Daudziņas debijas darbs "Dienasgrāmata" iznāca pirms diviem gadiem un iemantoja milzīgu lasītāju mīlestību. Arī pēc tā iznākšanas viņa turpināja rakstīt ikdienas piezīmes, bet neplānoja tās izdot grāmatā, jo dzīve pēc pandēmijas atkal ritēja ierastajās sliedēs.
Arī 2022. gads nekādus pārsteigumus nesolīja, taču tad pienāca 24. februāris – Krievijas iebrukums Ukrainā. Dienasgrāmata krasi mainījās, un tajā sāka ielauzties skaudri traģiska tonalitāte.
Uz jaunās grāmatas vāka ir tas pats Zanes Daudziņas zīmējums, kas rotāja pirmo grāmatu, tikai iekrāsots Ukrainas karoga krāsās. Pašu grāmatu savukārt papildina autores dzīvesbiedra Viļa Daudziņa asprātīgie un humorīgie zīmējumi, kas – kā atzīst autore – ir labs atsvars brīžiem visai skaudrajam grāmatas tonim: "Iespējams, ka tas ir labākais, kas dod vieglu atspaidu drūmajai politiskajai informācijai, kas neizbēgami grāmatā ielaužas. Tām eksistenciālajām bailēm un visa veida pārdomām, kas ne vienmēr ir īpaši iepriecinošas, kad tu tās pārlasi, un nākas pašam par sevi atzīt, ka tu dažos brīžos esi bijis gļēvs vai neizlēmīgs. Tad tam visam pa vidu Vilīša zīmējumi rada līdzsvarojošu atsvaru."
Zane Daudziņa atklāti un godīgi apraksta dažādus emocionālos stāvokļus, kam gājusi cauri gada laikā, un tajos, visticamāk, ļoti daudzi varēs atpazīt arī savas izjūtas. Drosmes uzplūdi viņai mijas ar dziļiem bezcerības mirkļiem, kad grūti noticēt dzīves jēdzīgumam un rodas jautājums – kā dzīvot šādā naida un apsēstības izārdītā pasaulē?
Kādā skaistā jūnija dienā viņa savukārt raksta – esmu izvēlējusies nebaidīties. Ir jāstāv svētu vērtību – dzīvības un mīlestības – pusē.
Pats pirmais ieraksts dienasgrāmatā ir aizvadītā gada 2. janvārī, kad neko vēl par karu nezinājām, bet tajā ieskanas dīvainas priekšnojautas, ko Zane pati nespēj izskaidrot: "Atšķirsim vaļā. Pirmie teikumi ir: "Šis gads nesīs pārmaiņas – tā saka nojauta. Un, ja tā, galvenais uzdevums būs noturēt dzīves vadības stūri savās rokās. Vēsturē bijis daudz dažādu precedentu, kad rāma, harmoniska un līdzsvarota dzīve, kad to uzurpē kāda vara, tiek īsā laikā padarīta par elli." Es, tā rakstot, nedomāju karu nekādā ziņā, bet, nu, kaut kas man taču lika kaut ko tādu uzrakstīt, un tad, kad es zinu, ar ko tas viss rezultējās, tad man pilnīgi bija tā, ka pašai "acis uz kātiņiem".
Kā es to zināju? Sanāk, ka es kaut ko pareģoju.
Varētu domāt, ka pierakstīts pēc tam klāt. Bet absolūti – nē. Tas, kas tur ir rakstīts, tas tur bija rakstīts tieši tad. To es saku absolūti godīgi. Visdrīzāk es sajutu, ka tas pandēmijas beigšanās moments kaut ko paraus dzīvē vaļā."
Tieši 24. februārī dienasgrāmatā ieraksta nav. Zane Daudziņa stāsta: "24. februārī es ierakstīju "Facebook", ka šorīt es atvainojos saviem dēliem, ka es esmu viņus dzemdējusi šādā pasaulē. Man mazliet žēl, ka es to atcerējos tikai tad, kad grāmata jau bija ražošanā, jo varbūt, ka to, kas bija "Facebook" ierakstīts, vajadzēja ierakstīt dienasgrāmatā.
Tā arī bija. Tajā dienā es neko citu nebiju spējīga arī formulēt. Es atceros, ka es apskāvu virtuvē savus bērnus un es viņiem atvainojos.
Viņi reaģēja bērnišķīgi un ļoti viegli. Viņi teica: "Ko tu, mammu! Ir ļoti interesanti!". Dabīgi, kamēr tas karš nav pieklaudzinājis pie pašu durvīm, tikmēr tas viss var šķist ļoti aizraujoši, jo kaut kas taču notiek."
Līdzās eksistenciālām pārdomām grāmatā ir ļoti daudz mīlestības, gaišuma un pateicības.
Var izsekot Zanes braucienam uz Ameriku, kur viņa pamanās noķert kovidu un uzķerties uz krāpniekiem, viņa apraksta arī savus ikdienas darbus un rituālus, filmēšanos "Ugunsgrēkā" un spēlēšanu izrādēs un savu dzīvi starp divi pasaulēm – Rīgu un laukiem Vallē, kur – kā viņa raksta – dvēsele dzied un lēkā no prieka: "Daba ir mūsu patvērums, to es tā izjūtu. Man liekas, ka mums būtu jāturas pie tā, kas mūs, latviešus, atšķir – mēs esam samērā mežonīga, vēl ļoti zemei pietuvināta un arī dabas poētiskajam līmenim ļoti cieša tuva tauta, un to stīgu nevajadzētu pazaudēt, tāpēc ka tā mūs ļoti, ļoti stiprina."
Zanes Daudziņas jaunās grāmatas "Mans kara gads" atvēršanas svētki notiks 22. maijā četros pēcpusdienā mūzikas namā "Daile".
