Par ko ir stāsti? Kad šorīt pamodos, pirmajā brīdī nevarēju saprast, vai tikai stāstos aprakstītos notikumus neesmu redzējusi sapnī. Tāda sajūta var rasties, jo autora stils ir neparasts, stāstos mistikas pavedieni savijas ar dzīves reālijām, izdomāti tēli, kas apdzīvo Latvijas kartē neatrodamas vietas piekrastē, piemēram, Družciemu, piemin reālus vēsturiskus tēlus un notikumus, un tas viss aprakstīts ļoti labā, tēlainā latviešu valodā, kurā ir gan žargons, gan papilnam visādu epitetu un pat tāds kā savāds, notikumu un tēlu mērogam neatbilstīgs patoss. Lasot man šis kontrasts brīžiem lika balsī iesmieties; ieskatam īss citāts, kurā aprakstīta eģiptologa Skulmes maldīšanās Družciema brikšņos:
"No profesora apziņas pagaisa pēdējās izmisuma lāses. Sevis žēlošanas vietā piedzima niknuma barots naids pret ļauno likteni, kurš bez apstājas bija mocījis reiz cienītā pasniedzēja garu. Sakāvnieciskumu aizstāja vēlme ieriebt visiem augstākajiem spēkiem, kuri rada prieku ceļinieka nelaimē. Loģiskais prāts kā atvadu sveicienu atstāja ideju sekot upes plūsmai un izplēnēja no apziņas."
Jāpaskaidro, ka eģiptologs Družciema džungļos un smiltājos meklē senās Ēģiptes pēdas, jo ir ieņēmis galvā, ka tādām tur jābūt; šajos meklējumos viņam gan traucē, gan palīdz dažādi vietējie varoņi, kuru izskata aprakstiem autors nav taupījis krāsas. Jāpiebilst, ka Zintis Sils pats veidojis arī stāstu krājuma ilustrācijas; tās gan ir melnbaltas.
Manuprāt, precīzi par Zinta Sila darbu izteicies rakstnieks Svens Kuzmins: "Jo ilgāk dzīvoju šai dīvainajā pasaulē, jo vairāk nostiprinos pārliecībā, ka gandrīz zem visa acīmredzamā un ikdienišķā slēpjas vēl kaut kas haotisks, nevaldāms un tomēr jēgpilns, varbūt pat pielīdzināms brīnumam. Citiem vārdiem sakot, "zem asfalta ir pludmale". Zintis Sils šo slepeno pludmali prot ne tikai saredzēt, bet arī izstāstīt asprātīgi un skaidri."
Ko vēl lai piebilst? Man šķiet, šis stāstu krājums varētu patikt tiem, kuriem mīļas ir Jura Poškus filmas (kā "Kolka cool"), kurās ir nolemtība, bezcerība un sabrukums, tomēr skatītājam rodas sajūta, ka patvērums no tā visa ir attieksmē, kurā netrūkst humora un varbūt arī sarkasma. Vēl man šķiet, ka Zinta Sila stāstu krājumā ir kaut kas no Jāņa Einfelda, varbūt Gunta Bereļa, varbūt Viļa Lācīša; tomēr rokraksts viņam ir pašam savs, un šīs grāmatas iznākšana noteikti ir notikums latviešu literatūrā.
