Diena sākusies

Māris Muktupāvels: "Sibīrijas dziesmas" Kultūrkapitāla fonds noraidīja piecas reizes

Diena sākusies

Dons Kihots gaišzilā uzvalkā. Dailes teātrī tuvojas neparasta pirmizrāde

Zemi, kas dzied, nevar nedzirdēt. Saruna ar režisoru Māri Martinsonu par jauno filmu

Zemi, kas dzied, nevar nedzirdēt. Saruna ar režisoru Māri Martinsonu par jauno filmu

Latvijas Nacionālais kino centrs 2020. gada filmu ražošanas projektu konkursā atbalstu piešķirs 19 filmām. Vienu no tām veidos režisors Māris Martinsons, un tās nosaukums būs "Zeme, kas dzied". Cerot uz pozitīvu notikumu virzību, pirmizrāde plānota 2023. gadā, atzīmējot Dziesmu svētku tradīcijas 150. gadskārtu.

Pilnmetrāžas filmas scenārija autori ir Dainis Īvāns un pats Māris Martinsons, komponists - Uģis Prauliņš, producente - Linda Krūkle, un filma top studijā K Films.

Ir 1873. gada sākums. Mazā Vidzemes ciematā ir tikai vīru koris, bet jaunās un izglītotās Annas vēlēšanās dziedāt ir tik liela, ka viņa gatava pārvarēt neskaitāmus šķēršļus un kopā ar simtiem tautiešu doties uz Rīgu, lai pieteiktos dalībai pirmajos Vispārējos dziedāšanas svētkos, kurus Rīgas Latviešu biedrība sarīko pusgada laikā. Iespējams, tieši dziesmas spēks pavēra ceļu mūsu valsts neatkarībai un brīvībai.

Ieva Zeidmane: Vai tieši Dziesmu svētku 150. jubileja bija fakts, kas jūs rosināja veidot filmu?

Māris Martinsons: Pie šī stāsta strādājam jau vairāk nekā trīs gadus, pat četrus, jo filmu veidošanā ir ļoti svarīgi atrast stāstu, kas aizrautu tevi pašu un varētu rezonēt arī sabiedrībā – lai cilvēkiem tas būtu vajadzīgs, jo mūsu stāsta auditorija taču ir skatītāji. Tolaik notika liela gatavošanās Latvijas simtgadei, gaisā virmoja daudz tēmu, bet mēs apstājāmies pie 1873. gada – pie Pirmo Vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku notikuma.

Sākot pētīt materiālus, atklājās ļoti daudz interesantu lietu, un tas mūs vienkārši aizrāva – sākām strādāt pie projekta, nezinot, vai kādreiz maz būs iespējams to realizēt.

Sevi mierināju ar domu, ka sliktākajā gadījumā uzrakstīšu grāmatu, jo materiālu bija daudz. Tad nāca kārtējais Nacionālā kino centra konkurss, kas deva stimulu mūsu ideju noformulēt kā filmas projektu. Sākumā tas bija konkurss filmu attīstībai – saņēmām sākuma finansējumu, kas deva stimulu strādāt tālāk un pārliecināties, vai tēma tiešām ir tā vērta un vai tā mūs interesē. Taču strādājot aizvien vairāk un vairāk pārliecinājāmies, ka tas ir ne tikai interesants, bet arī ļoti vajadzīgs stāsts, jo līdz šim nekur vienkopus nav bijuši savākti materiāli tieši par šo notikumu un tieši par šo gadu. Lai saprastu un izveidotu kopējo ainu, bija jāmeklē pa mazam gabaliņam no daudziem un dažādiem arhīviem un bibliotēkām – tikai tā ir iespējams atrast materiālus, kurus neviens līdz šim nav atradis. Kad nonācām jau līdz Nacionālā kinocentra ražošanas konkursam, paši jutām, ka esam pietiekami spēcīgi. Pagājušā gada rudenī mēs piedalījāmies arī prezentācijā, kur mūsu projektu izvērtēja tādi zināmi cilvēki kā Māra Zālīte, Pēteris Krilovs – viņi izteica savus vērtējumus mūsu scenārijam un idejām. Vadoties pēc viņu komentāriem un vēlreiz runājot arī ar vēsturniekiem, esam šo projektu izveidojuši tādu, kādu to redzam, gūstot apliecinājumu tam, ka mūsu darbs bijis pareizā virzienā.

No Nacionālā kino centra saņemtais finansējums mums ir kā zaļā starta raķete, ka no šī brīža trīs gadi mūsu dzīvē būs zem šīs Dziesmu svētku zvaigznes.

Šī būs vēsturiski precīza filma?

Domājot par tik attāla laika notikumiem, grūti runāt par precizitāti, jo jebkurš no materiāliem, kas atnāk līdz mūsu dienām, ir subjektīvs. Bet viena no mūsu nostādnēm – būt godīgiem pret laiku un materiālu, filmu mēģinot veidot tā, lai tā nebūtu tendencioza un būtu maksimāli tuva tam, kā tas varēja notikt. Jo materiālu par to laiku ir ļoti daudz.

Mūsu filmas laiks sākas ar notikumiem 1873. gada februāra vidū, kad Latviešu biedrības gada svētkos tika pieņemts lēmums par svētku organizēšanu, bet filma beidzas uzreiz pēc Dziesmu svētkiem – jūnija beigās, kad dziedātāji dodas projām no Rīgas un atgriežas Vidzemē, Kurzemē...

Tas ir pusgads – ziema, pavasaris un vasara. Materiālu ir ļoti daudz, bet tie ir tādi – piemēram, tika pieņemts tāds un tāds lēmums, tika izveidots tāds un tāds repertuārs. Man kā scenāristam tas ir ļoti interesanti – pieslēdzot iztēli, mēģināt radīt situāciju, kādā tas lēmums tika pieņemts. Jo ir skaidrs, ka nebija tikai tās desmit vai divpadsmit dziesmas, noteikti bija daudz vairāk. Un vēl – kā viņi strīdējās, kādā veidā nonāca pie kompromisiem un tā tālāk. Daudzi šie fakti no tā brīža liek it kā patīt filmu atpakaļ, paskatīties, kas notiek, un mēģināt iztēloties, kā viņi nonāca pie viena vai cita lēmuma.

Ir arī daudz citu interesantu elementu – piemēram, laikrakstos jau marta sākumā tika paziņots, ka "ar visaugstākās varas atļauju notiks Dziedāšanas svētki", bet augstākās varas atļauja tika saņemta tikai aprīļa beigās!

Jo ir ar roku rakstīta vēstule gubernatoram un tāpat ar roku rakstīta gubernatora atļauja, kas datēta ar aprīļa vidu un aprīļa beigām. Scenāristam un filmas veidotājiem tās ir ļoti interesantas nianses, jo aiz tā visa slēpjas intriga – tas nozīmē, ka cilvēki domāja, kādā veidā šos svētkus izveidot. Filma ir laika posms no idejas paziņošanas līdz svētku beigām.

Mūsu stāstā sekojam divām līnijām – viena ir vēsturiskā līnija un reālie vēsturiskie tēli, kuri bija rīcības komitejā un kuru pūliņiem pateicoties, svētki bija iespējami – uzņēmējs Rihards Tomsons, arhitekts Jānis Baumanis, izdevējs Dīriķis, jurists un advokāts Krišjānis Kalniņš.

Bet paralēli ir izdomātā līnija, kas balstās tieši tā laika situācijā –

Vidzemes laukos ir kāda meitene, kura ļoti grib dziedāt korī, bet viņas apkārtnē ir tikai vīru kori, kas bija ļoti raksturīgi tam laikam. Viņas vēlēšanās nokļūt un dziedāt Dziesmu svētkos filmā ir viens no emocionālajiem un cilvēciskajiem stāstiem, kas piešķirtu šai filmai jūtas, emocijas, pārliecību, vēlmes.

Kāpēc man šis projekts ir mīļš un kāpēc man tas ļoti patīk – tas ir viens no vēstures stāstiem, kuram ir ļoti labas beigas – mēs taču tuvojamies šīs tradīcijas 150. gadskārtai. Tāpēc šis stāsts ir interesants ne tikai man – tas ir vajadzīgs arī citiem cilvēkiem. Jo

lielākoties jau vēsturiskās filmas beidzas ar to, ka varoņi, pie kuriem tu pierodi un kuri cīnās par kaut ko, aiziet bojā, un tu vari tikai bēdīgi nopūsties, ka viņu vairs nav līdzās mums. Šis ir citāds stāsts.

Šķiet, jūs pats arī daudz ko esat uzzinājis, veicot izpētes darbu.

Jā! Strādāt pie materiālu vākšanas bija ļoti interesants process – tā kā ir jāmeklē no dažādiem avotiem, tu vienkārši esi spiests iziet cauri daudziem materiāliem, atrodot tādas lietas, kuras citādi neatrastu. Piemēram, ir ļoti daudz lietu par sadzīvi, cilvēkiem. Tas laiks ir ļoti dinamisks, jo ļoti strauji attīstījās industrializācija, sākās rūpniecība, apbūve. Bija pagājis tikai neliels laiks kopš Rīgas vaļņu nojaukšanas, un arhitektiem bija lieli plāni.

Viens no maniem mērķiem šajā filmā – izmantojot mūsdienu tehniskās iespējas, mēģināt radīt pilsētu tādu, kāda tā bija tolaik: pa labi un pa kreisi no vietas, kur šobrīd ir Latviešu biedrības nams, vēl nebija ēku, bet Esplanāde bija vienkārši gluds laukums, kur celtniecība vēl tikai sākās.

Skatoties pastkartītes, kuru nav daudz, bija dažas, kurās man nācās ieskatīties kādas divdesmit, divdesmit piecas minūtes, lai saprastu, ko es tur īsti redzu.

Skatoties no centra puses, tu redzi – jā, tas ir Bastejkalns, tas ir kanāls, bet – kas tie tādi par maziem kociņiem, vai – kas tie par plašumiem? Tas ir ļoti aizraujošs process. Arī visas sadzīviskās lietas – kā cilvēki dzīvoja, ko viņi domāja. Ļoti bieži var sastapties ar mūsdienās ļoti saprotamām lietām – kaut vai tas pats arhitekts Jānis Baumanis: Rīgā viņam bija lieli plāni, un viņa projektētās un būvētās mājas joprojām taču ir Rīgas centrā, taču viņam nepagāja garām arī nekustamā īpašuma burbulis un krīze pēc tam, jo viņš visu taisīja no kredītiem – viņa stāsts beidzās ne pārāk gaiši.

Ir arī daudzas citas lietas, un tu

saproti, ka cilvēks kā tāds ir mainījies visai maz – jā, mainījušies dzīves apstākļi, bet iekšējā pasaule ir ļoti līdzīga, un nav svarīgi, vai ir tikai gāzes apgaismojums, kas tikko ir parādījies, vai kā šobrīd – mobilie telefoni. Cilvēks jau paliek tāds pats ar savu likteni.

Scenāriju veidosiet gan jūs pats, gan kopā ar Daini Īvānu.

Tā man tiešām ir liela laime – strādāt ar šo cilvēku, jo Dainis ir ļoti zinošs. Pirms mūsu pirmās tikšanās es ilgi domāju par gaidāmo sarunu – kā tas būs, jo katru reizi, kad ar kādu cilvēku sāc runāt par konkrētu radošo projektu, ir ļoti svarīgi sajust, ka esat uz viena viļņa. Tiekoties ar Daini, jau no pirmajiem sarunas teikumiem sapratu, ka ļoti gribu strādāt ar viņu kopā – kaut viņš vēl nebija pateicis “jā”. Filma ļoti daudz ko iegūst no Daiņa līdzdalības.

Ja es esmu vairāk iztēles, izdomas un emociju cilvēks, Dainis dialogos un situācijās konkrētas vēsturiskas lietas māk ielikt ļoti organiski – tā, ka tās neizskatās kā speciāli ieliktas, bet ieguļas iekšā tieši tur, kur vajag.

Iespējams, līdz tam tā bija mana scenārija vājā puse – jo, uzrakstījis pirmo variantu, sūtīju to vēsturniekiem, kuri mani konsultēja, bet tas ir savādāk – vēsturnieki skatās no savas perspektīvas, no savu zināšanu prizmas, vērtējot vēsturisko faktu atbilstību vai neatbilstību, tā īsti nav piedalīšanās procesā. Bet Dainis jebkuru vēsturiski konkrētu faktu situāciju prot ieviest scenārijā. Es to nevarētu izdarīt!

Man ir tāda bauda to visu integrēt stāstā, pēc tam mazliet savu mērci virsū, un tad to salikt kopā, lai nav jūtamas pārejas...

Tiešām, pateicoties Dainim, filmā ir ļoti daudz spilgtu epizožu ar vēsturisko noti, jo, kā jau teicu, viņš savu informāciju prot pasniegt tā, lai tas nav uzbāzīgi, bet ļoti spilgi raksturo kādu no vēsturiskajām niansēm. Piemēram, mums bija ļoti interesanti pētīt Esplanādē esošās katedrāles būvniecības vēsturi. Tolaik tika būvētas citāda veida mājas, un bija interesanti, kā bija radusies doma to izveidot tieši tur un tieši tādu, lai no visām pusēm tā būtu redzama. Katru objektu, kurš šobrīd ir, bet tolaik vēl nebija, mums ir interesanti izsekot. Dainis to dara perfekti, pie tam viņam ir brīnišķīga humora izjūta. Jā, bez šaubām, pirms tam viņš ir strādājis pie dokumentālās filmas par Dziesmu svētkiem, bet viņam šī tēma ir arī cilvēciski tuva – tas jūtams pēc tā, kā viņš izturas pret materiālu. Ar viņu ir arī ļoti interesanti diskutēt par mūsu tēliem, izspēlēt dažādas epizodes un situācijas, kurās viņi nonāk. Dainis tiešām ir līdzvērtīgs partneris.

Inscenēsiet arī pašus Dziesmu svētkus?

Bez šaubām,

programma mums ir maksimāla! Kamēr tā vēl scenārija stadijā, ir daudz vieglāk – problēmas rodas pēc tam, kad jādomā, kā to realizēt.

Filmas noslēguma daļu redzu ar Dziesmu svētku atklāšanu Latviešu biedrībā, kur bija gandrīz tūkstoš dalībnieku, ar gājienu, kurā var redzēt, kā cilvēki pirmo reizi iet paceltām galvām pa pilsētu, kura sākotnēji bija samērā naidīgi noskaņota pret "laucinieku atbraukšanu". Domāju, jebkuram cilvēkam būtu gribējies pabūt tajos svētkos, un kino ir viens no veidiem, kādā to var mēģināt. Runājot par Dziesmu svētkiem, tas nav stāsts, ko var izstāstīt tikai starp diviem cilvēkiem – tā ir cilvēku kopābūšanas atklāsme.

Tāpat scenārijā mums ir svētku atklāšana, taču pirms tam ir arī tas, kā cilvēki atbrauc – pa dzelzceļu, pa upi, pa ceļiem, atnāk kājām; kā viņi iet uz Latviešu biedrības namu, kā tur notiek pirmais mēģinājums, kā pēc tam ir goda mielasts, kurā ir vēsturiskais konflikts starp Kronvaldu Ati un Cimzi...

Ir Vingrotāju nams – tajā apmetas lielākā daļa no atbraukušajiem, kuri savu vienkāršo dzīvesveidu ienes tieši Rīgas sirdī. Ir redzama Rīga, veikaliņi, iedzīvotāji, Ķeizardārzs un noslēguma koncerts. Jā, tas ir izaicinājums, bet tas ir tā vērts, jo gribas tomēr izjust to klātbūtnes sajūtu – ka uz skatuves ir vairāk nekā tūkstoš dziedātāju, kuri dzied, un ir cilvēki, kuri sēž uz soliem Ķeizardārzā, un viņu sejas var redzēt. Kino to visu var izdarīt. Protams, filmā jābūt daudz dziesmām, mūzikai – jo runājam taču par Dziesmu svētkiem, kas ir stāsts par vēlmi dziedāt. Scenārijs ir grandiozs un būs grūts posms to mēģināt īsināt.

Pirmais scenārija variants bija tāds, kuru īstenojot, filmas garums būtu piecas stundas... Un tur nemaz vēl viss nesagāja iekšā.

Šobrīd esat tikuši līdz kādām 150 minūtēm...

Ir skaidrs, ka filma nebūs īsāka par divām stundām – to nevar izstāstīt īsākā laikā. Tā būs tiešām lielfilma. Jo mēs runājam par parādību, kura ir dzīva un kura pēc trim gadiem svinēs 150. jubileju, tas tiešām ir kas ļoti liels un nozīmīgs.

Gribētu, lai cilvēki pēc šīs filmas noskatīšanās ietu ārā no zāles un dziedātu, lai noskaņojums un pacēlums būtu līdzīgs tam, kāds ir pēc Dziesmu svētkiem, kad kori dodas projām no estrādes – visās ejās, ielās, tramvajā un visā pilsētā dzied.

Par filmas muzikālo noformējumu rūpēsies komponists Uģis Prauliņš. Ir iecerēta arī oriģinālmūzika?

Tā kā mēs šo filmu veidojam šodien, mums ir svarīgs tilts ar mūsdienu cilvēku. Ar Uģi Prauliņu esam par to runājuši. Kamēr neizdzirdēšu pirmās muzikālās tēmas, man būs grūti saprast, vai saprotam vienu un to pašu, taču mēs negribam veidot šo filmu kā arhīvu vai muzeja eksponātu. Filmai jābūt dzīvību apliecinošam stāstam, kas adresēts mūsdienu skatītājam. Man grūti tagad kaut ko apsolīt, bet domāju, ka tā būs viena no tēmām, par kurām mēs ar Uģi runāsim. Jo viens ir mēģināt atrast atslēgu uz tālaika cilvēkiem – ko viņi tajā laikā uzskatīja par labu dziedāšanu, un kā viņi dziedāja. Tas arī ir interesanti, jo mēs zinām, kā dzied tagad – kā šodien skan Dziesmu svētki. Otra lieta – caur filmu ir arī jāparāda dziesmas un skanējuma potenciāls. Domāju, ka Uģis ir pietiekami reāls cilvēks, kurš ar vienu kāju stāv pagātnē, ar otru – nākotnē. Dzirdēsim. Tas tāpat kā ar scenāriju – sākotnēji ir ļoti liels ieceru plāns.

Režisors Māris Martinsons ar filmas "Zeme, kas dzied" aktieriem – Latviešu biedrības nama runasvīriem,

Scenāriju savām filmām arī iepriekš esat rakstījis pats, un tā ir iespēja aiz stāsta redzēt jau konkrētus aktierus. Šoreiz ir līdzīgi?

Šajā gadījumā mēs strādājam jau pietiekami ilgi – līdz ar to, ka sākumā mums bija attīstības posms, kura ietvaros veidojām arī videoprezentāciju, aktierus jau izmēģinājām... Šobrīd ir seši galvenie vēsturiskie tēli, kas izvirzās stāsta priekšplānā un kas, mūsuprāt, visdinamiskāk atspoguļo to procesu. Mums jau ir konkrēti aktieri un ļoti ceru, ka ar viņiem arī turpināsim strādāt tālāk – tas ir gan Ģirts Ķesteris Cimzes lomā, gan Andris Keišs Kronvaldu Ata lomā, gan Vilis Daudziņš Dīriķa lomā, Andris Bulis sev netipiskā Riharda Tomsona lomā, Ainārs Ančevskis iemiesotu arhitektu Jāni Baumani, bet

Nauris Brikmanis būtu Krišjāņa Kalniņa lomā, jo, pētot materiālus, brīdī, kad ieraudzīju Krišjāņa Kalniņa bildi, pārsteigts secināju, ka viņš ir gandrīz identisks tam, kā izskatās Nauris Brikmanis!

Mums svarīgi arī tas, ka tajā laikā katrs no viņiem bija noteiktā vecumā – vecākais bija Cimze, ap sešdesmit, bet pārējiem bija ap četrdesmit, bet pats jaunākais bija Kalniņš. Pēc visa Kalniņa apraksta man bija sajūta, ka tā loma ir rakstīta Naurim! Liels pluss ir arī tas, ka viņam nebūs jātaisa mākslīgā bārda, jo viņam bārda jau ir. Kopā ar šiem aktieriem strādājot pie nelielā prezentācijas materiāla, sapratu, ka es tiešām gribētu ar šiem cilvēkiem arī turpināt strādāt, jo viņi ir pietiekami dažādi, ļoti talantīgi, un tieši viņi veido īsto savienojumu un to cilvēku grupu, kādu es iedomājos gan kā scenārists, gan kā režisors. Dzirdu un redzu, kā viņi runā, kā viņi domā, kā viņi dzīvo.

Arī kori, protams, būs iesaistīti filmēšanas procesā?

O, jā, kā tad bez koriem! Gatavojoties šim projektam un to prezentējot, sazinājāmies ar Nacionālo kultūras centru un citiem cilvēkiem, kas saistīti ar Dziesmu svētkiem. No viņiem jau izjutām lielu atsaucību.

Vispār ar šo projektu ir tā – jau pēc pirmajiem diviem teikumiem cilvēkam, kuram tu par to stāsti, iedegas acis, viņš saprot, par ko tas ir. Tas ir pirmais šāds projekts mūsu biogrāfijā,

jo līdz tam ir bijušas Austrumu tēmas, Japāna. Atceramies, kādā veidā mēs komunicējām ar cilvēkiem, meklējot partnerus... Bet Dziesmu svētku filmas projekts rezonē ar visiem cilvēkiem – ar dziedošajiem jau visvairāk, jo tie ir cilvēki, kuri zina, kas tas ir – un viņi ir tās lietas patrioti. Līdz ar to, ka filmēšanai būs vajadzīgi daudzi cilvēki, pirmām kārtām vērsīsimies pie koriem – tā būtu cilvēku grupa, kurai šajā filmā noteikti būtu jābūt. Tāpat kā filmējot vēsturisku filmu par karu, tiek izmantoti armijas cilvēki, kas ir organizēti un kuri var piedalīties masu skatos, ja mums ir Dziesmu svētki, tad ir dziedošie cilvēki.

Ir iecere pievērsties arī diasporas latviešu kolektīviem?

Plāni ir lieli, bet jāsaprot, kā notiks filmēšanas process. Mums ir divi dažādi gadalaiki, tāpat mums ir epizodes, kurās ir divi trīs cilvēki, un ir epizodes, kurās ir tūkstošiem cilvēku. Jāseko, kā būs ar vīrusu un ar to saistītajām lietām, jo tā ir jaunā realitāte, kas no šī gada parādījusies. Bet mēs vērsīsimies arī pie tautiešiem, jo gribam, lai cilvēki ne tikai gaida filmu, bet, ja vien iespējams, tajā arī piedalās. Projektam ir jāizskan, tas ir to pelnījis.

Ko jums pašam nozīmē Dziesmu svētki? Cik dziļi tajos esat bijis?

Kā gandrīz jebkurš, esmu dziedājis korī – bērnībā dziedāju zēnu korī, pēc tam jauniešu korī, biju Dziesmu svētkos. Domāju, ka Latvijā ir grūti atrast cilvēku, kurš būtu vienaldzīgs pret Dziesmu svētkiem, jo tā vai citādi tie ir atbalsojušies jebkura cilvēka dzīvē – ja ne dziedot, ja ne esot estrādē koncerta laikā, tad tajā laikā esot pilsētā, jo nepamanīt gājienu un dziedošos cilvēkus pilsētā nav iespējams.

Tajā brīdī šķiet, ka visa Latvija dzied un arī dejo – visa Latvija skan. Tāpēc arī pagaidām filmas nosaukums ir "Zeme, kas dzied". Jo zemi, kas dzied, nevar nedzirdēt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti