Viena no tām Arvja Kolmaņa veikums – "Taksista stāsti". Viņa pūrā jau ir trīs stāstu krājumi, arī romāns "Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs". Kolmanis ir arī scenārija autors filmām "Bille" un "Māts piens".
Arī jaunā grāmata, šķiet, uzrakstīta tā, ka visus tēlus un situācijas ir ļoti viegli vizualizēt – ieraudzīt kā filmā. Līdzīgi kā filmā, stāstos arī ir ļoti daudz dialogu.
Grāmatas galvenais varonis ir taksometra šoferis Andris. Viņam patīk savs darbs, jo viņš to uztver kā iespēju pieredzēt pasauli un dzīvi visā tās lielajā dažādībā, un par šo iespēju gādā viņa tik dažādie satiktie klienti. Stāstos daļu no viņiem iepazīstam tuvāk. Viņu vidū ir kāda veca māmuļa, kura lūdz viņu aizvest uz jūru un palūdz arī taksistam izpildīt viņai kādu ļoti svarīgu rituālu.
Tāpat stāstā ir kāda jauna skaista sieviete, kura vēlas, lai viņu aizved vienkārši kaut kur tālu, tālu, pēc paša taksista ieskatiem. Ir kāds rakstnieks, kurš brauc uz tikšanos ar lasītājiem un gaužas, ka cilvēki vairs nevēlas lasīt neko nopietnu, bet tikai izklaidi.
Andris savās taksista gaitās, šķiet, ir iepazinis visu cilvēku raksturu un izpausmju spektru – sākot no cimperlīgiem, nikniem un ciniskiem eksemplāriem līdz dzīves ievainotiem ļaudīm, un Andra sirds vienmēr pieder šiem otrajiem.
Viņš ir gatavs arī viņiem palīdzēt un darīt ko vairāk par taksista tiešajiem pienākumiem, ja vien situācija to prasa.
Visi šie cilvēki ir tikai maza epizode taksista dzīvē, bet katrs no viņiem tomēr atstāj savas pēdas, un kā kādā brīdī saka pats grāmatas galvenais varonis – viņu iepazīšana ir fragmenti no kaut kā lielāka, kas padaru šo pasauli tādu, kāda tā ir.
Līdzās vienreiz dzīvē satiktiem cilvēkiem ir arī ļaudis, kurus stāstos satiekam vairākkārt, to vidū ir Andra bijusī sieva Ilona, no kuras viņš vēlas distancēties, bet ar kuru apstākļi atkal un atkal saved kopā. Arī fotogrāfs Voldemārs, kurš ir taksista vienīgais draugs, kā arī Ieva, ar kuru saistās grāmatas mīlas stāsts, kas arī tajā ir klātesošs.
Grāmatā vispār ļoti svarīga ir vīriešu un sieviešu attiecību līnija, jo arī klienti Andrim sirdi bieži vien krata tieši par šo tēmu – Andris ļoti bieži var uzzināt, ko sievietes domā par vīriešiem un, protams, arī otrādi.
Vienlaicīgi grāmata ir arī kā tāds mūsdienu sabiedrības problēmu un tendenču atspulgs, ko pārstāv tik dažādie cilvēki un viņu likteņi, ko iepazīstam grāmatā.
Interesanti, ka šī grāmata ir izaugusi no raidlugas, kas 2015. gadā iestudēta mūsu pašu Radioteātrī. Grāmata gan esot krietni atšķirīga no raidlugas, jo klausīties audio ir kas stipri atšķirīgs no tā, ko lasām uz papīra.
Nesen savu trešo veikumu šogad – savā 90. jubilejas gadā – klajā laidis Ēriks Hānbergs. Pirmā bija Latvijas cukurfabrikām veltītā grāmata "Trīs tējkarotes cukura", otrais – Imantam Ziedonim veltītais izdevums "Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis", bet trešā ir velte viņa asistentam, melnajam runcim vārdā Tintis Tinte, kurš nu jau pirms kāda laika devies uz citiem medību laukiem, bet par kuru Ērikam Hānbergam ir ļoti mīļas un jaukas atmiņas.
Grāmatiņa arī saucas "Tintis Tinte", un tās lielisks papildinājums ir Agra Liepiņa zīmējumi, kuros Tinta nozīmīgākie piedzīvojumi arī asprātīgi un trāpīgi vizualizēti. Piedzīvojumu apraksti mijas ar Ērika Hānberga tērzējumiem ar kaķa aprūpētāju dakteri Sīgrenu Bricu, kur ārsts stāsta par pieredzējumiem savā darbā arī ar citiem dzīvniekiem – suņiem, zirgiem, mājas žurciņām.
Protams, vislielāko ievērību grāmatā izpelnījies Tinta supertriks – kuru savulaik apbrīnojuši ļoti daudzi, kas viesojušies Ērika Hānberga mājās Baložu ielā.
Proti, kaķa akrobātiskais lēciens pēc kokteiļsalmiņa, ko saimnieks iestiprinājis pusotra metra augstumā gandrīz pie pašiem griestiem.
Kaķim šis triks arī pašam ļoti patika, un viņš to izpildīja ar vislielāko azartu, pirms tam kā indiānis palaižot apslāpētu kaujas saucienu.
