Mums padomā bija pieturas punkti – Ragaciems un Tukums – un pilna mašīna ar Ziedoņa grāmatām. Līdzi vedām visus Rakstu sējumus, arī "Trioletas", "Epifānijas", "Pasāžas", kas tapušas kopā ar Kurtu Fridrihsonu, "Nenoteikto biju" kopā ar Noru Ikstenu un sarunas ar Māru Zālīti. Un vēl mums bija viss, ko Kaspars Znotiņš bija domājis un pieredzējis izrādes "Ziedonis un Visums" tapšanas laikā. Mēs meklējām Ziedoni pirms Ziedoņa.
Ragaciema kuģu kalnos
Imanta Ziedoņa dzimtās mājas ir Ragaciema "Birutas". Arī viņa mūža mājas ir šajā pusē – Ragaciema kapos. Tur Ziedonim līdzās atdusas Ausma Kantāne, viņa vecāki (tēvs bija pārcietis izsūtījumu) un otra māsa.
Ziedonis ar saviem "dagiem" jeb Dižkoku atbrīvošanas grupas biedriem Ragaciemā stādīja pūpolus. Tas bija sen, bet mums tos vajadzēja redzēt. Mūs sagaidīja dzejnieka māsa Anita Bumbure. Ieraugot Kasparu Znotiņu viņa teica: "Re, brālis arī atbraucis!"
Katru dienu Bumbures pastaigu maršruts ved gar brāļa, ģimenes mīluļa, stādītajiem pūpoliem. "Tie ir izauguši milzīgi lieli! Tur jau vairs nevar tikt klāt tiem pūpoliem. Bet citur tie ir sagāzušies," viņa pastāstīja. Vietās, kur pūšot austrumu vējam, skalojas krasts, esot sastādīti jauni pūpoli. Nu tur atkal veidojas kāpas, ko senāk ģimenē saukuši par kuģu kalniem. Un starp jaunajiem un vecajiem pūpoliem sanāk eja.
Savukārt netālajā Kaņiera ezerā pļautas niedres, lai apjumtu Murjāņu māju – taisni tā, kā ir Ragaciemā.
Meistarus – vienu, kas strādā un otru, kas loderēja –, dzejnieks arī paaicināja no savas dzimtās puses.
Uzšķīruši atmiņu stāstu par niedru gādāšanu un jumta darināšanu, mēs nobrīnījāmies vien, cik Imants Ziedonis bija praktisks. "Konceptuālā domāšana viņam strādāja visu laiku, arī pie savas dzīves iekārtošanas. Ir jau dzejnieki, kuri galīgi nespēj iekārtoties, kuriem praktiskuma nekāda. Ziedonis un praktiskums nav tas, kas uzriez nāk prātā, bet pēc šīs grāmatas...," nodomāja Kaspars Znotiņš.
Tukumā – Imants pirms Ziedoņa
Ragaciema kapos pamājuši sveicienus Imantam Ziedonim un Ausmai Kantānei, mēs tālāk braucām uz Tukumu. Ziedonim arī patika atbraukt uz Tukumu, jo te viņš bija savējais, te viņš varēja būt Imants vēl pirms Ziedoņa. Dzejnieka 77. dzimšanas dienā Mālkalnā iestādīja 77 ķiršus. Protams, gribējām paraudzīt, kā tie rotājas. Bet ķirši todien vēl neziedēja.
Apsēdāmies Tukuma centrā, Katrīnas laukumā, kur uz kāda nama sienas lasāms slavenais Ziedoņa dzejolis par Tukumu. Še bijām kopā ar publicistu Arni Šablovski, kurš mums pieteica, ka ķirši vēl neziedot, esot gudrāki par mums.
Pašlaik publicists izzina Ziedoņa dienasgrāmatas. Visvairāk viņš ielasījies 80. gadu beigās un 90. gados pierakstītajā. "Un man, protams, interesē viņa garīgais ceļš: kā viņš ar sevi strādāja, kā tuvojās baznīcai – tā ir cita baznīca, tā ir plašāka, brīvāka, – un kā viņš drusku cieta no kaismīgiem evaņģelizētajiem, kas viņu gribēja atgriezt," komentēja Šablovskis. "Bet tajā pašā laikā viņš atrada miera resursus, viņš atrada tos mācītājus, ar kuriem viņam sapasēja [..]. Viņš lietoja vārdu "providence", un tā viņu nesa. Caur sakritībām viņš atrada cilvēkus."
Tāpat dzejniekam bija svarīgi atrast veidus, vietas, kur viņu neatpazīst. To viņš arī sauc par providenci, paskaidroja Šablovskis un turpināja savu sakāmo: "Viņš vairījās no krējumiskās komunikācijas. Cik vien var, viņam vajadzēja iet pie vienkāršajiem, pie tās tautas, kas nedomā, ka ir gudra, bet tā ir."
Tukumā viņu, protams, atpazina, bet te bija savējie, ar kuriem viņš varēja vienkāršāk, pa tiešo," atzīmēja Šablovskis:
"Viņiem Ziedonis nebija elks. Viņš bija malacis, bet savējais. Tāpēc Ziedonis laiku pa laikam atgriezās Tukumā,
es domāju."
Uz Tukumu ceļoja arī dzejnieka vēstules skolotājām. Tās publicists noraksturoja kā komiski jaukas. Vēl paglabājušās jaunu dienu vēstules klasesbiedriem, kur viņš atklājas kā Imants pirms Ziedoņa, ko mēs visi pazīstam.
Šablovskis mums pavēstīja, ka Ziedonim bijis kinoscenārijs par savu klasi. Tas esot pazudis, bet ir fiksēts, ka tāds bijis.
Pēc viesošanās mūsu izvēlētajos pieturpunktos, atgriezāmies Rīgā un satikāmies no jauna Latvijas Radio studijā. Galvā bija daudz jautājumu un jau atkal līdzi pilna soma grāmatām.
Visu izrunāt nevar. Citai reizei vēl paliks jautājumi par dzejnieku un varu, par ticības paradoksiem un trejādībām, par spītīgo Ziedoni, par viņa vecākiem un vecvecākiem, par Ausmu, kas ienāca Imanta dzīvē kā balta gaisma. Paliks stāsti par viņa visādajām jubilejām, kas nu katrā noticis, uzvests, plānots vai radījis jaunu iedvesmu. Paliks stāsti par to, kā viņi gājuši dižkokus glābt, kā viņš spējis aizraut cilvēkus, bet tālāk teicis – nu viņiem jāiet pašiem. Mēs paspējām tikai ieraudzīt pūpolus Ragaciema kāpās.
