Izstāde izceļ noklusētās, neērtās tēmas Baltijas un Austrumeiropas reģionā un pievēršas jautājumiem, kas saistīti ar sarežģīto un bieži vien traumatisko 20. gs. otrā puses mantojumu, taču ir marginalizēti vai pat izdzēsti no t.s. kolektīvās atmiņas, tomēr joprojām ietekmē šodienas realitāti.
Video stāstu cikls veidots ar mērķi atklāt tādu personību dzīves stāstus, kas vēstures procesus ļauj ieraudzīt no jauna skatpunkta, uzsverot pagātnes notikumu daudzbalsību. Video intervijas žurnālā “Punctum” būs skatāmas no augusta.
Izceļot līdz šim maz zināmus dzīvesstāstus 20. gadsimta Latvijas vēsturē, ir iespējams pārvērtēt un no jauna vēstures naratīvos ierakstīt līdz šim noklusētas personības un pavērsienus, piemēram, Latvijas fotogrāfijas vēsturē aktualizēt sieviešu fotogrāfu devumu. Vēsturnieču un pētnieču stāstījumus papildinās Latvijas Mākslas akadēmijas animācijas nodaļas studenšu Ievas Vieses un Līvas Dortānes veidoti animācijas elementi.
“Šī projekta ietvaros esam sākuši izzināt mūsu vēstures neērtās lappuses vai neizrunātās, kas atsaucas gan uz mūsu ideoloģisko mantojumu, gan nacionālistiskajām idejām, gan kreisajām, gan holokaustu, gan postkoloniālajām idejām, gan tādu marginālo grupu situāciju, kas visu laiku ir palikušas vēstures ēnā,” norādīja Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese.
“Mēs redzam, cik bieži šīs neērtās vēstures vai sarežģītās vēstures, kā traumatiska pieredze velkas līdzi un rada projekcijas mūsdienās, un veido mūsdienu sabiedrības uztveri,
cik mēs reizēm problemātiski pieņemam citu, cik esam neiecietīgi pret citādo un cik reizēm esam paštaisni savā vēstures izpratnē,” uzskata Krese.
Savukārt interneta žurnāla “Punctum” redaktore Laura Brokāne pastāstīja: “Mēs izdomājām uzrunāt kritiķus, publicistus, vēsturniekus, pētniekus pastāstīt par viņiem svarīgu personību Latvijas vēsturē, kas viņuprāt nav pietekami novērtēta vai ir aizmirsta kādu tīšu vai ne tik tīšu iemeslu dēļ. Un
šādā veidā mēs cenšamies parādīt, ka uz šiem vēstures procesiem var raudzīties ne tik viennozīmīgi, ka ir svarīga daudzbalsība,
ka ir svarīgi ieklausīties arī tādu cilvēku dzīvesstāstos, kas līdz šim nav tikuši aktualizēti.”
Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone stāstīs par Žaņa Lipkes sievu Johannu Lipki, uzsverot viņas ieguldījumu ebreju glābšanā: “Johanna par sevi saka, ka nešķiroja cilvēkus pēc tautības vai ticības. Viņa bija stipra sieviete, palīdzēja vajātajiem ebrejiem neiespējamos apstākļos, riskēja ar savu un bērnu dzīvību, rūpējās par visiem Ķīpsalas bunkurā trīs garus kara gadus.”
Vēsturniece, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra pētniece Kristīne Zaļuma izvēlējusies izcelt vēsturnieku Arturu Štālu, komentējot: “Latvijas vēsturē nav daudz tādu vēsturnieku, kuri būtu uzskatāmi par profesionāļiem Latvijas kultūras vērtību pārvaldības un pieminekļu aizsardzības organizēšanas jautājumos. Visi svarīgākie procesi, kas Latvijas valsts pastāvēšanas sākumposmā bija saistīti ar kultūras vērtību aizsardzības lietām, saistāmi ar Artura Štāla vārdu. Laika ritējumā aizmirstā vēsturnieka dzīves stāstā joprojām vēl daudz noslēpumu un nezināmā.”
LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Sanita Reinsone rādīs Kārļa Svensona dienasgrāmatas, kurās no ārpusnieka skatpunkta izsekots 20. gadsimta Latvijas vēstures galvenajiem notikumiem: “Kārlis Svensons (1884–1964) ir zviedrs, kurš 1909. gadā 25 gadu vecumā ieradās Ziemeļvidzemē ar nolūku pāris gadus piepelnīties muižas lopu pārrauga darbā. Latvijā Kārlis nodzīvoja līdz sava mūža galam, nodibināja ģimeni un iemācījās valodu, un kļuva par aculiecinieku garam, sarežģītam laikmetam Latvijas vēsturē. Viņa dienasgrāmatas, vēstules un citi rakstītie materiāli ir savdabs personiskais liecinājums par ārzemnieka gaitām no cara laika līdz padomju laikam Latvijā.”
Savukārt mākslas zinātniece, kuratore Šelda Puķīte Latvijas fotogrāfijas vēsturē vēlas ierakstīt diemžēl aizmirsto sieviešu fotogrāfu mantojumu, veidojot stāstu par fotogrāfi Lūciju Kreicbergu: “Lūcija Alutis-Kreicberga (1889–1985) bija viena no pirmajām sievietēm fotogrāfēm, kura 1918. gadā atvēra savu foto salonu Rīgā – Noar. Viņa veidoja klasiskus portretus, izmantoja kinematogrāfiskus efektus, apvienojot leņķus un pozas ar gaismas efektiem. Kreicberga lielā mērā ietekmējās no piktoriālisma fotogrāfijas.”
Publiciste, kritiķe Santa Remere un pētniece Zita Kārkla stāstīs par sabiedrisko darbinieci, rakstnieci Annu Rūmani–Ķeniņu. “Apbrīnojama, daudzpusīga un nepelnīti aizmirsta personība - kultūras, izglītības un sabiedriskā darbiniece ar milzīgu enerģiju, rīcībspēju, augstiem feminisma un nacionālālās pašapziņas ideāliem. Ķeniņu meiteņu ģimnāzijas dibinātāja, kas audzināja femmes fortes - jaunu kulurāli izglītotu paaudzi vēl nedibinātajai Latvijai,” par viņu saka Santa Remere.
Projekts “Sarežģītās vēstures” veidots ar Baltijas Mediju izcilības centra un Internews atbalstu.
