Diskusiju vadīs Ieva Astahovska un Linda Kaljundi, tajā piedalīsies Egle Rindzevičūte, Kati Lindstrēma, Raitis Šmits, Hilka Hiopa, Lināra Dovidaitīte un Ele Kārpentere.
“Līdzās virknei visdažādāko postpadomju uzslāņojumu mūsdienu realitātē, padomju laiks ir atstājis redzamus nospiedumus arī noteiktu tehnoloģiski politisko infrastruktūru ainavās Baltijas valstīs. Kā svešas varas relikti tajās saglabājušās gan pamestu, sabrukušu vai iznīcinātu militāri industriālo būvju paliekas, gan tādi vidē joprojām neparasti un nereti problemātiski objekti kā Irbenes radioteleskops Latvijā un Ignalinas atomreaktors Lietuvā. Dažkārt dēvēts par Aukstā kara jeb disonējošo mantojumu, tas liecina par sarežģītajām koloniālajām attiecībām, kas pastāvēja starp padomju centru un perifērijām. Taču tas liek domāt arī par to, kā iesaistīt šos objektus starpdisciplinārās sadarbībās vai kā mazināt to degradējošo ietekmi uz vidi un ekoloģiju mūsdienās. Lūkojoties uz to no antropocēna laikmeta, planetāru rūpju un dekolonizācijas perspektīvas, tiek meklēti risinājumi, kā šo mantojumu nevis ignorēt vai izdzēst no ainavas, bet transformēt un rast tam jaunas izmantošanas stratēģijas, lai pielāgotu šodienas tehnoloģiskajiem, sociālajiem un kultūras apstākļiem. Šo jautājumu risināšanai pievēršas ne vien ģeogrāfijas, tūrisma, vēstures, vides zinātnes un tehnoloģiju speciālisti, bet tie ir aktuāli arī mūsdienu kultūras mantojuma saglabāšanas un mākslas kontekstā,” vēstīts diskusijas pieteikumā.
Šī ir ceturtā diskusija projektā “Pārdomājot postsociālismu caur postkoloniālismu Baltijā”, kas pievēršas postsociālisma un postkoloniālisma nospiedumiem un to atbalsotajām vēsturiskajām pārmaiņām Latvijā un Baltijā caur aktuālās ekoloģiskās krīzes, vides jautājumu un nacionālisma prizmu. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs diskusiju ciklu organizē sadarbībā ar Kumu mākslas muzeju un pētniecības projektu “Igaunijas vides jautājumi 20. gadsimtā” Tallinā.
Prezentāciju kopsavilkumi un dalībnieku īsbiogrāfijas
Egle Rindzevičūte
Mantojums un paredzamība
Savā prezentācijā viņa pievērsīsies tam, ko varētu raksturot kā Baltijas valstu infrastruktūru nākotnes politiku. Pēdējo (vismaz) divu gadsimtu laikā Baltijas valstu sabiedrības ir piedzīvojušas virkni radikālu politisku un sociālu pārmaiņu – no koloniālām nomalēm tās tika pārveidotas par modernām nacionālām valstīm, nesen atzīmējot to simtgadi, tad uz pusgadsimtu – par sociālistiskām republikām, līdz kļuva par liberālām demokrātijām. Tomēr ne mazāk dramatisku stāstu atklāj tuvāks skats uz Baltijas infrastruktūru attīstību, vēstot par to, kā šajos dažādajos valstiskajos režīmos tika veidotas un arī tika izjauktas biosfēras, enerģijas, loģistikas un informācijas funkcionālās sistēmas, un par to, kā visi šie veidojumi ir atstājuši aiz sevis rētainus sociālos audus. Infrastruktūras attiecas uz nākotni: tās var uztvert kā balstītas uz to, kas attiecas uz nākotni. Šīs balstīšanās nozīme un materialitāte atklājas vien pakāpeniski, virzot vienu iespēju klātbūtni, tomēr vienlaikus stingri veidojot ceļus citām. Es ierosinu, ka infrastruktūru nākotni var saprast kā saistītu ar varu, taču šī vara ir principiāli izkliedēta, daudzskaitlīga un tajā nevienam nav virsrokas. Tā neietekmē infrastruktūru nākotnes demokrātiskumu – drīzāk varētu teikt, ka infrastruktūrām ir sava politika, kas liek atteikties no cilvēkcentrēta skatpunkta, kā arī noraidīt priekšstatus par cēloņsakarību un lineāru kontroli.
Egle Rindzevičūte ir asociētā profesore Kingstonas Universitātes Kriminoloģijas un socioloģijas nodaļā. Viņa ir autore grāmatām “The Power of Systems: How Policy Sciences Opened Up the Cold War World” (2016) un “The Will to Prognict: Orchestrating the Future” (sagatavošanā). Viņa ir arī galvenā pētniece Apvienotās Karalistes Mākslas un humanitāro zinātņu pētniecības padomes atbalstītos projektos “Nukleārās kultūras mantojums: no zināšanām līdz praksei” (2018–2021) un “Nukleārās vietas: nukleārās kultūras mantojuma kopienas, vietas un materiāli (NuSPACES) ”(2021–2024).
Kati Lindstrēma
Aukstā kara piekrastes ainavas, Baltijas jūras austrumi un rietumi
Viņas prezentācija iepazīstinās ar kolektīvi tapušu pētījumu par Aukstā kara jeb militāro infrastruktūru piekrastes ainavām Igaunijā, Zviedrijā un Latvijā. Šī pētnieciskā projekta misija ir aplūkot minēto ainavu transnacionālo veidošanos, jo kā Aukstā kara vietas abpus Baltijas jūrai tās uztveramas kā vienas monētas divas puses, jo vēsturiskā procesa gaitā viena dzelzs priekškara puse ietekmēja otru. Pētījumā tika aplūkots arī tas, kā vietējie iedzīvotāji tika galā ar ikdienas dzīvi militāro objektu apkārtnē. Lai gan pētījums turpinās, būtiskākais secinājums tā ietvaros ir, ka robežas starp austrumiem un rietumiem, militāro un civilo, dabu un cilvēkiem, piesārņojumu un saglabāšanu, kā arī brīvību un apspiešanu bija daudz plūstošākas, nekā par to runāts caur emocionālajiem diskursiem, kas saistīti ar militāro mantojumu. Šīs robežas savā ikdienā pastāvīgi šķērsoja gan vietējie iedzīvotāji, gan militārpersonas. Militāri-civilo robežu rituāla pārkāpšana bija svarīgs aspekts arī velobraucieniem, ko Igaunijas zaļo kustības pārstāvji organizēja astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā. Ņemot vērā to, cik Aukstā kara vēsture ir ideoloģizēta, atsedzot šīs izplūdušās robežas un to pārkāpšanu praksi, mēs varam veidot iekļaujošāku gan šo vēsturi, gan ar tās objektiem saistīto mantojumu.
Kati Lindstrēma ir pētniece Zviedrijas Karaliskā tehnoloģiju institūta KTH Zinātnes, tehnoloģiju un vides vēstures nodaļā un Tallinas Universitātes Vides vēstures centrā KAJAK. Diskusijā viņa pārstāv pētnieku grupu, kuras sastāvā ir Kadri Tūra, Kārels Vanamolders, Tambets Muide, Deniss Jatsenko, Pērs Hogselius, Anna Storma un Kristīne Krumberga. Materiālus ir vākuši daudzi, atbildību par kļūdām un vispārinājumiem uzņemas Kati, balstoties uz saviem iepriekšējiem pētījumiem par mantojuma un semiotikas jautājumiem un vides vēsturi Japānā, Antarktīdā un Igaunijā.
Hilka Hiopa
Neērtā mantojuma neērtie stāsti. Pētījumi, problēmas un risinājumi padomju bruņoto spēku mākslas saglabāšanā
Igaunijas PSR izvietoto militāro vienību slēgtajās teritorijās atradās neskaitāmi monumentālās mākslas darbi. Pēc aptuveniem aprēķiniem līdz mūsdienām ir saglabājušies ap 7% no 2000 mākslas darbiem, kas tika radīti bijušajām militārajām teritorijām. Šī plašā, bet mazzināmā un nenovērtētā mākslas fenomena piemēri lielākoties ir saglabājušies nomaļās vietās. Divi no tiem – sienas gleznojumi, kas gleznoti jūras flotei Naisāres salā un Sūrpeas militārajā poligonā pie Haras līča – šobrīd ir daļēji restaurēti. Restaurācijas darbi, kas tika veikti no 2017. līdz 2020. gadam, bija pirmais mēģinājums veidot izpratni par šo mantojumu Igaunijā. Iepriekš nav bijis zināms, ka māksla, kas atradusies padomju bruņoto spēku objektos, būtu apzināti saglabāta, jo šis mantojums ir tehnoloģiski sarežģīts un ideoloģiski netīkams. Taču okupācijas mantojums ir daļa no mūsu vēstures, bez kura nav iespējams saprast Igaunijas neseno pagātni. Padomju militārās mākslas pretrunīgais un sarežģītais statuss dod iemeslu plašāk domāt par šīs mākslas, kā arī tās atrašanās vietu kontekstu, un jautāt: Ja? Kam? Un kāpēc?
Hilka Hiopa ir profesore Igaunijas Mākslas akadēmijas Kultūras mantojuma un saglabāšanas nodaļā. Savā disertācijā viņa analizēja laikmetīgās mākslas saglabāšanas jautājumus. Studējusi un strādājusi par restauratori Berlīnē, Amsterdamā un Romā, vadījusi restaurācijas un tehniskās izpētes projektus Igaunijā, bijusi izstāžu kuratore un veikusi zinātniskus pētījumus par restaurāciju un mākslas tehnoloģiju vēsturi.
Raitis Šmits
“Deep Sensing”. Postpadomju militāro industriju ekoloģijas
2001. gadā Irbenes radioteleskopā norisinājās leģendārs radio astronomijas un skaņu mākslas simpozijs “RT-32. Akustiskās telpas laboratorija”. Toreiz bija pagājuši vien daži gadi kopš zinātnieki un sabiedrība bija uzzinājuši par šī slepenā objekta eksistēšanu. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas un tās militāro spēku izvešanas no Latvijas 1994. gadā šo objektu pārņēma Latvijas zinātnieki. Gigantiskā 32 metru antena bija radīta signālu uztveršanai no gaisa un kosmosa dzīlēm un savulaik izmantota gan spiegošanai, gan sakaru pārtveršanai no Zemes mākslīgajiem pavadoņiem.
Pēc divdesmit gadiem atgriežoties Irbenes radioteleskopā, kur notiek zinātniski pētījumi par dziļo kosmosu un kas mūsdienās ir pieejams arī tūristiem, mēs uzsākam jaunu mākslas pētījuma projektu “Deep Sensing”, kura centrā ir sociālekoloģiski jautājumi. Kā ir mainījusies un kāda ir šī izolētā objekta un padomju slepenās militārās industrijas mantojuma loma mūsdienu sabiedrībā, kad viena no svarīgākajām aktualitātēm ir klimata izmaiņu un pandēmijas mestie izaicinājumi? Darbā “Deep Sensing” mēs izmantojam jaunas sensorās uztveršanas tehnoloģijas, imersīvos medijus un estētiskās prakses. Tā mērķis ir kritiski paraudzīties uz šodienas civilizācijas instrumentiem, kuri glorificē intelekta, iztēles un vēlmju piepildīšanu, taču veidoti izolēti no mūsu maņu pasaules, ķermeniskās pieredzes un apkārtējās vides, un radīt jaunas nākotnes vīzijas, kas darbojas sociālekoloģiskā virzienā.
Raitis Šmits ir mākslinieks, kas kopā ar Rasu Šmiti jau divdesmit gadus darbojas laikmetīgās mediju mākslas, zinātnes un jauno tehnoloģiju jomā. Viņu māksla ir balstīta radošos eksperimentos, mākslas un zinātnes pētījumos. Starptautisko atzinību mākslinieki ieguva 90. gados būdami interneta radio mākslas un jaunās digitālās kultūras avangardā. Raitis Šmits šobrīd ir docents Latvija Mākslas akadēmijā, Vizuālās komunikācijas nodaļā, kā arī ikgadējo RIXC festivālu organizētājs un izdevumu sērijas “Akustiskā telpa” redaktors.
Lināra Dovidaitīte ir asociētā profesore Vītauta Dižā Universitātes Mākslas vēstures un kritikas nodaļā. Viņas aktuālās pētniecības intereses ietver atmiņas kultūras un muzeju studijas, kodolenerģijas estētiku mākslā un industriālā mantojuma atspoguļojumu mūsdienu kultūrā. Viņas nesenākās publikācijas ir kopā ar līdzautoriem veidotās monogrāfijas “Komunicējot kultūru: institūcijas, stratēģijas, auditorijas” (VDU Press, 2015, lietuviešu valodā) un “Learning the Nuclear: Educational Tourism in (Post)Industrial Sites” (Peter Lang, 2021). Kopš 2021. gada viņa ir iesaistījusies starptautiskos projektos “Nukleārās telpas: Kopienas, materialitātes un nukleārā kultūras mantojuma vietas” un “Mnemoniskā plurālisma prakse un izaicinājumi Baltijas vēstures muzejos”.
Ele Kārpentere ir profesore Ūmeo arhitektūras skolā un vada Ūmeo Arhitektūras, dizaina un mākslas centru (UmArts) Ūmeo Universitātē. Kā kuratore viņa galvenokārt pievērsusies politizētas mākslas un sociālo tīklu veidošanas jautājumiem, un savās izstādēs pievērsusies starpdisciplināriem sociālpolitiskiem kontekstiem, piemēram, kodolenerģijas ekonomikai, kā arī prasmju un koda attiecībām. Viņas kuratoriālie pētījumi pievēršas laikmetīgajai estētikai, dzīvojot nukleārā antropocēna laikmetā, un nesenākā izstāde “Sašķeļot atomu” izcēla nukleārās kultūras ētiskos un estētiskos aspektus (CAC, līdzkuratore Virginija Januškevičūte, 2020).
Ieva Astahovska ir mākslas zinātniece, pētniece un kuratore. Viņa strādā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā, kur vada projektus, kas saistīti ar mākslu un kultūru sociālisma un postsociālisma periodā Latvijā, Baltijas valstīs un Austrumeiropā, kā arī postsociālisma un postkoloniālisma perspektīvu savīšanos šī reģiona mākslas un kultūras vēsturē. Viņa ir bijusi kuratore virknei izstāžu, kas balstītas šo tēmu izpētē, kā arī ir redaktore, sastādītāja un autore virknei izdevumu, nesenākais – “Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari Aukstā kara laikā” (LLMC, 2019).
Linda Kaljundi ir kultūras vēsturniece, kas specializējas Baltijas vēsturē un historiogrāfijā, kā arī kultūras atmiņas pētījumos. Sastādījusi rakstu krājumus par viduslaiku un agrīno moderno laiku vēsturi un vēstures rakstīšanu, kā arī par vēsturisko daiļliteratūru. Viņa ir līdzkuratore izstādēm “Vēsture attēlā – attēls vēsturē: Nacionālā un transnacionālā pagātne Igaunijas mākslā (2018), “Iekarotāja skatiens: Lisas Reihanas Vajājot Venēru” (2019–2020), Kumu mākslas muzeja Tallinā jaunajai pastāvīgajai ekspozīcijai “Identitātes ainavas: Igaunijas māksla. 1700–1945” (2021).
