Pieminekļu aģentūrai šogad pievienojusies pieredzējusī Rīgas vēstures pētniece Guna Vainovska, kura uzskata – ir jāpieņem fakts, ka Lielie kapi vairs nav kapi, bet gan parks un zudušo godību tajos vairs neatgriezt. Taču ir svarīgi apzināt un ar cieņu saglabāt palikušo un vairot sabiedrības izpratni par to, kādas personības šajā zemē savulaik guldītas.
„Pieminekļu aģentūras galvenais uzdevums ir uzturēt esošos pieminekļus normālā kārtībā un glābt tos, kas ir brūkošā stāvoklī, lai tie nebojājas tālāk. Lai tas, kas vēl ir saglabājies Lielajos kapos, saglabātos arī nākošajām paaudzēm. Bet tas ir ļoti ilgstošs process, jo vienas kapličas atjaunošana maksā vairākus simtus tūkstošus eiro,” stāsta vēsturniece.
Viņa atzīst, ka
pašlaik arhīvos apzinātie materiāli par Lielo kapu vēsturi ir nepilnīgi un to izpētē vēl būs jāiegulda milzīgs darbs.
Tiekot risināts arī jautājums par mūžībā aizgājušā Lielo kapu pētnieka, arhitekta Eižena Upmaņa arhīvu, kurā varētu būt daudz vērtīgu materiālu.
„Mēs esam tikai paša ceļa sākumā. Gada laikā nav iespējams atrisināt visu to milzīgo jautājumu gūzmu, kas nāk kopā ar šo teritoriju, ko vēsturiski sauca par Pilsētas kapiem, bet tagad – par Lielajiem kapiem,” saka Vainovska. Iepriekš viņa pat neesot apzinājusies, cik liels pētniecības lauks ir šī lappuse Rīgas pilsētas vēsturē. „Viens ir izpētīt kādu baznīcas kapsētu, otrs – šeit ir gandrīz 30 hektāri! Tur ir daudz lietu, par kurām nekad nebiju aizdomājusies,” stāsta pētniece. Piemēram, šajā rudenī ar ģeoradaru skenēta Lielo kapu teritorija, lai apzinātu apbedījumu daudzumu un struktūru, jo kapa pieminekļi daudzviet vairs nav saglabājušies.
Lai gan Rīgas pieminekļu aģentūras novietnē Varoņu ielā ir saglabājusies virkne krustu pamatņu un citu detaļu no Lielajiem kapiem, Vainovska nedomā, ka tos varētu kādreiz atgriezt vēsturiskajās vietās – saiknes tikpat kā vairs neesot saglabājušās.
„Ja mēs kaut ko liekam atpakaļ, mēs atjaunojam kapus. Bet ir jāsaprot, ka šīs teritorijas pašreizējais nosaukums tomēr ir „dārzu un parku ansamblis”. Tas, kas ir saglabājies, ir jāsaglabā, bet tomēr jādomā arī par to, ka pilsētai ir jāattīstās uz priekšu. Te es varētu citēt vienu fantastisku rīdzinieku Georgu Kūfaltu [1853–1938, ainavu arhitekts, ilggadējs Rīgas dārzu un parku vadītājs – red.], kurš savulaik teica, ka šādas teritorijas ir vajadzīgs atdot dzīvajiem un pārveidot tās par parkiem. Un mums jau ir skaists piemērs Rīgas pilsētā – Miera dārzs, kas arī savulaik ir bijusi kapsēta,” norāda Vainovska. Pēc viņas teiktā, iedzīvotāju uztveri par kapiem Kūfalts mēģinājis mainīt arī caur Meža kapu iekārtojumu, kur vairs neparādās akmens stabi un sētas ap kapa vietām.
„Lielie kapi ir teritorija, kur jau vienreiz lauza pilsētnieku domāšanu par apbedīšanu, un ilgstošā procesā arī padomju laikos mēģināja mainīt attieksmi pret šo teritoriju. Taču tas līdz galam nav izmainīts,” viņa secina. Tieši tādēļ arī esot tik sarežģīti izstrādāt Lielo kapu nākotnes koncepciju. „Jo ir šis duālais nosaukums – „Dārzu un parku ansamblis „Lielie kapi””. Vienā nosaukumā ir saliktas divas lietas, kuras no pilsētas attīstības viedokļa īsti nav savienojamas. (..)
Mums ir jāraugās uz šo teritoriju kā uz ļoti savdabīgu un īpašu teritoriju Rīgas pilsētā, un ir jāraugās arī uz piemēriem, kādi ir visā Eiropā,” saka Vainovska, kā interesantu piemēru minot Kopenhāgenas baznīcas kapsētu.
„Tā joprojām ir kapsēta, bet tur neviens vairs netiek apglabāts. Un neviens neiebilst, ja jūs saulainā vasaras dienā izlaižaties blakus kādam kapa piemineklim. Tas ir jauns skatījums, uz kuru vajadzētu mēģināt iet. Nevajag iekapsulēties šajā pagātnes formā. Neviens jau neliedz pieminēt cilvēkus, par to vispār nav runas. Bet ir jāiet uz priekšu,” viņa uzsver.
Sabiedrības izglītošanai Rīgas pieminekļu aģentūra pie Lielo kapu ieejām šogad uzstādījusi informatīvas zīmes ar ziņām par 75 ievērojamu rīdzinieku apbedījumiem, izgatavojusi bukletu un sākusi rīkot arī skolu ekskursijas. „Jo cilvēkiem tomēr interesē zināt, kur ir apglabāts Barons, Valdemārs, Pumpurs,” piebilst vēsturniece.
