Lai beidzot noskaidrotu, kāds tad ir pareizais rasols un vai tāds vispār pastāv, pētnieciskai avantūrai ļāvās un rasola ekspedīcijā devās žurnāliste Sarmīte Kolāte un fotogrāfe un sociālantropoloģe Elīna Kursīte.
Rezultāts ir tikko klajā nākusī grāmata, kas nosaukta iecienītā ēdiena vārdā, tikai otrā burta vietā ir zvaigznīte –"R*sols"–, lai katrs tās vietā var ielikt, viņaprāt, pareizo burtu, un tādējādi apmierināti būtu gan ‘rasolisti’, gan ‘rosolisti’.
Grāmata nav zinātniska monogrāfija par Latvijas kulinārijas vēsturi, drīzāk gan opuss par latvieša dabu.
Sarmīte Kolāte stāsta: "Bija kaut kādas kārtējās diskusijas "Tviterī" par to, kā pareizi jātaisa rasols vai ko tur nevar likt… Mēs jau ar Elīnu kādreiz bijām kopā veikušas žurnālistiski antropoloģiskas ekspedīcijas, un es pat neatceros, kura bija pirmā, kas uzrakstīja (varbūt, ka es), ka mēs par šo varētu taisīt nākamo grāmatu un mēs to varētu darīt kopā. Elīna, teica – jā, tiešām!""
Sarmīte Kolāte atceras, kā radās grāmatas ideja. To attīstot, atklājās, ka rasols ir patiešām ārkārtīgi interesants fenomens, ar kura starpniecību var runāt ne tikai par garšas izjūtām, bet arī par vēsturi, politiku, dzīvesziņu un latvieša dabu vai kodu kopumā.
Rasola ekspedīcijā autores satika gan ļoti stingrus pareizā rasola aizstāvjus, gan iekļaujošākas pieejas atbalstītājus. Nosaukuma ziņā arī viņas pašas ir katra savā nometnē, Sarmīte – miermīlīga rasoliste, bet Elīna Kursīte pavisam zvērināta rosoliste: "Nu, protams, rosols! Tie, kas saka rasols, tie, diemžēl, saka nepareizi!"
"Bet, ja jūs lasīsit grāmatu, tad redzēsit, ka tur pamatā tomēr dominē "rasols", jo tā ir tāda vienošanās, ka tas ir gramatiski pareizāk. Tomēr šis ir tas vārds, par kuru diskutējot ar valodniekiem, viņi pieļauj arī otru variantu. Es pati esmu tāda pieņemošāka un pieņemu arī rosolistus, Elīna ir vairāk no tiem cīnītājiem," piebilst Sarmīte Kolāte.
"Jā, es esmu absolūta rosoliste! Bet es piedodu tev tavas aplamības!" smejas Elīna Kursīte.
Grāmata apliecina, ka rasols latvietī atraisa ļoti plašu emociju gammu, kurā pāri visam dominē azarts, sirsnība un humors, un tieši tāda ir grāmatas kopējā intonācija.
Tajā apkopotas 20 cilvēku versijas par pareizo rasolu, tie ir dažādu paaudžu cilvēki un dažādu jomu pārstāvji. Princips bija tāds, ka autores devās pie viņiem ciemos un tieši šī cilvēka īpašo rasola recepti gatavoja kopā.
"Es parasti biju tā, kas griež kartupeļus, ņemot vērā norādījumus, jo ir cilvēki, kuriem ir svarīgi, kāds ir lielums, forma un tamlīdzīgi. Un tajā mizošanā un griešanā ir kaut kas tāds varbūt terapeitisks, jo ir brīnumaini, ka cilvēki šajā procesā tā atveras un sāk stāstīt mums kaut kādas diezgan personīgas lietas par savu dzīvi. Secinot, cik ļoti no šīs kopā griešanas cilvēki atveras, runā, stāsta un cik ātri tas laiks paiet, es domāju, ka ir palīdzoši rasolu taisīt arī kopā. Jūs vienkārši varat aprunāties ar saviem ģimenes locekļiem, kas tagad varbūt mazāk notiek," teic Sarmīte Kolāte.
Katrs kopā ar grāmatas varoņiem pagatavotais rasols ieguvis arī savu nosaukumu, piemēram, "Dzeltenais rasols", "Protesta rasols", "Tulkotais rasols ar meloni", "Rasols ar briljantiem" un "Rasols ar sirēnu vilinājumu".
Procesu, rezultātu un iesaistītās personas atspoguļo Elīnas Kursītes fotogrāfijas: "Rosols nav paši fotogēniskākie salāti, bet gatavošanas procesā var noķert kaut ko interesantāku. Tāpēc man bija svarīgi, lai nav tikai ēdiens, bet lai ir arī pats cilvēks iekšā, mājdzīvnieki. Mēs pat satikām suni, kuru sauc Rosols ar visu pasi, diemžēl, viņš nav iekļuvis grāmatā."
Kā izriet no grāmatas, strīdīgās rasola sastāvdaļas ir burkāni, svaigi gurķi, āboli, siļķe, nēģi un vēl dažas citas, tāpat atšķiras uzskati par gabaliņu lielumu, izrādās daži uz pusēm griež pat zaļos zirnīšus. Šai saistībā kāds gadījums iz dzīves Elīnai Kursītei pirmo reizi dzīvē licis tā pamatīgāk aizdomāties par rasolu: "Tie bija vieni Jāņi, ko mēs svinējām pie manis Koknesē. Es sāku griezt desu, manuprāt, normālos gabalos, biju sagriezusi jau lielu bļodu, bet tad mana draudzene tos ieraudzīja, rāva laukā no bļodas un katru gabalu sagrieza vēl četros gabalos. Es vienkārši biju šokā! Bet tagad es zinu, ka šai ziņā cilvēkiem ir ļoti dažādi paradumi, ir cilvēki, kas ne tikai griež smalkos gabaliņos, bet pat rosolu rīvē. Tas arī bija mans mīļākais rosols! Vienkārši fantastisks! Tagad es tā gribētu to rīvēto rosolu!"
Sarmīte Kolāte atzīmē: "Kaperi savukārt ir atgriešanās pie mūsu sākumiem. Ir izplatīts viedoklis, ka rasols ir padomju virtuves tradīcija, bet mēs grāmatā diezgan uzskatāmi parādām, ka tas tā nav. Rasols šeit ir taisīts daudz senāk, tad tas bija tādi smalkāki salāti ar daudzām dažādām sastāvdaļām. Tādām, kas mums šodien šķiet eksotiskas, – marinētas melones, dažāda veida gaļas, arī, protams, kaperi."
"Es vispār vairs netaisu rosolu bez kaperiem, un es gribu ieteikt vienu lietu – visu ko var nelikt klāt rosolam, bet kaperus pielieciet obligāti!" uzsver Elīna Kursīte.
Sarmītes Kolātes un Elīnas Kursītes kopdarbs atvēršanas svētkus piedzīvos 28. novembrī.
