“1972. gadā strādāju Rīgā celtniecības mehanizācijā par darbu vadītāju, un mans objekts bija konferences zāle šai ēkai. Ejot iekšā būvbedrē un nākot ārā, es vienmēr kāpu pāri vienam stilba kaulam, bet nepievērsu tam uzmanību sevišķi, un pirmais, ko es atradu tajā būvbedrē, bija kabatas pulksteņa vāciņš, tāds forši izrakstīts veclaiku, un vēl šur un tur kauliņi mētājās,” raidījumam “4. studija” stāstīja Pļaviņš.
Vai tiešām zem šī nama ir apbedījuma vieta? Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pedagoģe, vēsturniece Irēna Strēle apliecināja, ka tā var būt, jo apkārt Vecrīgai visur esot iespējams atrast apbedījumus.
“Kad ir epidēmijas, kari, kad ir miruši ļoti daudz cilvēku, tad viņus veda ārpus pilsētas mūriem,” skaidroja Strēle. Vēsturniece norādīja, ka šie varētu būt 17.-18. gadsimta apbedījumi, kad bija gan Ziemeļu karš, gan poļu–zviedru karš.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes pārstāve Elvita Ruka pauda: “Planētā atrast vietu, kur nav cilvēku kaulu, ir diezgan sarežģīti, vismaz tajos apgabalos, kas ir apdzīvoti.”
Elvita Ruka pastāstīja, ka 1976. gadā arheologa Vladislava Urtāna ziņojumā ir fiksētas liecības par atsevišķiem apbedījumiem, kas ir atrasti Kronvalda parka teritorijā kanāla malā. Esot arī informācija par atrastiem kauliem, gan būvējot Kongresu namu, gan pārbūvējot Ārlietu ministrijas ēku, bet tie nav oficiāli ziņojumi.
“Jebkuros laikos būtu tikai loģiski to saskaņot un uzraudzīt, protams, ka arī padomju laikos notika šī uzraudzība, bet tātad – vai nu nav ziņots, ka tie kauli tur ir, vai arī to ir bijis pārāk maz, vai tiem nav pievērsta uzmanība,” norādīja Ruka.
Vēsturniece Irēna Strēle celtniecību un arheoloģiju salīdzināja ar divām pretējām nometnēm. Ja tiek atrasti apbedījumi un par to tiek ziņots arheologiem un pieminekļu inspekcijai, sākas arheoloģiskā izpēte, un visi būvdarbi apstājas.
“Ir termiņi, katra diena maksā naudu. Un kurš to grib? Neviens. Un tāpēc ļoti bieži ir tā, ka pa kluso tas viss tiek norakts ātri, ātri ar buldozeru un tad pēc tam ir šie te nostāsti,” skaidroja Strēle.
Kāds tad būs Elizabetes ielas 2 nama tālākais liktenis?
Kultūras ministra padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Inga Vasiļjeva pastāstīja, ka kopš 2020. gada jūnija, kad valdība pieņēma lēmumu par koncertzāles projekta attīstīšanu, aktīvi tiek veiktas šīs ēkas un apkārtnes izpētes.
“Daudzi, protams, uzdod jautājumu, kad tad šī ēka tiks jaukta nost, un – tātad, pie šīs ēkas neviens neķersies, pirms netiks saklausīts un saņemts Arhitektu savienības vienojošais skatījums,” informēja Vasiļjeva.
Viedokļi ir krasi atšķirīgi, daļa uzskata, ka šī ēka ir jāsaglabā, citi, ka jānojauc. Taču, kā paskaidroja Inga Vasiļjeva, nav pašmērķis kaut ko nojaukt, bet gan uzbūvēt koncertzāli Rīgā. Ja arhitektu skatījums nesakritīs ar Kultūras ministriju, tad vēlreiz būs jāiziet “skaņošanas loks politiskajās aprindās”.
Ja šī ēka tiktu renovēta ofisa vajadzībām, tad aptuvenās izmaksas sastādītu vismaz 30 miljonus eiro.
Savukārt, ja to pārbūvētu par koncertzāli vai arī celtu no jauna, izmaksas nav zināmas, jo tas ir atkarīgs no izvēlētā projekta.
Kā norāda Kultūras ministrija, tad lielāka skaidrība par šīs ēkas likteni būs marta beigās, aprīļa sākumā, kad arī tiks lemts, vai šeit būs akustiskā koncertzāle, vai tomēr nē, bet jebkurā gadījumā, veicot būvdarbus, arheologi tikšot pieaicināti.
KONTEKSTS:
Valdība 2020. gada 16. jūnijā atbalstīja Kultūras ministrijas (KM) rosinājumu attīstīt Rīgas akustiskās koncertzāles būvniecību Elizabetes ielā 2, Kronvalda parkā.
Vairāki arhitekti ceļ trauksmi par koncertzāles būvniecībai izvēlēto vietu, norādot, ka ēka ir padomju laika modernisma arhitektūras mantojums un to nojaukt nevajadzētu.
Atsevišķu arhitektu grupa arī vērsās Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, aicinot piešķirt kultūras pieminekļa statusu ēkai Rīgā, Elizabetes ielā 2. Pārvalde šo aicinājumu noraidīja.
