Dmitrijs Savvins dzimis un lielāko mūža daļu pavadījis Krievijā, bet 2014. gadā viņš publiski nosodīja Krimas aneksiju, piedzīvoja režīma vajāšanas un bija spiests pamest Krieviju. 2017. gadā viņš ieguva politisko patvērumu Latvijā un šogad kļuva par Latvijas pilsoni. Jau vairāk nekā 20 gadus viņš raksta dažādiem pasaules medijiem. Ir arī vairāku grāmatu autors. Pirms trim gadiem Latvijā izdots viņa antiutopiskais romāns "Rīts brīvajā Latvijā". Un tikko klajā nācis otrais – "P.U.T.I.N: Zilzaļā impērija". Autors runā latviski, bet grāmatas raksta savā dzimtajā valodā, tikko klajā nākušo romānu latviski tulkojusi Lāse Vilka.
Romāns ir savdabīgs detektīva, zinātniskās fantastikas un dokumentālu faktu sakausējums, kas filozofiskā veidā meklē atbildi uz jautājumu – kā varēja rasties tāda parādība kā Putins?
Būtībā grāmatā tā ir ierīce, ko pagājušā gadsimta 80. gadu vidū, jau jaušot, ka tuvojas PSRS sabrukums, izstrādā zinātnieku grupa. Šī ierīces nosaukuma pirmie burti izveido vārdu P.U.T.I.N., un šis nosaukums ir – Perspektīvais Uzstādījums Taktiskajam un Institucionālajam Noregulējumam. Tās radīšanā iesaistīti kibernētiķi, biologi, psihologi, psihiatri un citu jomu speciālisti, un tā veidota ar mērķi – sasniegt patieso komunismu un paglābt brūkošo Padomju Savienību no bojāejas. Pirms ierīce iegūst materiālu formu, tiek veikti dažādi, arī ļoti baismi eksperimenti ne tikai ar dzīvniekiem, bet arī ar cilvēkiem. Tie notiek slepenā zinātnieku ciematā, kas saucas Krasnojarska-50, kāda uz kartes nemaz nav. Kad ierīci palaiž, tās darbība pārsteidz pat pašus tās izgudrotājus, pie tam drīz vien tā sāk vērsties pret saviem radītājiem, vienu pēc otra viņus iznīcinot.
Izglābties izdodas vienīgi Aleksandram Kirdjajevam, slīpētam čekistam, kurš aizmūk uz Ameriku un tur ir gatavs sadarboties ar Federālo izmeklēšanas biroju.
Grāmatu veido Kirdjajeva sarunas ar FIB aģentu Deividu vai drīzāk pratināšana, kurās Kirdjajevs atklāj visas detaļas, kā Krievijā radās projekts, par slepenās ierīces izstrādi, darbību un tās neskaitāmajiem upuriem.
To vidū ir arī Fjodors Šardenko, šīs ierīces idejiskais tēvs, kuram savulaik Kirdjajevs kā čekists bijis kurators.
Šardenko čekas redzeslokā nonācis ļoti savdabīgu iemeslu dēļ. Viņš ir perspektīvs zinātnieks, zinātniskā komunisma pasniedzējs Hercena vārdā nosauktajā institūtā, un par viņu ir ziņas, ka viņš lasa interesantas lekcijas un patiesi kaislīgi sajūsminās par ļeņinisma un marksisma idejām. Tieši tas čekai šķiet neparasti, jo tā nemēdz būt, un Šardenko dzīvoklī tiek uzstādīta videonovērošana, kurā atklājas pat rūdītiem čekistiem pārsteidzošas lietas, ko tā pieticīgi varētu raksturot kā seksuālus kontaktus ar Ļeņina daiļradi. Uz šī pamata Kirdjajevs tiek norīkots Šardenko par kuratoru, ar uzdevumu noskaidrot – vai šeit ir darīšana ar psihu vai viltīgu ienaidnieku.
Šardenko patiešām izrādās fanātisks komunistiskais ideālists, kurš arī savas seksuālās darbības pamato ar Ļeņina darbos paustajām idejām, un viņam pašam savukārt ir idejas, kā padomju sistēmu, kas sagājusi grīstē, ievirzīt pareizā gultnē. Un Šardenko patiešām nevis nokļūst trako namā, bet tieši viņa idejas kļūst par pamatu ierīcei, un viņš pats ir viens no pirmajiem, ko šī ierīce iznīcina.
Var jau nojaust, ka romānā ir pamatīgs ironijas, groteskas un absurda piesitiens, bet – lai arī tas ir sirreāls stāsts, šajā sirreālismā ir kas ļoti baiss un biedējošs.
