Laureātus varēs uzzināt piecās nominācijās, un to nosaukumi ir „Zemi es mācos”, „Taureņu uzbrukums”, „Kedas”, „Bize” un „Rabarbers”.
Imanta Ziedoņa fonda „Viegli” pārstāvji Ināra Kehre un Renārs Kaupers atzīst, ka šis ir iesildīšanās gads, kad balva tiks pasniegta pirmo reizi. Līdz ar to, iespējams, ka turpmākajos gados balvas ideja un tās nominācijas vēl mainīsies.
„Mums nevienam nebija ne jausmas, kā tas būs. Mēs bijām izvēlējušies piecas nozares, kas Imantam Ziedonim bija svarīgas (..) Patīkami, ka jau pirmajā gadā mēs saņēmām vairāk nekā 300 pieteikumus un pēc tiem jau varēja redzēt, kuras nominācijas bija skaidrākas un kuras bija vairāk „ziedoniskas”,” sacīja Kehre.
Viņa arī piebilst, ka tieši sestdien, pirmo reizi pasniedzot balvas, skaidrāk varēs apjaust apbalvojumu jēgu.
Savukārt Kaupers, smejoties, saka, ka tik bieži pa telefonu ikdienā nav runājis kā šoreiz. Viņaprāt, apbalvošanas ceremonijai vajadzētu noritēt labi, jo šobrīd jau ir padarīts daudz.
Bijuši arī brīži, kad šķitis, ka Imants Ziedonis ir kopā ar mums, atzīst Kaupers. Kad zvanījis tēlniekam Gļebam Panteļejevam un stāstījis par apbalvojumu, vaicādams, vai Panteļejevs nebūtu ar mieru gatavot statuetes, Panteļejevs sacījis, ka viņš ar tik maza formāta darbiem nestrādā. Taču to dara viņa sieva Olga Šilova. Pēcāk noskaidrojies, ka savulaik pēc kādas izstādes Imants Ziedonis un Ausma Kantāne bija atstājuši ļoti labu atsauksmi par Šilovas darbiem, rakstot, ka nevienam nevajag mainīt Olgu.
Kad Kaupers ar kolēģiem ticies ar Olgu, tad viņi ieteikuši, ko vajadzētu mainīt vai it kā uzlabot, tēlnieces jau piedāvātājos materiālos. Tas noticis līdz brīdim, kad Renārs atminējies Ziedoņa un Kantāntes rakstīto – Olgu nevajag mainīt. Tad arī palikuši pie Olgas Šilovas jau sagatavotās statuetes versijas.
Fonda „Viegli” pārstāvji atzīst, ka sākumā padomā bija pat 10 nominācijas, kuras vēlāk sarukušas līdz piecām. Kaupers saka, ka turpmākajos piecos gados būs nepieciešams formulēt sev pašiem kā šo pasākumu tālāk veidot.
Abi norāda, ka konkursa rīkošanas laikā sapratuši, cik daudz labu cilvēku Latvijā dzīvo. Kaupers saka, ka Latvijā netrūkst cilvēki, kas „paši sevi uzvelk un tad iet”. Piemēram, dziļi Latgalē dzīvojoši cilvēki līdztekus saviem ikdienas darbiem, spēj sarīkot dažādus publiskus pasākumus.
Toties Kehre norāda, ka bijis svarīgi, lai apbalvoti tiktu cilvēki, kas to ir pelnījuši, taču nav to saņēmuši, jo nav sabiedrībā pazīstami.
