
Un patlaban neesot tādas starptautiskas literatūrai veltītas konferences, kur nebūtu pieminēta šī grāmatu sērija.
Tā esot unikāla arī pasaules kontekstā, un literatūrpētnieki saka, būs saistoša arī antropologiem. “Tā, ka vienas valsts autori raksta par vienu gadsimtu, tādas pieredzes nav. Ir starptautiski projekti, kur mītus dažādās valstīs raksta, katrs rakstnieks vienu romānu. Un tur var redzēt gan to, kas viņus interesē vēsturē, jo viņi izlasa kaut kādus faktus, gan arī to, kas viņus interesē tagad,” norāda literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes profesore Ieva Kalniņa.
“Man pašai personīgi vissvarīgākais ir šis modelis, ka cilvēki spēj vienoties augstā mākslinieciskā līmenī.
Mēs kā tāds mikro modelis parādam, ka var, un man gribas patētiski teikt, ka tā arī valsts varētu,” saka Gundega Repše.
