Mūsu laikos šī vieta ieguvusi pasaules arheologu uzmanību ar divu vikingu kuģu kapsētu atradumiem. Taču vietējie iedzīvotāji ik pa laikam savos laukos uziet Otrā pasaules kara šaušalīgo kauju atliekas. Pirms pussalas dzīvi skāra Otrā pasaules kara sekas, starp tās iedzīvotājiem un Kurzemes lībiešiem pastāvēja aktīva sadarbība.
Tāpat kā lībieši, arī Serves iedzīvotāji šodien aktīvi rūpējas par savas identitātes kopšanu un saglabāšanu. Ansekulas Tautas namā darbojas viena no aktīvākajām Serves kultūras kopējām – Mari Lepika (Mari Lepik).
Uz jautājumu, kādas aktivitātes notiek Ansekulas Tautas namā, viņa stāsta, ka šī ir vieta, kur tiekas gan dažādi dziedāšanas ansambļi un instrumentu spēlmaņi, gan arī rokdarbnieki. "Savukārt deju vakari katru reizi notiek kādā citā Sāmsalas vietā. Arī Serves radio sarunas notiek ārpus Ansekulas Tautas nama, parasti pie vecākajiem Serves iedzīvotājiem, kuri māk skaistā Serves izloksnē runāt un pastāstīt par tēmām, kas viņus priecē – piemēram, par dzīvniekiem, bērnības atmiņām vai seno laiku modi."
Ansekulas pagastā iedzīvotāju skaits pamazām palielinās, un pašlaik viņu kopā ir ap 90. Bet Ansekulas Tautas namā tradicionālās kultūras jomā darbojas ap 50 cilvēku, kas sabrauc no visas Sāmsalas.
Kā pirmo Mari Lepika nosauc pašas pirms 13 gadiem dibināto sieviešu tradicionālās dziedāšanas ansambli "Ammuker", kura nosaukums senākajā Serves izloksnē nozīmē "Varavīksne". Šo ansambli Mari dibinājusi, kad gaidījusi ceturto bērniņu: "Tas būtībā ir sieviešu aplis, kurā mēs viena otru varam atbalstīt un dalīties ar saviem iekšējiem pārdzīvojumiem vai domām, jo te, laukos, tādu netrūkst: bieži vien sieviete laukos jūtas vientuļa ikdienas rūpēs par daudzajiem bērniem un lopiņiem, un šī nu ir tā vieta, kur viena otrai to visu var izstāstīt."
"Ammuker" repertuārā ir Sāmsalas tautas dziesmas, kas atrastas Tartu muzeja arhīvā un tādējādi atkal atdzīvinātas. Paralēli dziedāšanai sievas darina arī rokdarbus, kopj Serves izloksni, pēta savu kultūru: "Tautas dziesmas nevar dziedāt, nezinot, kas tajās pateikts," uzsver Lepika un stāsta, ka aizvadītajā vasarā ansamblis viesojās Latvijā, festivālā "Baltica", savukārt šobrīd norit darbs pie "Ammuker" topošās plates.
Savukārt, ja dziedāt vēlas arī "Ammuker" dziedātāju vīri, viņi dodas uz Gotlandes pagastu, kur notiek vīru ansambļa "Soe Jutt" mēģinājumi. Tulkojumā šī ansambļa nosaukums nozīmē "Siltās sarunas", un tas jau ietver tā pamatbūtību: tā mēģinājumi notiek, ejot pirtī! Varbūt tieši šī iemesla dēļ "Soe Jutt" ieraksti vēl nav ieraudzījuši dienassgaismu...
Vēl pie Ansekulas ansambļiem Mari Lepika min vienu no vecākajiem ansambļiem – panku grupu "Küi", kas veido tautas mūzikas aranžējumus repa, regeja un pankmūzikas stilos. Šajā ansamblī kopā ar Mari Lepiku darbojas arī viņas vīrs un brālis, kā arī kāds draugs no Gotlandes pagasta. "Küi" dziesmu tekstus veido Mari vīra Olivera sacerētie repa teksti, kā arī tautas dziesmu teksti, no kuriem lielākā daļa nāk no Sāmsalas, taču dažkārt arī no citām Igaunijas vietām.
Vēl Ansekulas Tautas namā darbojas instrumentu ansamblis "Sörvemaa Sörmitsejad" ("Serves spēlmaņi"), ar kuriem Mari Lepika gatavojas piedalīties nākamvasar gaidāmajos Dziesmu svētkos. Tradicionālo instrumentu ansamblis sācis veidoties pirms četriem gadiem, kad Mari Lepika pati sākusi apgūt akordeona spēli, un tas ieineresējis arī citus.
Viņa pati spēlē kokli, vijoli, akordeonu, stabuli, varganu – tos visus viņa iemācījusies spēlēt pašmācības ceļā, taču labu pamatu esot devusi pirms tam mūzikas skolā apgūtā klavierspēle. Atsevišķi mēģinājumi notiek arī ar "Serves mazajiem spēlmaņiem", ko Mari uzskata par vissvarīgāko nodarbi. Arī viņi rūpīgi gatavojas Dziesmu svētkiem.
Vēl Mari Lepika stāsta, ka Ansekulas Tautas namā uz mēģinājumiem sabrauc jauktais koris, kam esot ļoti labs diriģents, kurš pašlaik papildina zināšanas Eino Elleri (Heino Elleri) mūzikas skolā Tartu. "Uz Ansekulu viņš brauc vienu reizi mēnesī, un tad visu nedēļas nogali norit intensīvi mēģinājumi. Arī koris gatavojas Dziesmu svētkiem, un uz tā mēģinājumiem Ansekulā brauc arī tie, kuri vairs nedzīvo Sāmsalā vai Serves pussalā. Tādējādi šis koris atdzīvina šo cilvēku piederības izjūtu," stāsta Lepika.
Tikām ar kādas dejotpratējas Lauras ierašanos Sāmsalā attīstījušies arī danču pasākumi: "Sāmsalnieki jau sen to bija gaidījuši, taču līdz šim nebija ne muzikantu, ne dejot pratēju. Tagad šeit ir gan manis apmācītie muzikanti, gan Lauras vadītās tradicionālo deju nodarbības, turklāt kopš maija katru mēnesi kādā vietā Sāmsalā norisinās danču vakars," priecīgi stāsta Mari Lepika.
Vaicāta, no kurienes viņa pati gūst motivāciju tik aktīvi darboties un varbūt tas nāk no ģimenes, Mari Lepika apstiprina: "Tā tas varētu būt, jo es pati šeit esmu jau vismaz devītā paaudze. Vienkārši senāki dokumenti nav saglabājušies, kas vēstītu par vēl agrīnākām paaudzēm. Šīs ir manas mājas, mana kultūra, un neviens cits kā es pati par to nerūpēsies," uzsver Mari Lepika un stāsta, ka tieši tādēļ tapusi gan Serves ābece, gan sieviešu aplis. "Tāpēc arī jauniešus iesaistu aktivitātēs, kas saistītas ar šejienes kultūru, lai viņiem būtu, pie kā atgriezties, kad būs izskolojušies un padzīvojuši citur," stāsta Mari Lepika, kura pati studējusi Tartu un pēc profesijas ir bioloģe: šobrīd viņa novērtē to, ka var strādāt attālināti, esot Servē.
Jautāta, kāda ir Serves iedzīvotāju identitāte, Mari atbild, ka viņa esot ilgi par to domājusi un nonākusi pie lēmuma radīt Serves ābeci. "Taču Serves identitāti dažos vārdos aprakstīt ir grūti, tas ir ļoti plašs temats, kas ietver gan ēdienus, gan dziesmas, gan valodu, gan apģērbu."
Kopumā šī identitāte ir līdzīga citām piejūrā dzīvojošo kopienu identitātēm, taču atšķirības rodamas sīkās lietās: valoda ir līdzīga līvu valodai Kurzemē, taču tai ir arī zviedru valodas ietekme; arī tradicionālajā Serves tērpā atrodamas līdzības ar tērpiem Kurzemē – un šis līdzību un atšķirību kopums arī veido atsevišķu Serves identitāti.
Kādi iespaidi palikuši atmiņā no viesošanās pie Kurzemes lībiešiem pagājušajā vasarā? Mari Lepika stāsta, ka līvu bērni līvu valodā esot spēlējuši izrādi un Serves kora dalībnieki visu esot sapratuši! "Sarunāties gan nevarēja, jo līvu bērni runāt paši nemācēja, tikai izrādi spēlēja. Tapēc secinu, ka lībiešu valoda Serves valodai ir tuvāka nekā, piemēram, Dienvidigaunijā sastopamā Setu valoda, kuru viņi tikpat kā nesaprotot."
Savukārt uz jautājumu, vai, intervējot Serves vecākos iedzīvotājus, atklājas viņu atmiņu stāsti par saistību ar līviem un Kurzemi, Mari Lepika atbild apstiprinoši: "Vēl pirms kara tā bija tradīcija, ka jaunieši no Serves pussalas vasarās ar kuģīti devās strādāt pie līvu ģimenēm, lai ietu ganos vai pieskatītu bērnus, jo Servē daudzas ģimenes bija lielas un nabadzīgas."
