Pirmo reizi Zanes Nuts vārdu dzirdēju 2020. gadā, kad tikko bija iznācis autores pirmais romāns "Es izgludināju viņa kreklus". Tālāk sekoja viegli erotiskā "Zosāda", ļoti personiskais stāsts "Kaut kāds finglieris" un amizantais romāns "Latvietes nevar nemīlēt". Kaut kur pa vidu ir bilžu grāmata bērniem "Klusā karaļvalsts", bet šī gada ziemā Zane Nuts pārsteidz ar romānu "Mums vajadzētu šķirties" ("Latvijas Mediji", 2023), kurā ieskanas rakstniecei neraksturīga nopietnība un varoņu pašanalīze.
Tomēr arvien Zanes Nuts rakstītajam caurvijas vienkāršība un zināms naivums vai precīzāk – ticība par ikviena cilvēka un situācijas pozitīvo pusi.
Ikviens, kas sarunājies ar Zani Nuts bibliotēkās, intervijās vai privātās sarunās, apliecinās, ka autores atklātība sākotnēji pārsteidz, bet pēc brīža atbruņo, un sarunas noslēgumā ikviens jūtas kā Zanes labākais draugs. Tādu pašu sajūtu lasītājā rada arī rakstnieces romāni un stāsti, kuros ar apbrīnojamu bezbailību un vienkāršību Zane Nuts raksta par cilvēku attiecību līkločiem un meklē cilvēciskās laimes pieturpunktus. Viņas romānus caurvij humors, bet dažbrīd skanošās personiskās notis un motīvi, kā atklāj Zane pati, ir vēlme kārtu pa kārtai mazliet noplēst sev ādu un atrast pašas iekšējo kodolu. Zanes Nuts personiskākā grāmata ir stāsts "Kaut kāds finglieris", kurā autore godīgi un bez mūsdienās tik raksturīgajiem filtriem raksta par iepazīšanos ar savu vīru, par jaunības trakumu un vēlmi briedumā mīlēt un justies mīlētai. Savukārt jaunākajā romānā "Mums vajadzētu šķirties" Zane Nuts reflektē par sevis zaudēšanu laulībā, par atteikšanos no sievas/vīra lomas un tam sekojošiem sevis meklējumiem. Romāns, kas atšķiras no pārējās autores daiļrades ar nobriedušu nopietnību, ļaus padomāt par to, vai cilvēks ir vērtība pats par sevi un vai šķietami izirusi laulība un atsvešināšanās var būt arī veiksmes stāsts.
Dažbrīd ir sajūta, ka gribas Zani paņemt cieši aiz rokas un lūgt nebūt tik godīgi atklātai, nenoplēst no sevis deviņas ādas un neturēt savu sirdi plaukstā ne romānos, ne sarunās.
Taču tad tā vairs nebūtu Zane Nuts, rakstniece, kurai tuva patiesība pašai pret sevi un savu lasītāju. Ja sekojat Zanei Nuts soctīklos, noteikti būsiet pamanījuši, ka viņa ir liela lasītāja. Lūdzu Zanei ieteikt trīs viņai svarīgas grāmatas. Te nu tā ir – Zanes Nuts izvēlētas grāmatas, kurās, tieši tāpat kā šīs rakstnieces daiļradē, pamata ass ir tiešā atklātība, ar kuras palīdzību iespējams atvērt acis, mainīt pasaules redzējumu un satricināt. Varbūt pat līdz muguras smadzenēm.
Grāmatas, kas satricina līdz muguras smadzenēm. Iesaka rakstniece Zane Nuts
Līdz muguras smadzenēm mani uzrunā tās grāmatas, kas ir balstītas personīgā pieredzē. Iespējams, tas tādēļ, ka tajās emocijas ir aprakstītas izjustāk un pieredzei klāt nākusi caur un caur izdzīvot reāla, gandrīz sajūtama enerģija. Katra citādi, bet šīs trīs grāmatas mani aizrāva tik ļoti, ka jutu – kaut kas manī mainās un pamostas.
Šerila Streida "Mežone"
Šī grāmata mani iedvesmoja doties nezināmajā, uzdrīkstēties darīt ko nepieradinātu, pat ja tas sākotnēji šķiet nevajadzīgs un lieks. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es devos savā pirmajā mežonīgajā pārgājienā, un, lai gan nekļuvu viedāka vai gudrāka, es iepazinu savu ķermeni tā, kā citkārt nebūtu iepazinusi, es atklāju, ko nozīmēt dzīvot mirklim, un krietni labāk izpratu klejotājus.
Taras Vestoveras "Izglītotā"
Taras Vestoveras "Izglītotā" manī raisīja pārdomas par to, cik atšķirīgi vienu un to pašu pasauli redz cilvēki. Reizēm šķiet, ka dzīvojam tādos kā paralēlos visumos. Galvenās varones un viņas tēva redzējums uz pasauli bija tik drastisks, ka caur šo piemēru arī es savā dzīvē sāku saskatīt notikumu daudznozīmību. Pēc "Izglītotās" izlasīšanas es atlaidu daudz naida, kam reiz biju pieķērusies tikai tāpēc, ka nespēju saredzēt monētas otru pusi. Brīnišķīga grāmata.
Gregorija Deivida Robertsa "Šantarāms"
"Šantarāms" ir grāmata, kura paver iespēju ielūkoties neiepazītajā Austrumu pasaulē caur, manuprāt, gana objektīva vērotāja acīm. Protams, var strīdēties, cik patiesi autors aprakstījis savu pieredzi, taču man tā šķita atsvaidzinoši tīra, atklāta un citāda. Par Austrumu zemēm parasti pierasts dzirdēt vai nu glorificējošus, vai arī nievājošus vārdus. Ir divas galējības rietumnieku priekšstatos par Austrumu pasauli – tur visi ir meditējoši guru vai gluži pretēji – neizglītoti mežoņi, kuri cieš badu. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es, šķiet, nekad vairs nespēšu domāt tik vienkāršoti, jo pasaule ir daudz komplicētāka, nekā tā ir uzbūvēta mūsu primitīvajās smadzenēs. Tādi darbi kā "Šantarāms" ļauj mums redzēt plašāk, uztvert spilgtāk un apjaust, cik nezinoši mēs patiesībā esam.
