Vienīgais tāds. Mākslas zinātnieki vērtē tēlnieka Kārļa Jansona dzimtas lomu Latvijas tēlniecībā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Kā nepazaudēt sevi, redzot, ka vara tevi no kultūras vēstures cenšas izdzēst? Trīs mākslas zinātnieki vērtē tēlnieku Jansonu dzimtas un īpaši Kārļa Jansona lomu Latvijas tēlniecībā. Jansonu dzimtā ar tēlniecību nodarbojas jau trīs paaudzēs. Kārļa Jansona veidotos pieminekļus okupācijas vara pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas atzina par kaitnieciskiem un lika tos demontēt. Savukārt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viens no dzimtas turpinātāju pienākumiem bija šos simbolus atkal sliet atpakaļ. 

ĪSUMĀ: 

Intervija ar mākslas zinātnieku, grāmatas “Kārlis Jansons” autoru Aivaru Leiti par Kārļa Jansona lomu Latvijas tēlniecībā

Video: Aivars Leitis stāsta par Kārļa Jansona lomu Latvijas tēlniecībā (20 min. 11 sek.)

Harijs Beķeris: Kā jūs izdomājāt, ka par Kārli Jansonu jāraksta grāmata?

Aivars Leitis: Es neizdomāju. Būtībā tas bija Matiasa Jansona tāds piedāvājums, jo no sākuma tā iecere bija pavisam savādāka. Mēs gribējām visu Jansonu dzimtu – Kārli Jansonu, Andreju, Maiju Baltiņu un, protams, arī pašu Matiasu. Beigās mēs ar apgādu “Neputns”, ar Laimu Slavu vienojāmies, ka tomēr par Kārli Jansonu, jo viņš tomēr ir nezin kāpēc tā kā piemirsts un mazāk ievērots. Iespējams tāpēc, ka cilvēks visu laiku dzīvoja ārpus Rīgas.

Tai dzīvei ārpus Rīgas ir gan savas priekšrocības, gan savi mīnusi. Vieglāk droši vien ir izbēgt no kaut kādiem striktiem pārraugiem, nav jāiesaistās metropoles intrigās, otrs atkal ir tas, ka tev  kaut kā vienmēr – es pat nezinu, kā to pareizi noformulēt, - ne vienmēr atdot tādu pienācīgu godu un cieņu. Bieži vien jau izdara kaut ko ļoti daudz, jo, ja paskatās, Latvijā ārpus Rīgas ir daudzi labi mākslinieki, kuri kaut kā ir piemirsti. Tas pats Teodors Ūders, kurš principā tāds pasaules līmeņa simbolists, un arī viņš vienmēr atstatus ir bijis. Bet, ja viņš grozītos pa Rīgas saloniem, tas būtu savādāk. Kaut gan Kārlis Jansons bija profesors Mākslas akadēmijā, un es grāmatā rakstu, ka viņš centies neiesaistīties tajās akadēmijas intrigās, jo parasti šādās mākslas kultūras iestādes ir daudz intrigu. Viņš nav smēķējis, viņš nav gājis uz pasniedzēju smēķētavu, bet viņš staigājis pa gaiteni, ēdis savā dārzā audzētus ābolus un juties ļoti labi. Tāda ļoti skaista pozīcija.

Vai pašam bija kādas atklāsmes jaunas, ko jūs vēl par viņu nezinājāt?

Jā, dažas. Kaut gan, kad es biju tāds jauns cilvēks un kad man jūra bija līdz ceļiem, tad man iznāca arī ar Kārli Jansonu iepazīties, un mani kā mākslas zinātnieku droši vien vairāk pazīst kā naivisma pētnieku, un tad es strādāju pēc Mākslas akadēmijas Cēsu izstāžu namā, būtībā uztaisīju tādi pirmo naivistu izstādi Latvijā. Un tad man tika izrādīts tāds gods – mani Andrejs Jansons aizveda pie Kārļa Jansona uz “Siļķēm”, un tad viņš man izrādīja tos savus Zeibotes darbus. Bet man bija, jā, tādas atklāsmes…es tā nebiju visus tos viņa darbus apzinājies, ka tik daudzi viņi ir tik ļoti iespaidīgi. Tas,

kā viņš prot apstādināt to mirkli skulptūrā, kustības mirkli, - tas ir ļoti fascinējoši.

Un arī tā darbu kvalitāte, jā, es, protams, zināju visus tos klasiskos darbus, bet tagad, kad sāku rakstīt un kad papētīju to materiālu, tur bija diezgan daudz atklājumu. Pat tādu atklājumu, kas bija diezgan pārsteidzoši. Kaut gan jāsaka – mēs vienu pieminekli tā arī neatradām. Bet viņš esot. 

Bet vismaz tika saskaitīts, cik īsti to viņa pieminekļu ir?

Jā. Tika saskaitīts. Meža kapos ir visvairāk. Tika arī apskatīti tie, kas ir Dobelē, Liepājā. Pirmoreiz, manuprāt, ir nopublicēts piemineklis, kas ir Mazstraupes kapos tādam jaunam zēnam, kurš pēc kara ir miris ar poliomielītu un kurš varbūt Kārlim Jansonam ir mazāk raksturīgs piemineklis. Tas tāds zemcilnis, viņš parasti tā nestrādāja. Ļoti skaists piemineklis. 

Tas, ka uz grāmatas vāka ir Ikars, tā ir nejaušība vai tur ir dziļāks zemteksts?

Par to, ko likt uz vāka, mums bija diezgan ilga diskusija. Principā to vairāk izvēlējās Laima Slava. Es no sākuma domāju, ka ir jāliek muskuļotās Deglava pieminekļa rokas. Kaut kā nav tur tas zemteksts domāts, bet var jau būt… visam kam var atrast zemtekstu, droši vien, ka arī šim var. Bet tā tas nebija domāts. Tā bija izvēle, kas kompozicionāli labāk izskatījās, un ar tādu mērķi, ka nākotnē kaut kas vēl varētu būt šajā “Neputna” sērijā no tēlniecības; pie tam tā ir skice, tas ir mets. Un viņa ir ļoti veiksmīga. Tas piemineklis bija arī viens no pirmajiem tādiem Kārļa Jansona labiem darbiem. Pie tam tas ir tāds darbs, kurš pēc tam ir bieži atdarināts.

Man liekas, ka ar Kārli Jansonu ir vēl viena īpatnēja lieta, ko parasti īpaši nepiemin, - viņu ir ļoti bieži mēģinājuši atdarināt. Viņam ir daudz skolnieku, skolnieki parasti ietekmējas no skolotāja, un tad, ja pastaigā pa Latvijas kapsētām, tad var bieži vien saskatīt tādus mazus Kārļus Jansoniņus, tur ir arī visādi kuriozi. Es domāju, ja grib – var tajā Ikarā saskatīt tos zemtekstus. Jā. Par tiekšanos pret sauli, spārnu aplaušanu. Droši vien kaut kas tāds arī Kārļa Jansona dzīvē, sevišķi pēc Otrā pasaules kara. Šeit ir tā lieta par to samērotību, par laika attieksmi pret mākslinieku. Un viena lieta ir ļoti prominents, ļoti labi situēts pirmās Latvijas Republikas tēlnieks, un cita - tā situācija, kādā viņš nonāk pēc Otrā pasaules kara. No tām aizvešanām un izsūtīšanām ar viltu un pateicoties brīdinājumiem var izbēgt, bet viņam būtībā Padomju Latvijā nepiedāvā neko, viņš netaisa pieminekļus.

Un Kārļa Jansona dēls Andrejs Jansons kādreiz atzinis, ka tad, kad tapa tas Cēsu piemineklis, tas Ļeņins, ka pēc tam tā kā pieļāva. Ja paskatās arī tajos laikos apbalvoto un visādi godāto cilvēku sarakstus, tad Kārli Jansonu jūs tur neatradīsiet. Pašās mūža beigās viņam uz 85 un 90 gadu jubileju Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs piešķir goda rakstus. Viņam kā cilvēkam droši vien, ka tas bija ļoti sarežģīti, jo visu laiku vajadzēja kaut ko laipot. Pie tam ir tāds ļoti interesants fakts un es pats savā laikā redzēju to akmeni – “Siļķu” pagalmā stāvēja liels akmens uz mutes – uz pusēm pāršķelts, izrādījās, ka 1940. gadā tajā akmenī bija sākts kalt Lāčplēša ordeņa krusts Lāčplēša ordeņa kavalierim. Mainījās laiki, tas piemineklis netika pabeigts. Bet Kārlis visu laiku bija uzturējis to ideju un visu laiku teicis Andrejam, ka vajag to pieminekli kaut kad pabeigt, jo viņu mocīja sirdsapziņa par to, ka par to darbu viņam bija jau samaksāts. Un tad Andrejs Jansons to darbu pabeidza, viņš tagad ir tepat kapos.

Ko jūs varētu teikt par Kārļa Jansona vietu un lomu Latvijas tēlniecībā – daudz mums tādu Jansonu ir?

Nē. Viņš ir vienīgais tāds. Man liekas, ka tā viņa būtiskākā vieta un loma ir tas, kā viņš prata attēlot šo kustību un šo apstādinātās kustības mirkli. Tur var runāt par dažādām ietekmēm, bet viņš ir tāds perfekcionists, kas tajā paaudzē, ko viņš pārstāv, jau bija šī ievirze uz tādu klasicizējošu, akadēmisku ievirzi. Bet Jansons izceļas ar to, ka

viņš ir šis perfekcionists, bet viņš nekad nepaliek tāds salkans, nekad nepaliek tāds glaimojošs, viņš vienmēr ir tāds ļoti precīzs.

Otrs, kas uzsver viņu, ir tā perfektā anatomija, kas ir viņa darbos. To ir grūti pateikt, vai tas ir labi vai slikti, ka darbos tiek perfekti demonstrētas anatomijas zināšanas, bet viņam tas sabalansējas ar tādu ļoti augstu raudzi. Ar tādām ļoti labām klasiskām vērtībām. Tādām kā renesanse, Rodēns, šīs ietekmes arī var saskatīt viņa darbos, mēs jau nedzīvojam vienā izolētā vietā. Tad, kad mēs atnācām, tie skoti kaut ko – es pa ausu galam dzirdēju – runāja par Mikelandželo. Kārlim Jansonam tas bija tāds tēlnieka ideāls. Droši vien, ka var arī saskatīt tur kaut ko.

Kas bija tas viņa noslēpums?

Patiesība. Man liekas, ka mūsu laikos pa priekšu ļoti bieži iet tas merkantilais, bet tur tā mākslas darba patiesība. Kārļa Jansona darbos droši vien, ka fascinē tā patiesība. Tas, kā viņš prot to patiesību pateikt. Grūti pateikt. Es nedomāju – kāpēc skandāli? Tajos laikos arī to  skandālu pietika, ja palasa to laiku presi. Ne jau tur visi visu laiku bija sajūsmā. Tur tie viedokļi ļoti dažādi.

Laiks droši vien izsijās, kas tagad ir labs. Es nevilktu tā, ka tagad viss slikti, tad viss bija labi. Man liekas, ka Kārlis Jansons viņš vienmēr ļoti perfekti atrada tādu to zelta vidusceļu, varbūt pat to varētu saukt par to klasisko zelta griezumu, kad tās ideālās proporcijas, ideālās attiecības. Es tagad pārspīlēju, bet kaut kas tāds tur ir. Un cilvēkiem vienmēr ir paticis kaut kas tāds, kas ir ļoti reāls. Viņš ir reālists, viņam arī nebija jāpārkārtojas pēc tā Otrā pasaules kara kā reālistam, jo viņš tur nebija nekāds avangarda, kaut kādu jaunu formu meklētājs. Viņš stingri turējās pie tiem klasiskiem principiem, bet viņš tos klasiski realizēja savā tēlniecībā. Un otrs, perfektā amata prasme, ko viņš iemācīja arī, – Cēsīs brauca studenti, bija šie akmens kalšanas vasaras plenēri, jo viņš ir no tiem tēlniekiem, kurš pats arī realizēja visus savus darbus.

Mūsdienās bieži vien ir tā, ka ir skice, un realizē jau kāds cits. Te ir tas rezultāts, mākslas darbā vienmēr ir būtiski – ja jūt to baigo sviedru piegaršu, tad kaut kas nav kārtībā, bet ja liekās, ka tas ir ļoti viegli un bez jebkādas piepūles uztaisīts, tad ir OK. Bet mūsdienās bieži vien ir tā, ka tie darbi daļēji sasteigti un jūt kaut kādu… Bet es negribētu noliegt, ka nekas nebūs arī šodien.

Ir tāds vecais teiciens par to, ka īsta māksla var tapt tikai cilvēkam ar skaidru dvēseli, tīru. Jansonam bija viegli to saglabāt?

Es domāju, ka grūti, bet man liekas, ka viņš to saglabāja. Viņš tomēr bija tāds ideālu cilvēks. Un tie ideāli arī mākslā izpaužas. Es domāju, ka grūti, jo tā paaudze gāja [cauri] tiem daudziem Latvijas vēstures pagriezieniem, kas bija tādi ļoti liktenīgi, dramatiski. Lai saglabātu tos ideālus, ko viņš bija saglabājis, tur kaut ko īpaši ne pielienot, ne lišķējot, viņš, protams, bija spiests kaut kādās situācijas darīt to, ko viņam piespieda darīt. Mēs te stāvam parkā, kur bija viņa veidots šis piemineklis Padomju armijai, viņu burtiski piespieda to darīt, bet viņš to izdarīja perfekti un korekti, bez tādām muļķībām. Daudzi tēlnieki iekrita tajā laikā ar to, ka viņi sāka taisīt muļķības un uzreiz varēja redzēt, ka tas tēlnieks šausmīgi pazemojas, lai varbūt paglābtu sevi vai labāk dzīvotu, nu viņam to nejuta tajos darbos. Viņam ir tāda sava stāja. Es to rakstīju arī grāmatā, ja paskatās to komjaunieti, tikpat labi tādu varēja uztaisīt arī Vācijā pie sociālnacionālistiem. Abas jau bija diktatūras, tur tās starpības nav. Nomainām zvaigznīti pret kāškrustu un būs OK. Bet tā viņš to ir perfekti izdarījis un varbūt par ar tādu zināmu smīnu, ko ne vienmēr tie toreizējie funkcionāri saskatīja, viņiem varbūt pietrūka kaut kādu zināšanu, kaut kāda izglītības līmeņa. Jo tas viņa intelekts ļāva viņam arī izdzīvot. 

Vai jums ar viņu izdevās parunāt arī par sajūtām, kad tavus pieminekļus iznīcina...

Nē, mēs tajā laikā par tādām lietām ar viņu nerunājām. Es ar viņu iepazinos vienu gadu pirms viņa aiziešanas mūžībā. Tad, kad šeit Izstāžu namā rīkoja viņa izstādi, 90 gadu jubilejas, jā, mēs savā starpā runājām, bet mēs to pārrunājām ar Andreju, kurš bija izstādes kurators, mēs runājām par to, kā tas ir. Bet redziet, tagad jau ir otrādi, tie pieminekļi, kurus saspridzināja, aizvāca, tie ir atjaunoti.

Bet tie pieminekļi kapos, diemžēl kapu vandālisms pie mums ir pārāk populāra lieta. Pietiek pastaigāt par Rīgas Meža kapiem,

visas tās bronzas daļas, viņas būtībā ir pazudušas. Viņas ir nozagtas.

Droši vien, ka katram māksliniekam – es esmu ar citiem māksliniekiem runājis par šo tematu -, katram māksliniekam tas ir tāds diezgan smags pārdzīvojums, jo katrs mākslas darbs ir kā savs bērns, kuru tu esi lolojis, iznēsājis un realizējis. Un pēkšņi nav viņa. Bet mums tie laiki arī ir tā mainījušies, ka mēs jau arī tagad novācām lielu daļu. Un tie jau joprojām ir, tie darbi, ko novāca, tie autori joprojām ir pārdomās, vai to vajadzēja novākt. Cēsīm jāsaka paldies par to, ka tos padomju laika darbus neiznīcināja, ka muzejs glabā tos. Katrā ziņā mēs tā kā tolerantāk izturējāmies pret šo mantojumu. Vēsturiski tā ir vienmēr bijis, ka nāk cita vara un tie iepriekšējie simboli vairs nav vajadzīgi.

Intervija ar tēlnieku, Latvijas Mākslinieku savienības prezidentu Igoru Dobičinu par Kārli Jansonu kā pasniedzēju

Video: Igors Dobičins stāsta par Kārli Jansonu kā pasniedzēju (13 min. 25 sek.)

Igors Dobičins: Cik ir skolnieku stāsti, protams, viņš bija pēc dabas ļoti maiga rakstura. Iespējams, stingrs pietiekami, bet maiga rakstura. Līdz ar to viņš vairāk mēģināja pārliecināt, gan par anatomiju – tomēr zināt, cik pirkstu ir rokai, cik pirkstu kājai un cik galvu ir cilvēkam. Mēģināja to tā ļoti maigi iestāstīt, ka cilvēkam tomēr ir muskulatūra, un muskulatūra nosaka gan to attēlotā tēla psiholoģisko raksturu, gan vitalitāti. Viņš lietoja dažāda veida tādus ļoti sarežģītus liekumus priekš granīta tehnikas, bronzā viņš pilnīgi savija ķermeņus mezglos – kā tas ir Deglava piemineklī, uztaisīja tādu pilnīgu muskuļu mezglu. Tāpat arī savā diplomdarbā. To jau ar koku nevar iedēstīt. Pēc tam skarbā stila mākslinieki, tie teica, jā, ņem rokās pagali un būvē kā māju, būvē kā ķieģeļus, lai tā figūra stāv vai krīt, lai ko viņa arī nedarītu, bet lai viņa būtu būvēta. Viņš to vairāk uzpina no tādiem smalkiem emociju dzīpariem. Tā gan varētu teikt par viņu.

Harijs Beķeris: Bet tas, ka viņš tās nometnes vasarās taisīja – tas bija tāds darbs tikai?

Šeit jau droši vien jāskatās liktenis kopumā, jo [Kārļa] Zāles atbalstā viņš bija kļuvis par Tēlniecības katedras vadītāju Mākslas akadēmijā. Mainījās laiki, un jaunā ideoloģija, protams, nekad necietīs un nekad nepārmantos vecās ideoloģijas gan personālijas, gan stilistiku.

Tiešām, pateicoties daudzām dievībām, viņš netika ne represēts, ne kādā citā ziņā ierobežots savās tiesībās un darbībās, izņemot to, ka viņa radītie darbi kaut kādā ziņā tika emocionāli iespaidoti. Čakstes piemineklim aizstādīja priekšā liepu birzīti, demontēja Jelgavas pieminekli Jelgavas atbrīvotājiem. Kā viņš teica, visi pilsētās esošie darbi, ko viņš bija veidojis, tika demontēti. Palika darbi, kā viņš salīdzināja – tā kā Romas laikā, tikai tie, kas atradās kapos.

Varbūt šī nepiepildītība, tāda vēlme sevi akcentēt. Tomēr viņš strādāja ar studentiem ļoti ilgu laiku. No sākuma, kad viņu pazemināja no vadītāja par anatomijas pasniedzēju, kad viņš pasniedza tikai anatomiju tā šķietami un ko viņš darīja diezgan ilgi, radoši un produktīvi, tad viņš uzņēmās šo vasaras prakses vadīšanu. Piedāvāja savas personīgās mājas, savu personīgo darbnīcu, kurā viņš cerēja un domāja, ka strādās gan abi dēli, gan arī vedekla – Maija Baltiņa. Varbūt tie nepietiekami viņu klausīja vai neklausīja, tāpēc bija svarīgi tur dabūt šīs naivās acis un atvērtās mutes, kuriem stāstīt. Jo pastāvēja, lai kā arī nebūtu, tas aizkars, vai viņu sauc par dzelzs priekškaru vai kā, kas atdala tomēr trīsdemitos gadus no gadiem, kas sekoja pēc 1944. gada Latvijā. Un tad viņš mēģināja izstāstīt kaut kādas sadzīviskas detaļas, ka tiem bērniem vismaz radās kaut kāds priekšstats. Viņam tas šķita ļoti svarīgi, un, protams, viņam bija iespēja parādīt savu darbu fotogrāfijas. Lūk, es taisīju…

Tas toreiz nebija aizliegts?

Es domāju, ja pie viņa ciemos vasaras prakses noslēgumā brauca čekas vadītāja no Mākslas akadēmijas, tāpat atbrauca čekas vadītājs no Cēsīm, diezgan ražīgi pasēdēja pie galda, beigās aizmirsa valstiski svarīgus dokumentus, pēc kuriem nākamā dienā atbrauca milicija un savāca. Acīmredzot, viņš zināja, kura ir tā robeža, kuru var pārkāpt un kuru ne. Jo viņš jau nestāstīja vairāk par to, ko viņš stāstīja.

Bērniem bija ļoti interesanti. 60., 70. gados šeit arī sākās šo mākslinieku tāda pašapziņas kultūra, ka māksliniekam vajag savu darbnīcu, ka vajag savu vietu, telpu atsevišķi no citiem. Tādi ļoti moderni orientētie tēlnieki kā Vilnis Titāns, Ojārs Breķis, Ojārs Feldbergs propagandēja. Varbūt visu šo ideju viņi patapināja no Kārļa Jansona, jo trīsdesmitajos gados par tiem līdzekļiem, ko viņš guva par tiem realizētajiem pieminekļiem, viņš savā darbnīcā uzstādīja elektrostaciju, kas ražotu elektrību, savukārt šī turbīna darbinātu kompresoru. Ar saspiestā gaisa palīdzību viņš varētu radīt vairāk un ražīgāk. Viņš pārņēma tās amerikāņu un Rietumeiropas tehnoloģijas, un mākslinieki no tā iespaidojās, ka viņiem arī vajag tieši tāpat. Arī vajag kompresora telpu mājās, arī vajag blakus mālvannai ja ne elektrostaciju, jo bija jau pieslēgti, tad katrā ziņā visu šo kalnrūpniecības instrumentu klāstu, ar ko var paveikt jebkuru darbu mājās, nepaļaujoties uz asistentiem, bet darīt pēc iespējas pašam un pēc iespējas vairāk. 

Ir skaitīts, cik tēlnieku pavisam izgāja cauri “Siļķēm”?

Nav neviens tādu apcerējumu veicis, bet to var tīri matemātiski aprēķināt. Ja katru gadu akadēmiju beidza 4 līdz 5 tēlnieki, un, teiksim, to pareizina ar to gadu un kursu skaitu, tad summa būs noteikti pāri par tūkstotim. Tas bija krietni, ko turēt Jansona kungam ar kundzi, jo kādam jau pēc tam bija jāsavāc tās tukšās pudeles... Un, iespējams, bija jānokasa no sienām uzraksti, kas bija varbūt ne tik korekti, kā savs vārds, uzvārds un “Es te biju!”. Bērni izpaudās tā laika kultūrai ļoti adekvāti, iedzēra un uzrakstīja.

Jā, bet kā tad bija iedzert ar Kārli Jansonu, ja viņš pats bija nedzērājs?

Domāju, ka viņš bija tādas smalkas kultūras, atšķirībā no Kārļa Zāles, sava kolēģa. Tas bija kaut kas tikai ļoti smalks, šeit varētu teikt – ekonomiskums, skopums, lai netērētu laiku. Jo galvenais ir radīt, lai top arvien jauns.

Es jau biju pie viņa tad, ka viņš bija diezgan sirmā vecumā, bet vienalga – pēcpusdienā viņš izgāja ārā, piegāja pie akmens, pie kura viņš tobrīd strādāja, bija tāda plēves būda uztaisīta un lietus bija ielijis tādu burbuli, paņēma naglu – izdūra caurumu. Ūdens tecēja akmenim tieši uz to vajadzīgo vietu, tad viņš ar galodu slīpēja. Ūdens tecēja pats no augšas.

Viņam visu laiku vajadzēja, vajadzēja šo tuvību ar materiālu, vajadzēja strādāt, darboties.

Tāpat viņš apstaigāja tos audzēkņus, viņš neko daudz viņiem nemoralizēja, tikai izstāstīja tās pamatlietas, jo tādā krietnā vecumā šobrīd jau rūpēs par drošību bērnus noteikti izolētu no veciem cilvēkiem. Bet tas vēl bija tāds salīdzinošā humānisma laiks. Pie viņa gan veidoja uzstādījumus mālā, atlēja ģipsī, vecāki kursi kala, atveda līdzi šos ģipsī izveidotos darbus un pie viņa atrada akmeni un mēģināja realizēt. Tā bija ļoti vērtīga prakse, viņš rādīja, kā viņš kaļ, kā pareizāk kalt, kā pareizi turēt āmuru rokās, kā pareizi turēt kaltu rokās. Bija jau noticis tomēr apvērsums tehnoloģiskais - ja viņa laikā vajadzēja kalt ar tērauda kaltiem, kam ir trīs sitieni un kalts jāmaina, tad tagad ar cietkausējuma kaltiem jau visu dienu varēja, ja tikai nepiekūst. 

Kārļa Jansona tēlnieka mūžs, kā mākslinieka – viņš tika piepildīts, vai nolādēts liktenis – tēlniekam būt?

Es domāju, ka viņš bija ļoti apmierināts. Gan ar to, ka viņš varēja apspēlēt un savā ziņā – viņš ja tomēr mācījās komercskolā, viņš jau tomēr visur redzēja šo te ekonomisko aprēķinu, nekas viņa darbā nepagāja, teiksim, vienkārši tāpat. Viņš tomēr tika galā ar pirmo padomju okupāciju, tika galā ar vācu okupāciju, ar to, ka viņam vajadzēja no sākuma nokalt Melno bruņinieku, pēc tam vajadzēja nokalt pašu Lāčplēsi. Tad šis fenomens ar Cēsu Ļeņina pēkšņo parādīšanos. Kā saka, tas varbūt viens no iemesliem, kāpēc viņam neizdevās redzēt Krievijas austrumus. Viņš prata tikt galā un tas deva arī piepildījumu, viņam izdevās tomēr paturēt savas mājas cauri visiem okupācijas gadiem, paturēt savu vārdu, savu vietu. Tas nebija viegli, bet viņš to paveica.

Cēsu muzeja Izstāžu nama vadītāja Nata Livonska par to, kāpēc Kārļa Jansona darbi būtu jāzina arī mūsdienās 

Video: Nata Livonska par to, kāpēc Kārļa Jansona darbi būtu jāzina arī mūsdienās (4 min. 47 sek.)

Nata Livonska: Jansons bija viens no pēdējiem tādiem klasiskā žanrā, ja var teikt, tāds tēlnieks. Ne par velti, paskatieties uz viņa darbiem, kādi viņam tie darbi ir. Un arī pieminekļi, kā lai saka – memoriālā tēlniecība, tā ir spoža viņam. Kādi viņam ir pieminekļi kapos! Tagad tā grāmata, kas nupat iznāca, Aivara Leiša, tur jau fotogrāfijās to var redzēt. Bet ļoti mainījusies ir. Arī viņa skolnieki vēl ir Arta Dumpe, tie vēl strādā tā. Ir vēl tagad, bet principā tā ir lielā mērā zudusi, jo tagad tie ir tādi ātrākās formas darbi, ko var ātrāk izdarīt un nolikt vietā, un pasludināt, ka tā ir tēlniecība. Bet es saku, ka viņa mazdēls Matiass Jansons, tas gan tur to līniju. Tiešām, Matiass vispār brīnišķīgi visu to dzimtas vēsturi, piemiņu tur. Bet

tēlniecība kā tāda ir pavisam savādāka. Tā jau vairs nestrādā, kā strādāja Jansons. 

Harijs Beķeris: Viņš bija laikmetīgs mākslinieks?

Noteikti. Nu kas ir laikmetīga māksla? Māksla faktiski tā, kura top šajā laikā, arī tagad. Viss ļoti ātri notiek, arī māksla, arī glezniecība, viss jau notiek ātri. Es zinu tādus autorus, kuriem personālizstādes gadā trīs uztaisa. Tā jau vairs neglezno, kā kādreiz. Pa gadu radīja darbus, gleznoja, veidoja, tad atkal laboja. Tagad tas viss ir daudz ātrāk.

Aivars Leitis savā grāmatā min, ka Kārlis Jansons ir nepelnīti piemirsts, tā ir – viņš ir piemirsts?

Jā, tā ir. Es domāju, ka par viņu vajadzētu vairāk runāt un atgādināt. Mums jau arī Cēsīs ir diezgan daudz viņa pieminekļu, arī dabā. Viņa diplomdarbs Mazajā parkā - ''Cīņa ar kentauru''. Tad Alfreds Kalniņš pie Alfreda Kalniņa mūzikas skolas, pie koncertzāles. Paldies dievam, ka savā laikā viņa dēls Andrejs Jansons atjaunoja šos viņa pieminekļus, arī tie runā par sevi. Es domāju, tas bija brīdis, kad par viņu vairāk sāka interesēties. “Latgales Māra” tika atjaunota, Jelgavā, Balvos. Bet, paldies dievam, šī memoriālā tēlniecība gan ir saglabājusies kapos, tā netika iznīcināta, tie pieminekļi ir, arī tie, kas vēl bija Latvijas brīvvalsts laikā uzstādīti.

Iznīcināja to, kas bija uz laukumiem nevis kapos?

Jā, kuriem bija kaut kāda, kā lai saka, tai valstij nenozīmīga vai pat kaitnieciska iedarbība. Tā var teikt, jā.

Tie simboli, ko ir radījis Kārlis Jansons, tie ir zināmi, bet kā jūs domājat – ir svarīgi zināt, kas šos simbolus ir radījis, vai patērēt to produktu, nezinot, kas to radījis?

Protams, kā gan savādāk. Jebkuram darbam [autors] ir jāzina. Es jau pēdējos gadus esmu runājusi, ka

Cēsīs mums būtu jāpieliek pie katra šī pieminekļa autors klāt. Kā tas notiks, es nezinu, bet nav jau autori klāt pie pieminekļiem, kas Cēsīs ir.

Protams, ka jāzina. Kā savādāk? Kā savādāk dzīvosi tālāk, ja nezināsi, - tad jau pēc gadiem nezinās, kas ir Jansons. Un jaunajai paaudzei pavisam jāzina, jā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti