“Tēma par krievu literatūras nozīmi Latvijā padomju laikā ir ne tikai par tulkoto literatūru, bet drīzāk par “paralēlo” literatūru [krievu valodā] un kādreizējo mūsu kopīgo pastāvēšanu,” Rus.lsm.lv pastāstīja filoloģijas doktore Zanda Gūtmane. “Kādreiz es ļoti interesējos par tādiem žurnāliem kā “Novij mir” (“Новый мир”) un “Inostrannaja ļiteratura” (“Иностранная литература”). Pētīju, kā to publikācijas parādījās Latvijas periodikā. Un konstatēju, ka šie žurnāli pie mums bija ārkārtīgi populāri – tos abonēja, ņēma bibliotēkās, deva cits citam palasīt. Saistība starp krievu literatūru un Latviju bija ļoti cieša.”
Šai tēmai arī veltīts Zandas Gūtmanes jaunais darbs – gribējies detalizētāk izpētīt, kā viņa saka, monogrāfijas rakstīšanas procesā atklāto: “Man šķiet, par to ne tuvu viss ir izpētīts.”
Bijis interesanti paskatīties, cik daudz “atkušņa” atnesto autoru darbu savulaik parādījies pie mums, kādu rezonansi tie izraisījuši. Atmiņā uzreiz nāk Aleksandra Solžeņicina “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”. Bet bija arī daudzi citi darbi.
“Vladimira Pomeranceva eseja “Par patiesumu literatūrā”, kas tika publicēta žurnālā “Novij mir” 1953. gada beigās. Būtībā tieši tā arī kļuva par atkušņa sākumu. Interesanti, ka jau pēc mēneša, 1954. gada janvārī, tā tika pārtulkota latviski un publicēta žurnālā “Karogs”. Tā paša gada augustā Arvīds Grigulis eseju bargi kritizēja un faktiski atsauca – tā teikt, nekā nav bijis. Taču tā tomēr bija, un Latvijā par to uzzināja… Domāju, ka šī publikācija bija ne tikai redaktora lēmums, acīmredzams, ka bija arī politiskās aizkulises. Man šķiet, ka Griguļa reakcija atspoguļoja kopējo atmosfēru… Mūsu Latvijas redaktori gribēja parādīt, kas notiek metropolē, bet viņus apturēja. Tieši tad, 1954. gada pavasarī un vasarā, pār Pomerancevu un citiem autoriem, kuri bija uzdrošinājušies tā rakstīt, gāzās kritikas vilnis arī Maskavā.
Kritika nāca no “centra”, bet tūlīt turpinājās pie mums. Domāju, ka šeit, pie mums, cilvēki vienkārši vēl baidījās tik drosmīgi paust savu viedokli. Un turpmākajos gados šīs bailes saglabājās.
“Centrā” dažāda brīvdomība turpinājās, neskatoties uz kritiku. Bet pie mums bija pauze. Un mēs toreiz neko neuzzinājām ne par Iļju Ērenburgu, ne vēlāk – par Borisu Pasternaku… Ļoti daudz kas pie mums tika noklusēts. Pie mums reālais atkusnis sākās tuvāk 60. gadiem. Lai gan noskaņojums un atsevišķas epizodes bija arī pirms tam. 50. gadu beigās, kad latviešu literatūrā ienāca jauna paaudze, toreizējās laikmetīgās krievu literatūras ietekme bija ļoti jūtama. To lasīja oriģinālā, krieviski. Bet reāla brīvdomība tekstos mūsu literatūrā ir pamanāma no 60. gadu sākuma,” pastāstīja Zanda Gūtmane.
Detalizētāk ar saviem pētījumiem viņa iepazīstināja 10. martā – referātā par vairāku krievu autoru darbu politisko rezonansi Latvijā atkušņa laikā – 27. starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Aktuālas problēmas literatūras un kultūras pētniecībā”, kuru 10.–11.martā rīkoja Liepājas Universitāte. Literatūras sekcijā bija arī citi interesanti referāti. Piemēram, par vīrusu epidēmijām zinātniskās fantastikas žanra darbos – kaut ko aktuālāku mūsu pandēmijas laikā izdomāt nemaz nav iespējams.
Zinātniskā konference “Aktuālas problēmas literatūras un kultūras pētniecībā”
Ar saviem referātiem konferencē zinātniekus un citus interesentus iepazīstināja Latvijas un Lietuvas pētnieki. Programmā ir tematiskie bloki – dažādu periodu literatūra, filozofija, kultūrvēsturiskie pētījumi, teātra vēsture un aktuālās problēmas, tulkotās literatūras jautājumi…
“Teātra zinātnieki šogad darbojas ļoti aktīvi – izveidotas trīs sekcijas, bet 11. martā dienas otrajā pusē notiks diskusija par latviešu valodas un pasaules teātra zinātnes savienojamību. Tiks apspriests jautājums, vai mēs varam nosaukt visas parādības, kas maina izpildītājmākslas vidi. Ir dažādi viedokļi. Viens no tiem – vai mēs nepārņemam daudz angļu un franču vārdu, kad mums šie jēdzieni sen jau ir? Piemēram, frančiem nav tāda jēdziena kā “inscenējums", viņi izmanto vārdu “mizanscēna”. Bet starpība taču ir, un tā ir pilnīgi acīmredzama! Vēsturiski “inscenējums” ienācis latviešu teātrī un valodā no vācu un krievu teātriem. Vai, piemēram, Latvijas teātros augstu vērtē Staņislavska sistēmu, strādā atbilstoši tai. Bet angļu valodā pat šis termins ir reti sastopams. Cits svarīgs un aktuāls jautājums – digitālās tehnoloģijas, kuras strauji ienāk arī teātrī. Būtībā runa ir par to, kā Latvijas teātrim nezaudēt savdabību, bet tajā pašā laikā būt daļai no pasaules teātra,” sarunā ar Rus.lsm.lv vēl pirms konferences uzsvēra profesionālā teātra zinātniece, mākslas zinātņu doktore Vēsma Lēvalde, kura strādā konferences organizācijas komitejā.
Vēsma Lēvalde norādīja, ka šī gada jaunums konferencē ir sadaļa par digitālajām iespējām humanitārajās zinātnēs – tēma ir ļoti aktuāla. Viena no sekcijām veltīta humanitāro un sociālo zinātņu krustpunktiem, un tajā tika apspriesta arī publicistika sociālajos tīklos.
Viņa īpaši uzsvēra, ka gadu gaitā zinātniskās konferences dalībnieku skaits un tēmu dažādība ir būtiski palielinājusies: “Pēc pagājušā gada konferences Liepājas Universitāte izdeva zinātnisko rakstu krājumu divos sējumos! Šogad mēs pat bijām spiesti atteikt dažiem dalībniekiem, jo viņu referāti ne pārāk atbilda mūsu tematikai.”
Internetā ir pieejams visu konferences referātu un diskusiju pilns ieraksts. Vēsma Lēvalde uzskata, ka iespēja noklausīties referātus tiešsaistē ir vēl viens pierādījums tam, ka Liepājas Universitāte ir zinātniska universitāte.
“Pētījumi literatūras un kultūras jomā – tā ir zinātne! Tā ir mūsu atbilde Izglītības un zinātnes ministrijai, kas citu pēc citas izvirza noteicošas prasības universitātes statusam – jābūt vismaz 4000 studentiem. Tādai mazai valstij kā Latvijai tā ir absurda prasība! Portālā “ManaBalss.lv” jau var nobalsot par reģionālo universitāšu saglabāšanu. Esam pārliecināti, ka zinātnisko pētījumu kvalitāte nav atkarīga no studentu skaita,” uzsvēra Vēsma Lēvalde.
Konferenci organizēja Liepājas Universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultāte, Kurzemes Humanitārais institūts, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Lietuviešu literatūras un folkloras institūts, Kauņas Vītauta Dižā universitāte.
