Ilze Mežniece – Krāslavas kultūras nama folkloras kopas "Primaki" vadītāja, latgalisko tradīciju un prasmju mājas "Ambeļu skreine" aktīva darbone un latgalisko vērtību pētniece, glabātāja un popularizētāja sagaida agrā saulgriežu rītā, kad daļa svētku tradīciju jau aizvadīti, bet daļa vēl tikai sākas un ir priekšā. Šogad šīs sajūtas Ilzei ir īpašas.
"Ļoti mitoloģiskas, ļoti mītiskas, otrādas, pilnīgi pasaule apgriezusies otrādi, tumsas tik daudz apkārt, ka saulgriežu laikā ir jākurina uguns, uguns ir tā, kas padara šo saulgriežu garo nakti pavisam īsu," saka Mežniece.
Kad uguns rituāls ir veikts, bluķis apvilkts ap māju, šovakar Ilze, kā tas piedien daudzās mājās Latgalē, klās balto Ziemassvētku galdu.
Nezinu, vai te šie svētki Latgalē ir īpašāki, bet noteikti citādāki, saka Ilze: "Daļēji jau mēs visi šos svētkus nedaudz restaurējam, ir ļoti daudz kas no jauna ieviesies kā jauna tradīcija uz veciem nostāstiem, ticējumiem. Un ļoti labi, jo tradīcija ir ļoti dzīva lieta, un to, kas mums ir vajadzīgs, mēs atlasām no viņas.
Latgalē mēs esam ļoti saistīti ar katoļu ticību, un ikvienā Latgales saimē tas galds, aplikts ar sienu un uzlikto balto galdautu, ir neatņemama svētku sastāvdaļa, tāpat kā kaļadu ēšana un iešana uz baznīcu.
Un tikai pēc tam sākas tas jampadracis un tracis, kurš ir vajadzīgs. Tās vecās jaunās tradīcijas mēs jau jebkurā mirklī savās ģimenēs varam ieviest. Lai tikai tas ir no sirds un dabiski. Vienu laiku katoļu baznīca bijusi tā, kas cilvēkiem ielikusi to tradīciju apziņu dziļāk. Baznīcas cilvēki mēģināja uzlikt reliģijas jauno formu lietām, kas Latgalē bijušas tik stipras un dziļas, ka nevar dabūt ārā no cilvēku dvēselēm, tad tām virsū kā cepurīti uzlika kristīgo formu. Tādā veidā šī tradīcija ir saglabājusies līdz mūsdienām, arī tad, kad mēs īsti vairs neapzināmies tās visdziļākās saknes. Ziemassvētkos arī mums ir tas klusais laiks, kas noteikts ar Adventi, bet tas pats klusais laiks ir arī pašā dabā. Klusais laiks ir tajā tradīcijā, jo tas ir veļu laiks, kad varam par veļiem domāt, mielot, kad sēžam un vakarējam, un klusiņām darbojamies, jo nav kur lekt un skriet, un ālēties. Un tad pēc tiem saulgriežiem vai Ziemassvētkos, vai tās baznīcā iešanas,
kad mēs pieliekam punktu tam vienam periodam, tad mēs sākam trakot un ārdīties un iet tajos gājienos. Jo tūlīt jau nāks pavasaris un atkal vajag iekustināt to, kas ir apstājies un nomierinājies, tur nav nekādas pretrunas.
Saliec tu kā gribi, galvenais, lai tas nāk no tavas dvēseles dziļumiem, un viss kārtībā."
Ilze no rokām neizlaiž savu kokli, šis tautas instruments viņai īpaši tuvs, spēli uz tās viņa māca citiem un labprāt koklē pati.
"Tieši Ziemassvētki ir tie svētki, kad Dievs nāk mājās, viņš sēstas ar saimnieku pie galda, viens vienā, otrs otrā galda galā, baltu kreklu mugurā, pie balti klāta galda. Tie ir tie svētki, kad latviešu Dievu sagaidīja un laida to mājās, kad bērni skrēja basām kājām un pieturēja Dieva kumeļu un tad arī dziedāja dziesmas par Dievu," stāsta Mežniece.
Šajā laikā jāsajūt daba, visums, jāatceras savi senči un savas saknes, ejiet ārā, baudiet Ziemassvētkus un svētku tradīcijas, aicina Ilze Mežniece.
"Par vēlu nekas nav, kā svētki sākas nedēļu pirms Ziemassvētkiem, saulgriežiem, kamēr gatavojas, tāpat arī divas nedēļas pēc, visu laiku ir svētki.
Jo vienā vakarā tu jau visu to nepaspēsi, apskriet basām kājām apkārt mājai riņķī, palūrēt logā iekšā, ja būs pietiekoši drosmes ieraudzīt nākotni, vai paņemt bikses un padauzīt ar tām pa ābelēm, lai ābolu nākošā gadā būtu daudz, šogad tā pamazāk bija," pauž Ilze.
Vistumšākajā laikā, kad sauli gribas visvairāk, mēs varam paši pagriezt Laika ratu tur, kur tam vajag sagriezties, saka Ilze Mežniece. Svētki ir mūsu pašu rokās, sirdīs un dvēselēs.
