Tikmēr tas, ka parādās pieprasījums pēc citādāka Nacionālās bibliotēkas darba laika, Dagniju Baltiņu tikai iepriecina: "Man ārkārtīgi patīk, ka sabiedrība par šo ir sākusi runāt un aktualizēt šo jautājumu, jo tas norāda uz to, cik sabiedrība ir griboša nākt uz bibliotēku. Arī mēs savā pusē šo jautājumu esam skatījušies nevis kā pārmetumu, bet drīzāk kā signālu tam, cik LNB lasītājiem ir būtiska un vajadzīga. Līdz ar to mēs arī savus darba laikus esam plānojuši pārskatīt, izejot gan no pieejamiem datiem, gan domājot par to, kas ir tās zonas bibliotēkā, kuras vajadzētu padarīt atvērtākas."
Direktores amats
Māra Jansone: Latviešu valodas uzturēšanā un kopšanā būtiska loma ir grāmatai, un grāmatas, protams, ir arī zināšanu glabātājas. Plašākais zināšanu resurss latviešu valodā glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB), un tās direktora amatā šoruden ir stājusies Dagnija Baltiņa, kura šodien ir mūsu studijā. Labdien!
Dagnija Baltiņa: Labdien!
Jūsu izglītība un iepriekšējā darba pieredze attiecas uz vēsturi un kultūras mantojuma saglabāšanu; vai arī jūsu darba fokuss būs tāds, kurš ir vērsts uz vēsturiskā mantojuma saglabāšanu?
Man nenoliedzami vēsture, kultūras mantojums ir ārkārtīgi tuvi jautājumi. Man liekas, ka tie man dod ārkārtīgi spēcīgu aizmugures sajūtu, sakņu sajūtu un arī argumentāciju, kāpēc es kaut ko daru. Līdz ar to manā gadījumā tas ir diezgan likumsakarīgi, ka esmu nonākusi tieši nacionālās kultūras institūcijas vadībā, un es tiešām esmu ļoti pagodināta par šo iespēju pakāpties atpakaļ, teiksim, paskatīties uz visu gan iepriekšējo paaudžu mantojumu, gan zināšanu krājumu, un vienlaikus dod iespēju tomēr lūkoties nākotnē. Es domāju, ka lielākais rēbuss vai lielākais uzdevums šī brīža nacionālās kultūras institūcijām ir saprast, kā tās navigēt šodienas pārmaiņu procesos un kur tās stāvēs turpmākajās desmitgadēs un simtgadēs.
Vai nav grūti stāties amatā pēc tāda ļoti ilggadēja, cienīta vadītāja? Ir jāpierāda sevi viņa vietā?
Man liekas, ka jebkuram vadītājam sevi ir jāpierāda, arī tad, ja tā maiņa ir bijusi ātrāka vai biežāka. Bet man ir jāsaka, ka es esmu pateicīga gan par LNB kolēģu atbalstu, gan Andra Vilka iedrošinājumu uzņemties šo lomu. Es jūtu šo pēctecību un to, kā tālāk nest viņa vīziju un kā dot savu pienesumu. Līdz ar to, protams,
tīri cilvēciski man arī ir šaubas par savām izvēlēm, saviem lēmumiem, un es noteikti arī kļūdīšos ceļa gaitā, bet kopumā es domāju, ka ir vienkārši jādara.
Man ir dažas prasmes, kuras es esmu ieguvusi, gan ārzemēs studējot, gan ārzemēs strādājot un sastrādājoties, kuras es varu ienest arī Latvijas telpā un publiskajā pārvaldē.
Bibliotēkas misija
Ja tā vienkārši skatās uz LNB misiju, tā ir savākt visu, kas ir latviešu valodā publicēts vai arī publikācijas par Latviju. Bet papildus tam, kā jūs redzat šo bibliotēkas misiju? Kas tā ir mūsu sabiedrībā? Kāds ir tās devums mūsu sabiedrībai?
Man liekas, tā īsi sakot, ka bibliotēkas misija ir noturēt ārkārtīgi stabilu valstiskumu un nacionālās vērtības. Tas ir ļoti zīmīgi, ka tieši nacionālās kultūras institūcijas ir tās, kas gandrīz pirmās tiek dibinātas līdz ar Latvijas Republiku. Tā ir bibliotēka kā viens no pirmajiem soļiem, tie ir visi lielie muzeji, tie ir arhīvi, kas tiek iedēstīti kā tādi fundamenti, ka tad, ja mēs savā valstiskuma ceļā kaut kur sāksim šūpoties, vienmēr šie milzīgie nacionālie balsti noturēs mūs atpakaļ uz trases un saglabās šo trasi. Arī šobrīd LNB loma, es domāju, ir būtiska – saglabāt tieši valstiskuma intereses un aizstāvēt sabiedrisko labumu jautājumos, kuros mēs pieņemam lēmumus vai nu par digitālo attīstību, vai nu jautājumos, kuros mēs pieņemam lēmumus par piekļūstamību informācijai, par cīņu ar dezinformāciju, par sabiedrības labbūtību un labklājību.
Jo bibliotēka vēl arvien ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē ir viena no patiešām retajām vietām un institūcijām, kas neko neprasa, kas nodrošina pakalpojumu, kas nodrošina telpu un kas nodrošina atbalstu, neprasot neko nevienam.
Tas ir tas sabiedriskais labums: mazināt un arī vilkt līdzi tos sabiedrības locekļus, kas ir varbūt kaut kādā veidā kūtri vai paklupuši. Pārstāvēt arī viņu intereses, viņu vajadzības, bet vienlaikus arī spēt ieraudzīt to nākotnes skatu, uz kuru mēs gribam iet.
Bet kā tīri praktiski bibliotēka to var darīt? Nu, piemēram, cīņa ar viltus ziņām. Mēs zinām, ka dezinformācijas ir ārkārtīgi daudz, visi ar to cīnās, – kādu devumu var dot bibliotēka?
Man liekas, ka būtisks ir paradums vispār lasīt, paradums nākt uz bibliotēku un interesēties par lietām. Šeit mēs runājam par jaunu paradumu attīstīšanu Latvijas sabiedrībā. Ja mēs gribam, ka Latvijas sabiedrība ir noturīga, informēta un, teiksim, arī spējīga piedalīties demokrātiskajos procesos, tas nozīmē ieinteresēti sekot līdzi kaut kādām ziņām. Mums pie tā ir jāstrādā, un sabiedrība tam ir jāsagatavo. Šeit nāk iekšā bibliotēkas loma, kas mudina tomēr lasīt gan vietējo presi, gan starptautisko presi, kas mudina saprast labāk, savām acīm lasot gan literatūru, gan jaunākās ziņas, gan jebkāda cita veida informāciju. Tajā mirklī, kad mēs šīs prasmes attīstām, mēs varam runāt arī par cīņu ar viltus ziņām un daudz augstākām prasmēm – atpazīt viltus ziņas no patiesām ziņām. Mēs vēl tā kā uztrenējam šo muskuli – daudz aktīvāk domāt, piedalīties un arī reaģēt. Neļauties apmuļķoties. Tā ir bibliotēkas ļoti unikāla funkcija.
Man liekas, ka bibliotēka ir viena no tiem spēlētājiem, īpaši reģionos arī mazākās bibliotēkas, kam patiesi rūp to apmeklētājs.
Lai apmeklētājs būtu informēts par savām iespējām, lai tam būtu iespēja uzzināt arī kaut kādu savādāku skatpunktu vai viedokli un sekot līdzi. Tā ir šī būtiskā atšķirība arī, teiksim, no tādiem digitāliem kanāliem, kas vienkārši pludina virsū informāciju cilvēkam, kurš tiešām nespēj to atšķirt. Bibliotēka savā ziņā ar šo cilvēcisko pieeju nāk un runājas ar katru individuāli.
Tomēr bibliotēku tīkls Latvijā samazinās, un skaidrs, ka tas, par ko jūs runājat, ka cilvēkam ir jābūt tuvu bibliotēkai, pie tāda samazināta bibliotēku tīkla ir arvien grūtāk un grūtāk. Skaidrs, ka nauda ir jātaupa, jātērē prātīgi, nevar tagad visur, kur ir tikai daži cilvēki, atvērt bibliotēku, bet, piemēram, salīdzinoši nesen gadījums Jūrmalā, kur tika reorganizētas divas nodaļas, bet faktiski Asaru un Bulduru bibliotēkas tika aizvērtas, Bulduriem tika iedota viena maza telpa teātra mājā, kurā tikai ar kodu var tikt iekšā… Par kādu tuvošanos cilvēkam mēs šajā gadījumā varam runāt? Bulduru bibliotēkas ēka, kura bija tieši paredzēta bibliotēkai, tikmēr tika veikli pārdota. Šajā gadījumā gan LNB aicināja pārskatīt šo lēmumu, gan Kultūras ministrija, bet nauda un kaut kādi praktiskie apsvērumi tomēr darīja savu.
Nu lūk, šeit, man liekas, mēs atgriežamies tomēr pie tā, ka bibliotēkas loma ir ne tikai stāstīt par to, cik būtiska ir sabiedrības kopienai lasoša, zinoša un aktīva sabiedrība, bet vispārībā runāt par sabiedrisko labumu. Man liekas, ka bibliotēka, īpaši LNB personā, ir viens no spēlētājiem, kas spēs pēdējā mirklī… Ja mēs gribēsim kaut ko samazināt, tā būs LNB, kas spēs atrast argumentus, kāpēc kaut ko nedarīt. Es redzu, ka mums būs arvien lielāka un augošāka loma būt par to spēlētāju ar autoritatīvu viedokli, uzticamu viedokli, kāpēc kaut ko nedarīt vai kādas ir šīs izvēles cenas. Otrs aspekts, kas, manuprāt, mums arī no LNB puses pašiem savā darbā ir jāiemieso, ir lielāka uzticība sabiedrībai. Jūs minējāt piemēru par to, ka bibliotēka ir aiz koda atslēgas vai tālu projām, bet mums ir jāsaprot, ka mēs varam uzticēties sabiedrībai, atverot bibliotēkas un vienkārši tās turot ar kaut kādām citām pieejas iespējām.
Arī LNB mums ir jādomā, kā cilvēki var vairāk nākt pie mums vai vairāk pavadīt laiku pie mums, kā mēs varam būt atvērtāki pret ikvienu apmeklētāju, lai radītu šo paradumu. Bibliotēkai [nepieciešams] kļūt par to vietu, kur pati sabiedrība izdara spiedienu, jo pašai sabiedrībai bibliotēka ir vieta, kur īstenot savas intereses, kur satikties, kur uzzināt lietas, kas citur nav iespējams. Kas varbūt arī ir vieta, kur sevi disciplinēt, sasniegt kaut ko labāku. Mēs zinām pēc pasaules piemēriem un arī Latvijā bibliotēkas ir atbalsts vietējiem uzņēmējiem, privātajam sektoram, īpaši mazajiem uzņēmējiem, kuriem bibliotēku darbinieki bieži vien ir palīgi un padomdevēji, lai saprastu, piemēram, portāla "Latvija.lv" gaņģus, jo ikdienā cilvēks, ar to nestrādājot, var nepārzināt tos visus vai kādas citas lietas. Līdz ar to es domāju, ka šeit ir vienkārši jābūvē tāda kompleksa argumentu sistēma, kurā prevalē ideja par sabiedrisko labumu, kāpēc mums kaut kas izmaksās dārgāk Latvijā. Tas, kas gan ir jāsaka, ka tā tendence kopumā, neskatoties uz idejām šur tur apsvērt bibliotēku slēgšanas, mēs redzam, ka bibliotēku apmeklējumā Latvijā ir augoša tendence.
Mēs arvien vēl runājam, ka apmēram 40% sabiedrības vienā vai otrā reizē, biežāk vai retāk, bet apmeklē bibliotēkas. Tātad tas ir ļoti nozīmīgs ikviena Latvijas iedzīvotāja atbalsta punkts,
un savā ziņā es domāju, ka tā ir arī vērtība, ko mēs piedzīvojam arvien vairāk arī LNB, teiksim, ģimenēm ar bērniem attīstot šo paradumu – pavadīt sestdienu priekšpusdienas ar bērniem LNB. Aicinot to darīt arī ikvienā citā mazajā bibliotēkā vai reģionu bibliotēkā – padarīt šo sestdienu par laiku kopā, par iedziļināšanos grāmatās, par kvalitatīvu kopābūšanu.
Lasīšanas paradumi
Skaidrs, ka lasīšanas paradums veidojas visbiežāk bērnībā, un šobrīd ar bērnu nevēlēšanos lasīt mēs esam daudz saskārušies. Arī šajā ziņā labs bibliotekārs ir zelta vērtē tieši bērnu nodaļās, kas iesaka konkrētajiem bērniem ļoti piemērotas grāmatas, lai viņi tomēr sāk lasīt, izstrādā šo paradumu un vēlāk, kad izaug, ir pieraduši, kā vajag pareizi uztvert un apstrādāt galvā to informāciju. LNB arī ir atsevišķa nodaļa, kas veltīta tieši bērniem. Bērnu vēlēšanos lasīt un prasmi lasīt – kā to ir domāts attīstīt tālāk? LNB ir daudz projektu jau šobrīd, bet droši vien, ka būs vēl?
Man liekas, ka tieši LNB ir bijis tas spēlētājs, kas īpaši pēdējos 30 gados ir noturējis savu iespēju robežās bērnu lasīšanas jautājumus dienaskārtībā. Man liekas, ka tas ir bijis būtiski. Visas tās pamata iestrādnes, ko mēs esam izdarījuši no savas puses, gan caur bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas projektu, gan caur skaļās lasīšanas aktivitātēm, gan caur daudzām citām mēs esam ielikuši ļoti nozīmīgus pamatus projektiem, ko var attīstīt. Šobrīd mēs saprotam, ka mūsu nākamā līmeņa pienesums ir turpināt domāt arī par dažādiem tieši lasīšanas pētījumiem. Teiksim, kā mēs varam atbalstīt pētniecībā balstītus lēmumus par lasīšanas veicināšanas projektiem, un tad attiecīgi izkopt šīs sadarbības daudz plašākas, kurās jau būtu trijstūrī LNB, Kultūras ministrija un Izglītības ministrija, un, iespējams, vēl nāktu klāt arī Labklājības ministrija un daudzas citas. Es domāju, ka mēs esam nonākuši līdz tam mirklim, kad mums ir jārunā pat par valstiska līmeņa lasīšanas veicināšanas programmu, iespējams, Ministru kabineta līmenī, kas ietu pilnīgi horizontāli pāri visām jomām. Jo tā noteikti ir šī brīža ļoti aktuāla problēma, par kuru mums būs jādomā. Mēs no LNB puses esam domājuši par tādiem ātrajiem risinājumiem, un tie noteikti būtu ieviešami, jo tie ir salīdzinoši vienkārši, un viens no tiem ir vienkārši paplašināt esošās programmas. Tātad, ja mums ir noteikts bibliotēku skaits, kas piedalās bērnu un jauniešu žūrijā, vienkārši piešķirt nelielu papildu finansējumu, lai tas varētu notikt lielākā skaitā bibliotēku, lai daudz vairāk bērnu varētu lasīt. Tāpat arī par skaļo lasīšanu. Bet tas, pie kā mēs arī noteikti esam nonākuši, ka
lasīšanas pamatā tomēr ir paradums lasīt, un mēs turpināt runāt gan ar Rīgas pašvaldību, vai tā varētu ieviest skolās obligātās 20–30 minūtes lasīšanai, gan ar Izglītības ministriju runājam, kā šo lasīšanas paradumu vai obligāto lasīšanu principā ieviest kā obligātu prasību visās izglītības stadijās.
Tas, kas šeit būs sarežģīti, ir, ka rezultāti, visticamāk, šādām lasīšanas akcijām ir gaidāmi tikai tuvāko piecu līdz astoņu gadu laikā. Tā burvestība nenotiek pavisam ātri, tas prasīs laiku un ieguldījumu, bet es domāju, ka ilgtermiņā mēs būsim gan attīstījuši paradumu sabiedrībā vienkārši lasīt, būt informētiem un interesēties par jautājumiem, gan būsim ļoti strikti un paliekoši iedibinājuši šīs takas uz bibliotēkām. Tas nozīmē, ka jaunā sabiedrība, kas izaugs, ļoti labi zinās, kas ir bibliotēka, un viņiem arī bibliotēka būs kā paradums. Visbeidzot, man liekas, mēs būsim attīstījuši sabiedrību, kas daudz plašāk spēs domāt arī par mūsu pašu tālāko attīstību, jo mēs redzam, ka arī privātais sektors īstenībā ir ļoti ieinteresēts zinošos, spējīgos darbiniekos, un lasīšana ir viens no lielumiem, kas raksturo cilvēku, kuram interesē kaut kas vairāk vai kuru vismaz kaut kādā veidā var uzrunāt vairāk, vai kurš ir gatavs un atvērts sarunai. Līdz ar to es domāju, ka mēs ļoti daudzus mērķus, kopā darot, varam īstenot. Mēs kā LNB, protams, esam gatavi vadīt šo procesu, to iedvesmot un to virzīt.
Bet, par informācijas uzņemšanu domājot, mūsdienās gan pieaugušie, gan bērni ir pieraduši pie tādas ļoti ātras informācijas uzņemšanas. Cilvēki visu laiku kaut kur iet, steidzas, bērniem ekrānu laiks ir ārkārtīgi liels. Vai šajā gadījumā nav jādomā par kaut kādu citu metodi, kā cilvēkiem sniegt informāciju? Proti, viena lieta ir digitalizēt grāmatas, ka tās var kādā viedierīcē lasīt, vienalga kur atrodoties, bet, ņemot vērā, ka cilvēki ir kļuvuši slinkāki uz lasīšanu, toties ir gatavi klausīties, vai tiek domāts par to, lai šo saturu pārceltu audio formātā? Ārzemēs ir ļoti daudz audiogrāmatu, bet latviešu valodā to ir ļoti maz. Tās varētu pieradināt cilvēkus pie tā, ka grāmatās ir atrodams ļoti daudz labu lietu – sākumā es klausīšos, pēc tam sākšu lasīt.
Mums ir piemērs ar kultūras kanonu. Kultūras kanonā ir iekļauta Blaumaņa novele "Nāves ēnā", un daudziem jauniešiem par pārsteigumu – izlasīt noveli ir daudz ātrāk, nekā noskatīties filmu. Līdz ar to reizēm ir tāds kā pārprasts priekšstats, ka vienmēr kaut kāds cits formāts, nekā lasīšana, būs visefektīvākais.
Nu lasīt, protams, ir visātrāk, bet tas prasa piepūli.
Jauniešiem šķiet, ka ir vienkāršāk skatīties, kaut gan tā nav īsti ļoti daudzos jautājumos.
Bet klausīties? Daudzi jaunieši taču ar austiņām staigā un varētu klausīties tajās grāmatas.
Es domāju, ka tas ir, un es arī ceru, ka tur kādi, es nezinu, jaunie uzņēmēji redzēs savu iespēju. Es domāju, ka Latvijā tam nenoliedzami ir iespēja attīstīties, un mēs arī redzam izdevējus, kas piedāvā šādas lietas, lēnām sāk parādīties kaut kādas grāmatas, kas tiek ieskaņotas arī kā audiogrāmatas. Man liekas, ka tā virzība noteikti ir pareiza, bet tai nebūtu jāizslēdz tomēr lasītprasmes un lasīšanas paradumu attīstību.
Mums nevajadzētu padoties spiediena priekšā, ka pilnīgi visam ir jābūt ārkārtīgi vienkāršam un pašsaprotamam, bet mums ir jāieintriģē, cik tā piepūle sevi attaisno.
Tad, ja mēs to darām skolā un padarām to vienkārši par daļu no ikdienas, mēs arī lasīšanu vairs nepadarām par neko pārāk sarežģītu, bet varbūt tikpat vienkāršu jauniešiem kā telefona glāstīšanu. Bet, tā kā viņiem šis muskulis vēl nav tik attīstīts, viņiem lasīšana liekas mazliet sarežģītāka, vismaz daļai jauniešu, un tāpēc šis aizspriedums var rasties. Es domāju, ka tam tā nevajadzētu būt, un mums tomēr ir interese, lai jaunieši lasa un nododas lēnai lasīšanai, dziļai lasīšanai, dziļai sapratnei.
Mums sanāk tādas divas galējības dažkārt valstī. Ir cilvēki, kuri grib uztvert ļoti vienkāršus, īsus tekstus, un ir valsts pārvalde, kura savukārt cilvēkiem priekšā liek ārkārtīgi sarežģītus tekstus, likumu izgriezumus, ar kuriem neviens netiek galā. Man tā ienāca prātā jautājums – kā tās abas divas daļas savienot?
Man īstenībā liekas, ka, jo cilvēks pats vairāk lasīs, jo viņš arī labāk un saprotamāk rakstīs. Man liekas, ka šeit tā korelācija ļoti bieži ar pārāk sarežģītiem valsts administratīvā aparāta tekstiem ir nevis tāpēc, ka tur ir cenšanās kaut ko speciāli sarežģīt, bet drīzāk nespēja to pateikt vienkāršāk. Jo lasošāks ir cilvēks, jo vienkāršāk mēs spēsim izstāstīt savu domu.
Digitalizācijas jauda
Labi, viena lieta ir pārcelt tekstus audio formātā, bet cits digitalizācijas veids ir vienkārši salikt visu elektroniskā formātā, lai cilvēkiem tas būtu pieejams. Kā šobrīd sokas ar šo procesu, ar bibliotēkas satura pārcelšanu digitālā formātā?
Mēs nenoliedzami turpinām digitalizēt, bet mēs arī vācam to, kas jau ir dzimis kā digitālais materiāls. Tātad tie ir izdevumi, kas ir, piemēram, tie paši žurnāli, kas šobrīd publicē tikai digitālu saturu, arī to mēs vācam. Līdz ar to šobrīd bibliotēkas darbs, no šāda skatpunkta, ir vismaz četrkāršojies, tieši pieaugot šiem digitāli dzimušajiem materiāliem. Tas, kas ir ļoti vērtīgi, – ka šis materiāls, kas ir digitāli dzimis, ir uzreiz pieejams tālāk, teiksim, datu analīzei vai valodas modeļu attīstībai, atšķirībā no digitalizētā, kas vispirms vēl ir jādigitalizē, jāattīra, jāpilnveido, un tikai tad mēs to varam dot tālāk, teiksim, valodas modeļu attīstībai. Latvijā, domājot par to, cik mēs tomēr esam salīdzinoši maza valsts, bet īstenībā ne tik maza valoda pasaules kontekstā, vienlaikus ar apziņu, ka mums vienmēr būs sava valoda jāaizstāv, LNB ir izšķiroša nozīme mudināt izmantot un attīstīt šos lielos valodu modeļus un izmantot LNB pieejamos resursus, lai pilnveidotu latviešu valodu digitālajā vidē.
Tas notiek?
Tas notiek, mēs sadarbojamies ar daudziem spēlētājiem, un tagad arī nāks jauni projekti nākotnē, kuros taps gan jauni rīki, kā strādāt ar šo valodas masīvu, gan, protams, arī jauni risinājumi, kā trenēt valodas modeļus tieši ar mums pieejamajiem datiem. Visbeidzot ar to, ka ne tikai uztrenēt un pēc tam palaist pasaulē, bet pēc tam nest atpakaļ un strādāt ar mūsu resursu…
Kā notiek tā sadarbība? Jūs meklē tie, kuri strādā ar šiem valodas modeļiem, vai arī jūs izrādāt iniciatīvu?
Abējādi notiek. Mēs esam atsaucīgi partneri tiem, kas izrāda interesi par mums. Protams, mums ir arī savi ierobežojumi, kas saistās vairāk ar autortiesībām, kas arī šobrīd tiek attīstītas un pārskatītas, lai tas būtu arvien vienkāršāk, lai tas būtu interesanti gan autoriem, gan izdevējiem. Vienvārdsakot, lai visi būtu ieguvēji, jo dienas beigās tas, par ko mēs varam vienoties, ir, ka mēs gribam, lai latviešu valoda spēj raiti pielāgoties jebkurām no šīm digitālajām tehnoloģijām. Tas ir tāds viens no punktiem, par kuru savstarpēji mēs nestrīdamies. Kopumā visas institūcijas un visi ir vienisprātis, ka mums vajag šo vienoto, attīstīto, lielo valodas modeli.
Bibliotēkas darba laiks
Atgriežoties pie bibliotēku pieejamības, nereti cilvēki sūdzas, ka bibliotēku darba laiks nav piemērots tam, lai to varētu viegli apmeklēt. Dažādas bibliotēkas to risina dažādi, tā pieeja, ka pirmdienās nestrādā, bet sestdienās strādā, varētu to noteikti atvieglot, bet vai LNB ar tiem pieejamības laikiem viss ir kārtībā? Jo bieži vien tiek salīdzināts, ka mums bibliotēka strādā no 11.00 līdz 19.00, kas ir tāds klasiskais darba laiks, kurā varbūt studenti un profesori var nākt, bet parastais cilvēks, uz kuru tā kā bibliotēka gribētu orientēties, nenāks, jo viņam taču jābūt darbā.
Man īstenībā ārkārtīgi patīk, ka sabiedrība par šo ir sākusi runāt un aktualizēt šo jautājumu, jo tas norāda uz to, cik sabiedrība ir griboša nākt uz bibliotēku. Arī mēs savā pusē šo jautājumu esam skatījušies nevis kā pārmetumu, bet drīzāk kā signālu tam, cik LNB lasītājiem ir būtiska un vajadzīga. Līdz ar to mēs arī savus darba laikus esam plānojuši pārskatīt, izejot gan no pieejamiem datiem, gan domājot par to, kas ir tās zonas bibliotēkā, kuras vajadzētu padarīt atvērtākas.
Tas, par ko mēs jau esam domājuši, ir, ka mēs varētu no nākamā gada atteikties no tā saucamajām spodrības dienām, jo tas ir jautājums, pie kā visi vienmēr atgriežas un saka: kāpēc es tieši uzdūros tajā pirmdienā, kad jūs bijāt ciet?
Tas ir jautājums, ko mēs diezgan viegli varam pārskatīt un atvērt visas šīs pirmdienas, jo LNB uzturēšanas un uzkopšanas darbus mēs varam veikt arī paralēli citās dienās. Jautājumā par atvēršanas laikiem no 11.00 līdz 19.00 mums ļoti palīdz dati, un man ir prieks, ka es ar kolēģiem esmu šos datus apkopojusi, jo mēs redzam, ka patiešām vislielākais pieprasījums ir tajos 11.00 no rīta, no cikiem mēs strādājam, bet tieši uz pulksten 19.00, kad cilvēki vēl labprāt turpinātu strādāt līdz 20.00 vai 21.00. Līdz ar to mēs savā pusē apsveram iespēju atvērt noteiktus stāvus ilgākam laikam. Šobrīd mēs vēl diskutējam par to, vai tās būs visas dienas nedēļā, kas būtu vispareizākais, ka tas darba laiks visās dienās ir vienāds no 11.00 līdz 21.00. Protams, ne visi bibliotēkas stāvi būs atvērti, bet tā pieejamība būs stipri lielāka. Otrs punkts ir arī tas, ka sestdienās pulksten 17.00 cilvēki labprāt arī turpinātu vēl strādāt. Arī tad vēl ir diezgan pilnas lasītavas un diezgan liela interese sestdienas novakarē varbūt pirms teātra apmeklējuma paspēt to vienu stundu strādāt. Arī tas vēl ir tas logs, kuru mēs varētu atvērt. Otrs aspekts par pieejamību ir jautājums, kurā vietā mēs prasām vienmēr iet ar noliktu somu, bez kafijas, bez šokolādes tāfelītes, bet kurā mirklī mēs nākam pretī un sakām – šī zona tomēr var būt daudz atvērtāka un pieejamāka. Tas, lūk, prasa lielāku pārkārtošanos, un to, es domāju, mēs nevaram tik ātri pieņemt, jo tas prasa arī no mūsu puses kārtīgi izdomāt, kur visērtāk un kā visērtāk pārkārtot, teiksim, M stāvu vai kādu citu stāvu, lai padarītu to atvērtu un pieejamu. Bet mani tiešām priecē, ka cilvēki to prasa. Es ceru, ka, atbildot šim pieprasījumam, arī apmeklējums turpinās augt.
Cilvēkiem bieži vien ir priekšstats, ka – labi, uz savu pilsētas bibliotēku es varu aiziet un paņemt grāmatu, tur viss ir mierīgi un bez īpašas spriedzes, bet uz LNB jau tā nemaz nevar iet, un ko es tur vispār darīšu? Tur iet studenti un pasniedzēji, varbūt vēl kāds zinātnieks, nu ko es tur darīšu?
Man liekas, ka tas ir uzdevums mūsu pusē – pierādīt sevi un varbūt arī pārsteigt apmeklētājus un lasītājus ar laipnāku, savādāku, ieinteresētāku attieksmi.
Domājot par nākamajiem gadiem, kad mēs dzirdam, ka budžets noteikti būs ierobežots un mēs nevarēsim ne atvēzēties, ne kaut ko lielu izdarīt, tas, kas būs mūsu valūta, būs mūsu attieksme, prasme strādāt un būt ieinteresētam savos lasītājos. Es domāju, ka šī valūta ir ļoti nozīmīga, un tā ir mūsu rīcībā. Galu galā visi bibliotēkas pakalpojumi ir pieejami bez maksas, ikviens var apmeklēt mūsu izstādes, un, ja ikviens, ienākot LNB, sajutīs šo silto un ieinteresēto attieksmi, es domāju, ka tas arī tīri kā lēna paradumu maiņa mainīs to, ka cilvēki bibliotēku redz nevis kā tālu pili, bet drīzāk kā daļu no sava lepnuma par Latviju, par daļu no saviem paradumiem, par vietu, kur atvest savus ārzemju viesus, kur tikties ar draugiem, kur vienkārši sestdienā būt vai piektdienas pēcpusdienā atnākt uz lekciju. Jo tā ir vieta, kas piedāvā ikvienam vienkārši būt tādam, kāds viņš ir. Mēs dzirdam, ka pret LNB cilvēki jūt tādu kā pietāti, bet es domāju, ka mums ir jāgāž šie priekšstati, jo bibliotēka tiešām ir viena no vietām, kas neko nepieprasa no cilvēka, kādam viņam ir jābūt. Mums ir jācenšas graut šo pārprasto izpratni, ka tā ir [vieta tikai izredzētajiem].
