Māra Uzuliņa: Ko vispār nozīmē – pieejamība? Pieļauju, ka lielākajai daļai cilvēku tas saistās tikai ar iespēju kaut kur varēt vai nevarēt nokļūt fiziski.
Māra Žeikare: Mēs to skatām plašāk, jo mēs neesam izstāžu telpa vai muzejs, esam pilnīgi cita formāta institūcija, kas katru reizi savus pasākumus organizē citā vietā, izstādes katru reizi ir citā vietā – dažreiz tās ir pamestas ēkas, kur nestrādā ne lifti, ne kas cits.
Jā, mēs domājam par vides pieejamību arī, bet tas ir tikai mazs procents no tā, kā mēs skatām laikmetīgās mākslas pieejamību kopumā.
Viss šis lielais pagrieziena punkts bija, pateicoties kovidam un "Kultūrelpas" finansējumam (Valsts kultūrkapitāla fonda atbalsta programma Covid-19 pandēmijas laikā – red.). Tā kā mēs esam māksla organizācija, nevalstiska organizācija, mēs esam savā ziņā brīvi, lai ieviestu dažādas idejas: mums ir ideja, mēs uzrakstām projektu, mēs to ieviešam. Veidojot izstādi, kā zināms, tur daudzas lietas notiek pēdējā brīdī, kaut vai tekstu tapšana, ploteri uz sienām… Mēs jau daudzus gadus esam par to diskutējuši, esam bijuši draudzīgi, atvērti cilvēkiem ar maziem bērniem, cilvēkiem ar suņiem, bet cilvēki ar īpašām vajadzībām nāca kā tāda papildu auditorija. 2020. gadā mums bija divi paralēli Eiropas projekti, kuru tēma bija tieši auditorijas paplašināšana, respektīvi, kā mēs varam aizsniegt to auditoriju, kas nav mūsu ierastie izstāžu apmeklētāji. Savā ziņā tas izauga no izglītības programmas, jo es strādāju jau no 2017. gada ar bērniem un jauniešiem, braucam uz skolām, un tur patiesībā ir tieši tas pats stāsts –
tev ir jāspēj par sarežģītajām lietām mākslas pasaulē izstāstīt ļoti vienkāršā, viegli uztveramā valodā cilvēkiem, kuriem nekad nav bijusi saskare ar laikmetīgo mākslu.
Mums ir lielie palīgi – mākslas mediatori, kuri jau no 2017. gada strādā mūsu izstādēs, viņi zina, kāds ir mūsu apmeklētājs, viņi ir tie, kas sarunājas ar apmeklētājiem, viņi ir tie, kuri pasaka mums – šodien bija tāda un tāda grupa, viņiem bija tādas vajadzības, tādi jautājumi. Mums uzreiz ir atgriezeniskā saite.
Esam izauguši līdz tam, ka mums nav bail, ja pie mums atnāk cilvēks ar redzes traucējumiem, varbūt pilnīgi neredzīgs, mums nav bail no muļķīgiem jautājumiem. Mēs audzējam atvērtību pret dažādo.
Mums ir mediatori seniori, kuri tagad zina, kas ir kvīri, kas ir nebināras personas un tamlīdzīgi jēdzieni, kas ir aktuāli šobrīd starptautiskā laikmetīgās mākslas vidē.
Ar kādiem izaicinājumiem esat saskārušies līdz šim, veidojot pieejamību laikmetīgajai mākslai?
Mūsu pamata set-up (uzstādījums, no angļu valodas – red.) galvā ir, ka tas nav iespējams – mēs negribam par to domāt, tās ir papildu problēmas, klapatas, un mēs pat neatveram vaļā sev šo te iespēju. Kad mēs to sākām darīt, mēs sapratām, cik tas ir vienkārši.
Varbūt mums nav naudas, tas nekur nav iebudžetēts, bet mēs varam ar cilvēcisko resursu izdarīt daudz. Tas ir pavisam vienkārši, tev tikai jāpamaina tas, kā tu domā par lietām.
Lielā mērā manu skatījumu ir izmainījis tas, ka mēs mākslas mediatoros pieņēmām Lību Bērziņu, kura ir ratiņkrēslā. Es viņu mēģinu iesaistīt iespējami daudzos projektos, jo viņa ir ļoti aktīva gan kā mākslas terapeite, gan kā iekļaušanas vēstnese, kā viņa sevi dēvē.
Vai ir kas tāds, ko ikkatrs varam darīt, lai atbalstītu šo pieejamības kustību?
Man jāatzīst, ka bez saskares ar cilvēkiem no mērķgrupām, kas ir, piemēram, cilvēki ar kustību traucējumiem vai cilvēki ar redzes, dzirdes traucējumiem…
Ja nav saskares ar šiem cilvēkiem, tad ir grūti iedomāties, ko viņiem vajag, jo visa tā izpratne un empātija par to, kādai pieejamībai ir jābūt tīri praktiski, nevar notikt bez tā, ka viņi mūs pamāca. Mēs nedrīkstam to darīt uz savu galvu.
Tā ir vēl viena problēma – kā ar šiem cilvēkiem sadraudzēties. Mums mākslas mediatoros bija meitene Laima, kurai ir redzes traucējumi – tā bija liela mācīšanās, kā es viņai nododu materiālus par katru izstādi, kādā formātā, lai viņa to varētu izlasīt, arī praktiskā asistēšana. Viņa jau man saka – man vajag, lai tu atnāc man pretī tur, man vajag, lai būtu tāds fonts (burtu stils – red.), tāds fons, lai es varētu strādāt izstādē, man vajag, lai es redzu, kur ir pakāpieni, labs apgaismojums… Bez viņu padomdošanas mēs to nebūtu sapratuši. [..]
Mums ir jālauž tas, ka mēs esam šajos mazajos burbuļos un arvien individualizētāki, ka laikmetīgo mākslu apmeklē viens sabiedrības loks, ka neredzīgie paši rada sev kultūru un paši to apmeklē; [vajag] lai mēs ejam ārpus tā un notiek satikšanās.
Es redzu, ka tas var notikt caur kultūras projektiem, iniciatīvām un abu pušu ieinteresētību. Mēs jau tagad zinām, ka tā puse ir ieinteresēta, viņi jau ir pamanījuši, ka mēs jau visu ko darām un viņus aicinām.
Kāpēc tieši tagad vai tikai tagad pieejamība kā tēma ir aktualizējusies, kāpēc mēs sākam par to domāt?
Problēmas ir dažādas, piemēram, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām Latvijā nav iespējas attīstīties profesionāli, kļūt par profesionāliem māksliniekiem. Mēs uzskatām, ka tā ir milzīga problēma.
Arī ar savām izstādēm un notikumiem gribētu šai problēmai nākotnē pievērst uzmanību, arī [festivāls] "Homo Novus" to dara, aicinot māksliniekus ar invaliditāti uzstāties Latvijā. Vienkārši parādīt, ka var, ka ikviens var.
Tas ir iedvesmojoši, ka nav tāds viens pareizais veids, kā ir būt māksliniekam vai kā ir būt muzejam vai mākslas institūcijai. Visa pamatā ir cilvēcība un atvērtība.
Kas jau ir panākts kultūras pieejamībā Latvijā? Un kā tu saredzi, kādi varētu būt nākamie soļi?
Man ir prieks, ka mēs varam organizēt pasākumus, ka turpinām iedvesmot citas organizācijas, rādot, kādi ir veidi, kā mēs varam par to domāt – kaut vai tā pati vieglā jeb vienkāršā valoda, dažādas sadarbības ar tādām organizācijām kā Neredzīgo biedrība, pasākumi, kuros satiekas kultūras organizācijas un mērķgrupas pārstāvji un interešu aizstāvji. Man šķiet, ka Latvijā ļoti strādā, ka ir labie piemēri un citi arī grib tam sekot, un tādā veidā mēs veidojam kaut kādu standartu. [..]
Mēs ļoti gribētu, lai Kultūras ministrija to sadzird un Kultūrkapitāla fondā ir programmas vai obligāts nosacījums, ka kultūras pasākumu rīkotājiem ir par to jādomā un ka ir arī finansējums tam. Dažreiz mēs domājam, ka dārgākais tur ir pandusa iegāde vai ēkas ieejas pārbūve, bet nē – dažreiz pietiek ar koka dēli, ko mēs uzliekam pie ieejas, dažreiz tas ir viens pakāpiens, ko šie cilvēki nevar pārvarēt.
Kad mēs gājām pa dažādiem muzejiem, mēs sapratām, ka viņiem vieglāk ir pateikt – nē, jūs netiekat iekšā –, nekā noiet pretī, uzlikt dēlīti, palīdzēt atvērt durvis un to cilvēku ielaist.
Tas, kā mēs to darām, ir caur mākslas mediatoriem. Tas ir tas cilvēkresurss, kas, neskatoties uz to, kur notiek mūsu izstāde, vienmēr nonāks pretī, palīdzēs, izskaidros, parādīs ekskursiju. Lai to mēs varam īstenot, mums vajag maksāt mediatoriem atlīdzību, strādāt ar tekstiem, arī tie paši Vieglās valodas aģentūras sagatavotie teksti maksā naudu, tulkojumi maksā naudu, jebkurš pasākums, kuru mēs gribam rādīt tiešraidē vai ierakstīt, tas arī maksā naudu, un subtitri, surdotulks maksā naudu…
Tu iepriekš minēji, ka tavi skolotāji ir šie cilvēki, kuriem ir nepieciešama atšķirīga pieeja. Kādi bija tavi aizspriedumi un stereotipi, pirms tu sāki domāt par pieejamību? Varbūt gadījās sākotnēji piedzīvot ko komisku?
Es jau vairs neatceros, kā tas bija, kad tā visa nebija. (smejas) Bija Jaunā teātra institūta organizēti kursi, kuri sākās ar to, ka mums katram bija jāuzraksta vismuļķīgākie jautājumi, kādi vien nāk prātā par saskarsmi ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Bija tādi jautājumi – vai akli cilvēki redz sapņus, vai tev vispār ir nepieciešams zināt, kāpēc tam cilvēkam ir kāds traucējums? Vai tev vispār ir jāzina tas stāsts? Mums uzreiz galvā ir – kāpēc viņa ir ratiņkrēslā, kāpēc viņam tā acs tāda – vai tev tas vispār jāzina un ko tas maina? Runājot ar Lību, esmu sapratusi, ka tiem, kuriem ir redzamas īpašās vajadzības, cilvēki viņiem grib palīdzēt – it kā viņiem kaut kas kaitētu, bet īstenībā viņi ir ārkārtīgi patstāvīgi. Viņi prot patstāvīgi dzīvot un pārvietoties. Lība ir minējusi par pieskaršanos – viņa iet pāri ielai un pēkšņi viņu kāds sāk stumt – tā nedrīkst.
Tu dažreiz gribi palīdzēt, bet tev vajag nevis palīdzēt, bet pajautāt, vai otram gribas, lai viņam palīdz. Nevajag uzskatīt par pašsaprotamu, ka tu zini, kas tev jādara.
Vēl bija jautājums – kur skatīties, ja, piemēram, cilvēkam ir surdotulks – vai tu stāsti surdotulkam vai cilvēkam, kuram ir dzirdes problēmas? Kas vēl mums sabiedrībā ir izteikti, ka tad, kad redzam, ka lieto zīmju valodu, mēs izliekamies, ka mēs viņus neredzam, jo mēs nesaprotam, ko viņi runā, nezinām, kā ar viņiem sarunāties, mēs vienkārši novēršamies un neiesaistāmies sarunā, lai gan mobilais telefons ir brīnišķīgs, lai uzrakstītu tekstu un parādītu – Mani sauc Māra. Varbūt iepazīstamies?
