"Vienīgā fotogrāfija" un valsts proklamētāju skaits
Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā pašlaik skatāma 68 Latvijas muzeju kopizstāde "Latvijas gadsimts". Tajā var aplūkot arī visiem labi zināmo Viļa Rīdzenieka 1918. gada 18. novembra fotogrāfiju. Vēsturnieks Tālis Pumpuriņš ir sīkāk pētījis fotogrāfiju, precizējis cilvēku vārdus un vācis piemiņas lietas. Darbā iesaistījušies vēl divi šīs grāmatas veidotāji – Imants Cīrulis un Toms Ķikuts.
"Paradoksāla situācija tāda, ka atzīmējam Latvijas simtgadi un praktiski līdz 2018. gadam tādas vienkopus informācijas par visiem šiem dibinātājiem nebija,"
norāda Tālis Pumpuriņš.
“Tūlīt pēc Latvijas valsts proklamēšanas Vilis Rīdzenieks laida tautā šo slaveno fotogrāfiju, un mēs nemaz visus tur nevaram ieraudzīt. Dažas dienas pēc proklamēšanas apsviedīgs žurnālists Haralds Jēgers bija savācis informāciju no protokoliem, nopublicēja piemiņas krājumu, kurā ir uzskaitīti tie, kas bijuši 17. novembrī, kad konstruējās Tautas padome. Saliekot abus kopā, nonākam pie 38 delegātiem, un arī Jānis Čakste, kurš neieradās,” turpina Pumpuriņš.
Viņš norāda, ka arī 20. - 30. gados visi cilvēki nebija zināmi, un tikai pēc Otrā pasaules kara trimdā vēsturnieks Ādolfs Šilde sāka atšifrēt fotogrāfijā redzamos cilvēkus. Savukārt 20. gadsimta beigās uzdevumam klāt ķērās Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieks Gunārs Rauzāns, bet biogrāfiski materiāli par visiem, kuri proklamēja valsti, nav publicēti.
It kā fotogrāfijā ir redzams vēl viens cilvēks.
“Par minēto 40. Ja labi ieskatās, aiz Nacionāldemokrātu partijas delegāta Ata Ķeniņa var redzēt trešdaļu sejas. Kad Rauzāns bija pētījis, viņam kāds bija atrakstījis, ka tas ir uzskrējis uz skatuves vēl viens tās partijas biedrs – žurnālists Jānis Bankavs, tur jau bija divi – Jānis Akuraters un Atis Ķeniņš,” atklāj Pumpurinš.
Kas 1918. gadā notika Latvijā?
1918. gada februārī vācu karaspēks ieņēma Latviju, 1918. gada 3. martā tika parakstīts Brestļitovskas līgums, kas formāli izbeidza Krievijas dalību Pirmajā pasaules karā, bet Latgale joprojām piederēja Padomju Krievijai.
Vācija Pirmajā pasaules karā tika sakauta, 1918. gada 11. novembrī tika noslēgts Kompjeņas pamiera līgums starp Vāciju un Sabiedrotajiem, līdz ar to 1918. gada rudenī arī vācu okupācijas iestādes Rīgā vairs nav tā īsti pie teikšanas. Tas ir brīdis, kad visā Eiropā rodas iespēja dibināt jaunas nacionālas valstis. Un, pateicoties nacionāli noskaņotām latviešu organizācijām, kā Latvijas Pagaidu nacionālā padome un Demokrātiskais bloks, jau 1918. gada 11. novembrī Anglijas ārlietu ministrs lords Artūrs Balfūrs paziņoja, ka angļu valdība atzīst Latvijas neatkarību de facto.
Šķietami paradokss, Nacionālā teātra, tolaik Rīgas Otrais teātra skatuve vēl nav pat sākta pušķot svinīgajam sarīkojumam, bet Anglija jau atzinusi Latvijas valsti. Latvijas Pagaidu nacionālā padome un Demokrātiskais bloks ļoti ticami varēja kļūt par Latvijas valsts proklamētājiem, taču abas organizācijas nevarēja vienoties par valsts iekārtu jaunajā valstī. Sociāldemokrāti vēlējās iedibināt sociālistisku iekārtu, bet tā nebija pieņemama citām partijām. Un tad nu kā kompromiss tapa Tautas padome, kas spēja apvienot visus politiskos spēkus.
Tautas padome tika dibināta tikai dienu iepriekš - 1918. gada 17. novembra vakarā Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās tagadējā Krišjāņa Barona ielā. Un tad tikai seko labi zināmais stāsts – 1918. gada 18. novembra svinīgais Latvijas valsts proklamēšanas akts.
Vēsture caur biogrāfijām
Viens no grāmatas „Latvijas valsts dibinātāji” autoriem – Toms Ķikuts, jautāts, kāpēc izvēlēts stāstu par valsts dibinātājiem stāstīt caur biogrāfijām, saka:
“Mēs varam brīnišķīgi raksturot šo 1918. gada 18. novembra norisi, bet būs grūti izskaidrot, kāpēc tieši šie cilvēki sadarbojās, kāpēc citi nesadarbojās, ja nezināsim iepriekšējo pieredzi. To iepriekšējo pieredzi, kā kurš ar kuru ir saistīts, zinām no biogrāfiskiem kontaktiem.”
“Mēs zinām, ka Gustavs Zemgals ir darbojies kopā ar Radikāldemokrātiskās partijas biedriem vai citiem politiķiem no citām partijām tāpēc, ka no 20. gadsimta sākuma viņi aktīvi kopā darbojušies, piemēram, Rīgas latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasē. Mēs ieraugām šajās biogrāfijās, šajos dzīvesstāstos tos pavedienus, kas šos cilvēkus vieno,” turpina Ķikuts.
“Tas rada arī ļoti interesantu panorāmu latviešu sabiedriskajai dzīvei, viņu iepriekšējai pieredzei, kas parāda, ka, no vienas puses, tas notiek 1918. gada rudenī, bet tie kontakti, ko viņi domā, kādi ir viņu politiskie uzskati, ir veidojušies ievērojami senāk. To tieši šī biogrāfiskā pieeja palīdz atainot,” viņš norāda.
Ķikuts arī skaidro, ka grāmatā aplūkotais laika posms ir no 1859. gada, kad piedzimis vecākais – Jānis Čakste, līdz 1990. gadam, kas miris jaunākais no fotogrāfijā redzamajiem – Bruno Kalniņš.
Izstādē “Latvijas gadsimts” arī var aplūkot visu šo 39 cilvēku fotogrāfijas un izlasīt īsu viņu dzīves aprakstu.
Grāmatas “Latvijas valsts dibinātāji” atvēršanas svētki notiks 16. novembrī Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Tajos piedalīsies arī Latvijas valsts dibinātāju pēcnācēji. Savukārt 18. novembrī izstādē paredzētas tematiskas ekskursijas “Virziens: neatkarīga valsts”.
