Šajā gadījumā mums ir darīšana ar tekstu, kas ir kļuvis par feminisma filozofijas klasiku, apaugot arī ar dažādiem teorētiski uzdodamiem jautājumiem. Pirmais no tiem – vai tā vispār drīkst rakstīt? Autore, atklājot savas jūtas, brīžam atdarina zinātnes valodu, vienlaikus putrojoties faktos, atļaujoties būt nekonsekventa un neprecīza. Šo var pārformulēt arī kā jautājumu par atšķirībām starp maskulīno, precīzo valodu un femīno valodu, kas šajā gadījumā ir līdzeklis jūtu dzīves atklāšanā.
Var uzdot arī vispārīgāku jautājumu un apšaubīt principā – vai pastāv kādi ierobežojumi, kam un par kādām tēmām vispār ir tiesības runāt? Krisa Krausa uzdrošināšanās saukt visus iesaistītos personāžus īstajos vārdos. Te gan uzreiz jāatklāj, ka rakstnieces uzdrošināšanās atšķiras no juristu izpratnes par šo jautājumu, pēc grāmatas iznākšanas aprakstītais Diks Hebdidžs iesūdz autori tiesā par privātās telpas aizskaršanu. Var arī apšaubīt visu to aizplīvurojumu, noklusējumu nepieciešamību, ko ierasti izmantojam valodā, jo īpaši, kad aprakstām savas jūtas.
Trešais apsvērums, kas būtu jāņem vērā, lasot šo grāmatu, ir laika distance. Kopš grāmatas sarakstīšanas pagājuši 25 gadi. Tulkotāja Agnese Krivade grāmatas ievadā (šis teksts noformēts rozā aploksnē kā vēstule) uzsver, ka laika nogrieznis nav liels, taču "tehnoloģiju attīstības un kolektīvās telpas pārmaiņu ziņā šķiet, ka aizritējis gadsimts". Vairums Krisas Krausas sava laika uzdrošināšanās šobrīd šķiet vienkārši jautras, apaugušas jau ar jaunām leģendām un skaidrojumiem. Vietnē "Youtube" var noskatīties vairākas intervijas ar grāmatas autori, 2018. gadā Krisa Krausa viesojās arī Rīgā. Taču jo īpaši gribētu ieteikt noskatīties tāda paša nosaukuma seriālu, ko 2017. gadā izlaida "Amazon Studios". Grāmatas lasīšana man brīžam šķita kaitinoša, bet seriālā ironija par laikmetīgās mākslas un akadēmisko vidi, intelektuāļu nervozās esības atspoguļojums ir vienkārši elegants.
Grāmatas tulkotāja Agnese Krivade šobrīd dzīvo Briselē, taču nesen viesojās Rīgā, strādājot pie izrādes "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums". Izrādes pamatā ir sieviešu nīšanas literatūras klasika "Malleus Maleficarum" jeb "Raganu veseris", teksts, kas viduslaikos tika izmantots raganu prāvās. Saprotams, ka šie abi teksti – viens tapis 15. gadsimtā, otrs 20. gadsimtā – kaut kādā veidā pārklājās tulkotājas un arī mākslinieces Agneses Krivades pieredzē.
"Krisas Krausas teksts ir ļoti interesants ar to, ka kaut kādā ziņā tas, ko mēs darām uz skatuves – viņa to izdara ar valodu. Un, kā viņa to pati formulē, – tas ir par "sievišķā es" radīšanu valodā," stāsta Agnese Krivade. "Tas skatupunkts, no kā tu visu stāsti, vairs nav neitrāli novērojošs, bet ir mainīgs, negodīgs, pretrunas apvienojošs, vienā teikumā pretējas lietas apgalvojošs, kā subjektīvi organiski kompostētais "es". Viņa nebija pirmā, pirms viņas to jau sāka mēģināt darīt feministu filozofes septiņdesmitajos gados, bet es esmu dzirdējusi, ka viņas darbību sauc par performatīvo filozofiju. Vārdu sakot, tā ir grāmata, bet tā nav tikai grāmata, tā ir kā grāmata-performance, jo viņa pārrada valodu tā, lai tā būtu vairāk piemērota sievišķās pieredzes izpaušanai."
Uz piezīmi, ka grāmata ir kā vajāšanas precedents, Krivade atbild: "Jā, tieši tā. Tā vajāšana arvien pieņemas spēkā, un tas bija iemesls, kāpēc to bija grūti pieņemt, jo tas likās briesmīgi, pretīgi un neētiski. Es vēl joprojām neesmu droša, vai man tas liekas līdz galam forši, bet, manuprāt, ir ļoti svarīgi mākslā darīt arī kaut ko absolūti provokatīvu, lai varbūt salauztu kaut kādus mūsu prāta griestus."
Vai ir jālasa grāmatas, kas šķiet kaitinošas? Es teiktu, ka ir jālasa teksti, kas atzīti par žanra klasiku, lai labāk saprastu kaut vai latviešu literatūrā šobrīd notiekošo.
Atļaušos apgalvot, ka arī latviešu literatūrā mums ir sava Krisa Krausa, ar romānu, kurā visi tiek saukti vārdos un kas atklāti runā par sievietes jūtām. Tas ir Ingas Gailes nesen iznākušais romāns "Jaukumiņš". Kura apspriešanā – vai tad tā var, vai tad tā drīkst – mēs tagad droši varam izmantot tieši tos pašus argumentus, kurus 25 gadu laikā sarūpējusi Krisas Krausas ‘Es mīlu Diku" romāna apspriešana. Un izmantot izdevību latviski iepazīt arī pašu romānu.
