„Mums ir skaidri un gaiši jāpasaka, ka Salaspils nometne bija noziegums. Salaspils nometne – tie bija tūkstošiem upuru gan mocīti no nepietiekamas pārtikas, gan no slimībām miruši, gan fiziski un garīgi iespaidoti. Mums ir jāsaprot, ka tas ir nacionālsociālistiskās Vācijas varas veikts noziegums, kurā bija iesaistīti arī Latvija pilsoņi gan kā nometnes ieslodzītie, gan kā nometnes apsargi. Salaspilī nonāca arī citu valstu pilsoņi,” sacīja Neiburgs.
Topošā pētījuma autori uzskata, ka nometnes vēsture nav tikusi uzrakstīta objektīvi - padomju okupācijas režīms pēc Otrā pasaules kara nometnes vēsturi objektīvi neizpētīja. Staļinisma perioda fakti vēsta, ka nometnē bojāgājuši no 53 līdz 100 tūkstošiem cilvēku, 12 tūkstoši ieslodzīto bijuši bērni, no kuriem ir izsūkti 7000 litru asiņu.
Savukārt mūsdienu vēsturnieku viedoklis ir tāds, ka Salaspilī dažādos posmos bija no 18 līdz 22 tūkstošiem ieslodzīto, puse no viņiem šeit uzturējās īslaicīgi, jo tās bija pārvietotās personas no Baltkrievijas, Krievijas, Latgales.
Droši varam pierādīt, ka vismaz divi tūkstoši vai starp diviem un trim tūkstošiem cilvēku ir gājuši bojā, bet diemžēl mums nav, patīk tas vai nepatīk, pamata akceptēt lielos skaitļus par simtiem tūkstošiem,” secināja Neiburgs.
Lai gan oficiālais nosaukums bija Darba audzināšanas nometne, pēc Neiburga domām, Salaspilī bija koncentrācijas nometne, bet ir jānoraida nosaukums „Nāves nometne”, jo uz tām sūtīja cilvēkus ar mērķi viņus iznīcināt. Salaspilī nebija arī gāzes kameru vai citu nāves konveijeru. Pamatā tās funkcija bija politieslodzīto soda izciešanas vieta, tāpat tā tika izmantota kā tranzīta vieta, kurā sašķiroja darbspējīgos, kurus var sūtīt tālāk. Tāpat nometnē bija aptuveni 2000 militārpersonu.
Arī vēstures pētnieks Vlads Bogovs savā grāmatā noraida visus iepriekš minētos lielos skaitļus par bojāgājušajiem, jo nav iespējams konstatēt, cik cilvēku gāja bojā Salaspilī.
„Tie nebija divi tūkstoši un arī ne simts tūkstoši,” norādīja Bogovs, piekrītot, ka visi pētījumi pēc kāda laika ir jāpārskata.
Savukārt sociālās atmiņas pētnieks Mārtiņš Kaprāns norādīja, ka pētījumam vajadzējis būt jau agrāk, jo līdz šim mums visu laiku priekšā bija nolikta tikai viena versija – padomju.
Es negribu apgalvot, ka šī jēga ir jāmaina, jātrivializē. Traģiskums, kas ir saistīts ar šo vietu, ir jāsaglabā, bet ir jāmaina akcenti,” pauda Kaprāns.
Raidījuma viesi diskutēja arī par nepieciešamību šo nometni kā īpaši pieminēt. Piemiņas pasākumi Salaspils memoriālā notiek 11.aprīlī un septembra pēdējā svētdienā.
"Pārsvarā tajos uzstājas bijuši ieslodzītie, piedalās Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas vēstnieki. Uzrunās parasti tiek izmantota versija par 100 tūkstošiem bojāgājušo, jo „visi ir pieraduši pie šī skaitļa”," stāstīja Bogovs, kurš pats arī regulāri vērojis šos pasākumus.
Savukārt Neiburgs uzskata, ka piemiņas pasākumi tiek politizēti. Sabiedrībā dominē vienas kategorijas stāsts – vēl dzīvo ieslodzīto bērnu un jauniešu atmiņas, taču nometnē tika ieslodzīti arī nacionālās latviešu pretošanās kustības dalībnieki, lietuviešu virsnieki un citi. Memoriāls daudz nepaskaidro nometnes būtību, viņš norādīja.
Bogovs uzskata, ka arī Latvijas valstij ir jāpiedalās šajos pasākumos, bet Kaprāns rosināja, ka nometnes upurus varētu atcerēties 23.augustā – nacisma un komunisma upuru piemiņas dienā.
Pilnu raidījumu "100g kultūras. Diskusija" iespējams noskatīties šeit.
