Aizdedzot sveci, pāršķirstot dzimtas albumus, klusi spēlējot kokli un pieklusināti dziedot – tā Talsu pusē veļu laiku aizvada folkloras kopēja Lija Dunska.
Folkloras kopēja ir pārliecināta, ka gari šīs zemes cilvēkiem palīdz: "Senos laikos tas, protams, bija saistībā ar auglībām, ar ražībām, ar lopu labu audzināšanu un vēl visu kaut ko tādu. Tagad, protams, arī ir šis tas ir palicis, un kādreiz, kad aprunājamies, tad gan jau mums ir kāda slēptā doma, ko mēs vēlētos nākošajā gadā paredzēt."
Veļu laiku pārdomās un tradīcijās folkloras un kultūras ļaudis šobrīd dalās tiešsaistē un video ierakstos. Tā arī Smiltenes Kultūras centrs kopā ar folkloras kopu "Rudzupuķes" uzbūra šī laika noskaņu.
Lija Dunska veļu laiku saskata arī dabā un biezā rudens miglā: "Tas nozīmē, ka veļi caur šo miglu var staigāt, un mēs viņus sajūtam sev blakus."
Folkloras kopēja veļu laiku sauc par svētkiem, sakot, ka mēs taču satiekamies ar saviem aizgājušajiem radiem: "Kad mums atbrauc ciemos radi, mums arī ir svētki. Mēs uztaisām kūku un vēl kaut ko – tie ir kā svētki. Tāpēc es arī šos nosauktu kā svētkus. Viņi gan ir šie klusie svētki. Protams, pirms tam mēs aizejam un nogrābjam kapsētā kapu kopas. Tā ir arī tāda fiziska nepieciešamība – sakārtot to vietu, no kurienes šie gariņi varētu pie mums ciemos atnākt."
Pašlaik, kad vairāk nākas būt mājās, tieši ir iespēja pārcilāt vecos fotoalbumus.
Aizbraukt uz laukiem pie saviem senčiem un atzīmēt veļu vakaru ir ikgadēja folkloras pētnieces Aīdas Rancānes ģimenes tradīcija. Viņa uzsver, ka konkrēta diena veļu laikā nav svarīga, bet ir nozīmīgi izbrīvēt kādu vakaru atmiņām, goda izrādīšanai, kapu apmeklēšanai un mielasta gatavošanai. Garu klātesamība, viņasprāt, ir jūtama viscaur.
"Sevišķi tādos smagākos dzīves brīžos vai atkal otrādi – kaut kādos ļoti ne priecīgos, bet nozīmīgos dzīves brīžos. Kad tu tā kā aptver, ka tev ir pagātne un nākotne. Ka tev ir saknes un ka tev būs turpinājums," saka Aīda Rancāne.
Folkloras pētniece tēlaini aicina apzināties sevī koka stumbra sajūtu un saprast, ka koks bez saknēm nevar dzīvot: "Tās saknes tomēr viņam dod to spēku, un tie ir mūsu senči. Viss viņu dzīves gājums, viņu pieredzes. Šādā vai tādā veidā mēs sevī ietveram to visu. Tie ir mūsu gēni, ko mēs mantojam no saviem vecākiem, vecvecākiem. Un veļu vakars ir tieši mums katram pašam ļoti svarīgs – savai iekšējai pasaulei vairāk nekā varbūt tai ārējai pasaulei un tiem aizgājušajiem senčiem."
Mārtiņos ar lielu žvadzēšanu un skandēšanu gari tiek aizdzīti prom, un veļu laiks beidzas.
