Diskusija

Vāgnera "Parsifāls" Vīnē. Restes ir ārpusē, bet nebrīvi mēs esam iekšpusē...

Diskusija

Kultūrpolitika Latvijā: ko sola partijas pirms nākamās Saeimas vēlēšanām?

Ceļā uz 14. Saeimas vēlēšanām aplūkojam valsts kultūrpolitikas perspektīvas

Valsts un kultūra ir sinonīmi. Saeimas vēlēšanas gaidot, diskutē kultūras nozarē strādājošie

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Kultūra kā valsts sinonīms, kā neatņemama ikdienas sastāvdaļa un kā cilvēka un sabiedrības identitātes veidošanas process, nevis luksusa prece – 14. Saeimas vēlēšanas gaidot, kultūras nozares pārstāvji uzstāda savu diagnozi šī brīža situācijai, atskatās uz pēdējos gados paveikto, kā arī lūkojas nākotnē un definē, ko tie vēlas sagaidīt no nākamajiem tautas priekšstāvjiem.

Māras Rozenbergas un Oresta Silabrieža raidījumā "Meistars Knehts" sarunājas pieci dažādi kultūras jomu pārstāvji: Laikmetīgās mākslas muzeja fonda valdes locekle Elīna Vikmane, Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieris Vilis Daudziņš, apvienības "Kvadrifrons" aktieris Jānis Kronis, Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" valdes priekšsēdētājs Timurs Tomsons un interneta žurnāla satori.lv galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners.

26. septembrī raidījumā uz diskusiju tiks aicināti partiju pārstāvji.

ĪSUMĀ:

Gaidas un bažas

Māra Rozenberga: Līdzīgā sarunā ar citiem nozares ekspertiem mēs tikāmies pirms četriem gadiem, pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām. Šogad vēlēšanas notiek citā, daudz dramatiskākā ģeopolitiskā un ekonomiskā kontekstā. Jau dzirdam, ka, neapjēdzami dārgajai apkures sezonai tuvojoties, kādu kultūras namu uz ziemu gatavojas slēgt, kādam valsts muzejam piedāvā pāriet uz darba nedēļu ar trīs darba dienām vai atrast iekšējās rezerves, proti, samazināt štatus. Tādēļ iesākumam jautājums jums katram personīgi un tai institūcijai, kuru jūs pārstāvat, – ar kādām sajūtām jūs gaidāt šo ziemu, kādu jūs prognozējat nākamo gadu savā nozarē? Kas jūs visvairāk biedē?

Elīna Vikmane: Muzeju jomā, protams, ir lielas bailes par to, vai ar elektrības rēķinu taupību pietiks, vai neķersies klāt muzeja darbinieku atalgojumam, kurš pēc pēdējās krīzes vēl nav pat atjaunojies. Zinātniskajā, akadēmiskajā vidē mēs, protams, ar bažām gaidām izmaiņas, kurās, lai iegūtu bezmaksas augstāko izglītību, visi piemaksās.

Ļoti satrauc tas, ka politiskajās debatēs par kultūru tiek runāts kā par luksusu, nevis kā par identitātes veidošanu.

Timurs Tomsons: Gribētos atgriezties pagātnē, politiskajās debatēs pirms četriem gadiem, jo tad viss bija saulains un priecīgs, likās – mēs visi gaidām laimīgo nākotni. Šobrīd mēs esam 2022. gada rudenī. Sestdien saņēmām jaunu elektrības rēķinu, kas ir 4,5 reizes dārgāks, nekā tas ir bijis pirms tam. Nezinām vēl, kā noslēgt gadu, un mums vēl jādomā arī par nākotni. Ar bažām skatāmies uz šo, jo, protams, mērķi ir pietiekami lieli un ambiciozi, bet vai nākamais periods ir tas, kas mums atļaus izvērsties? Kultūras nozares nākamos gadus sagaidu ar bažām.

Orests Silabriedis: Timur, tu runā par bažām, Elīna teica to pašu. Bet pirms pāris nedēļām Latvijas Radio 3 ēterā bija raidījums, kurā mēs iepazinām citās valstīs dzīvojošu latviešu mūziķu pieredzi saistībā ar naudām un nodokļiem, un ievadrunu teica Haralds Matulis. Viņš, nezkāpēc, bija optimistisks un teica, ka viņam liekas – partijas šobrīd labāk saprot, kas ir kultūra. Protams, toreiz nebija runa par elektrības un apkures rēķiniem.

Vili, kas ir tavas bailes, ja tādas ir?

Vilis Daudziņš: Bailes galvenokārt ir divas. Viena – iespējams pandēmijas uzliesmojums, kura dēļ skatītājiem vajadzēs ievērot distanci, kas automātiski nozīmē pusi zāles, pusi ienākumu. Otra baile – jau pieminētie elektroenerģijas un citi rēķini, kas jāmaksā mūsu publikai, un tādēļ [skatītāju] prioritātes var būt pavisam citādas nekā citus gadus. Tādas bailes ir. No otras puses – ir jau arī ļoti interesants šis nākamais gads mūsu teātrim. Es ļoti ceru, ka būs kā solīts un 11. martā mums nodos atslēgas no mūsu jaunās mājas, ka savukārt nozīmē, ka mēs šobrīd strādājam pie īpaša repertuāra – viena daļa ir domāta vecajai Miera ielas mājai, bet ir daļa repertuāra, kas savu pirmizrādi piedzīvos jaunajā mājā.

Orests Silabriedis: Henrik, varētu domāt, ka interneta portālam visa dzīve norit internetā – vismaz apkurei nav jātērē.

Henriks Eliass Zēgners: Jā, tādā ziņā, salīdzinot ar citu runātāju bažām, mums situācija ir mazliet drošāka. Bet skaidrs, ka viegli ap sirdi nav. No vienas puses, pēdējie pāris gadi – pandēmija, karš – ir parādījuši to, ka krīzes situācijās mediju loma tomēr pieaug. Mēs jūtam lasītāju pieplūdumu, mēs arī aktīvi rakstām un reflektējam par visu, kas notiek. Vienīgais, kas ir skaidrs, ir tas, ka mums būs daudz, par ko rakstīt. Bet, kas tieši notiks, – es domāju, mēs neviens nevaram prognozēt.

Māra Rozenberga: Jāni Kroni, nešaubīgi, daudz, par ko taisīt izrādes, būs arī jums, bet cik stabili jūs jūtaties, par saimniecisko pusi runājot?

Jānis Kronis: Es gan gribu atzīmēt, ka es [varu paust] savus personīgos novērojumus, es "Kvadrifrona" vārdā nerunāju, jo es no tās saimnieciskās puses saprotu mazāk. Bet man uzreiz nāk galvā tāda atskaņa no vienas tikšanās ar Ekonomikas ministriju, kur tika rosināts, ka varbūt [teātris] var kaut kā taupīt elektrību. Man uzreiz nāk prātā – jā, varbūt varētu spēlēt izrādes sveču gaismā.

Orests Silabriedis: Baroka operas tā dara. Tas gan ir reizi gadā un vasarā.

Jānis Kronis: Jā, reizi gadā, nevis sezonas garumā. Komunālie rēķini – skaidrs, ka mazāki nepaliks. Arī Viļa minētais – pandēmija, ja atgriežas kādi ierobežojumi, bet arī tā pirktspēja. Kā man viens draugs fitnesa treneris saka – mēs esam tās divas pirmās lietas [ko atmet], kad jāsāk taupīt naudu, – kultūra un sporta zāles. Jo tu vari pavingrot mājās pats un bez kultūras – paskatīties televizoru. Pandēmija arī kopumā ir izmainījusi biļešu pirkšanas paradumus. Ja pirms tam cilvēki biļetes iegādājās jau laicīgi, mēnešiem uz priekšu, tad šobrīd tas viss notiek pašā pēdējā mirklī. Tie ir spontāni pirkumi, jo nav jau saprotams, kas būs ar nākotni.

Māra Rozenberga: Covid-19 ietekmē vispār ļoti kritiski kritās kultūras patēriņš. To varēja redzēt arī Kultūras akadēmijas un SKDS, manuprāt, jaunākajā pētījumā, kur tie rādītāji bija diezgan dramatiski – no 92%, kas apmeklējuši kādu kultūras pasākumu pagājušajā gadā, līdz 80%. Jums ir kāda atbilde, kā atgūt skatītājus, klausītājus laikā, kad virsū šīm pandēmijas sekām nāk arī milzīgi apkures, elektrības rēķini, pieaugošas pārtikas cenas?

Jānis Kronis: Man liekas, ka tādas receptes tam nav. Es uz to skatos kā uz tādu brūci, kurai ir jāļauj sadzīt.

Bet, lai tā brūce sadzītu, tu nevari viņu visu laiku bakstīt, veikt kaut kādus jaunus iegriezumus.

Orests Silabriedis: Man nāk prātā televīzijas diskusija, kur bija visu kandidējošo partiju pārstāvji, kurā viņi teica – jā, mēs iesim pie sava skatītāja, pie sava klausītāja. Un, kad jautāja, kā tas tieši varētu notikt, neviens īsti nevarēja tajā brīdī pateikt. Elīna, kāds ir tavs vērojums – vai tāda "iešana" pie kāda vispār ir iespējama?

Elīna Vikmane: Es arī skatījos diskusiju Latvijas Televīzijā, un mani nepatīkami pārsteidza, ka faktiski vienīgie dati, ko par kultūru parādīja, no visiem datiem un pētījumiem bija tas, ka liela daļa cilvēku nevar atļauties iet uz teātri, operu un koncertu. Interesanti, ka tieši šo parādīja vienīgo kā kultūru raksturojošo [pētījumu], nevis pētījumu par Simtgades ietekmi, kurā mēs ļoti labi redzam, ka katru gadu tiek pētīta sabiedrības atbilde uz jautājumiem "Vai es jūtos patriotisks? Vai man kaut ko nozīmē šī valsts? Vai es jūtos kā latvietis?" Šie rādītāji nemitīgi pieaug.

Man nav skaidrs, kāpēc mēs par kultūru runājam kā par kādu atsevišķu luksusa izklaidi un gandrīz nemaz neveidojam sasaisti ar valodu, ar identitāti, par ko [diskusijā] politiķi ļoti daudz runāja. Bet arī viņi, acīmredzot, domā, ka šie jautājumi it kā nokrīt no kosmosa un kultūrai ar tiem nav nekāda sakara.

Kultūra partiju programmās

Māra Rozenberga: Skatoties partiju priekšvēlēšanu programmas, saukļus, debates, retoriku, vai jūs redzat tur atvēlētu vietu kultūrai? 

Vilis Daudziņš: Es domāju, ka tā vieta vienmēr ir atvēlēta tāda, kā tā jau ir bijusi no aizlaikiem. Galu galā mūsu valsts ir nodibināta teātrī. Un ļoti bieži tās vajadzības ar to arī beidzas – ar tādu valsts koncertu vai uzstāšanos 18. novembrī vai tamlīdzīgi.

Man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu. Man ir viens cits jautājums, kas man liekas svarīgs. Es skatījos, ka šogad specialitātē "Latviešu valodas un literatūras skolotājs" Latvijas Universitātē ir iestājušies septiņi [studenti], Liepājā – viens, Daugavpilī – neviens. Tātad kopā astoņi. No tiem astoņiem noteikti pabeigs, teiksim, trīs. Un tajā situācijā, kad mums ir jārunā par to, kā mēs integrēsim cilvēkus, kas runā citā valodā, kā mēs pāriesim uz apmācību skolās vienā valodā (kas ir absolūti nepieciešams mūsu kultūrai), tad man nav skaidrs, kā tas tiks darīts un kur ir līdzekļi, kas uz turieni aizies.

Timurs Tomsons: Skatoties uz partiju programmām, tas kopskats ir tāds, ka no 19 partijām, astoņās [programmās] neparādās vārds "kultūra" vispār. Vairākās tas parādās tādā dīvainā veidā, piemēram "apvienot Izglītības un Kultūras ministriju" – nepastarpināti.

Un tikai dažas partijas vairāk par diviem teikumiem iekļauj kultūru savā programmā.

Tas parāda kultūras lomu un attieksmi no politiķu puses – esošajā globālajā situācijā mēs nerunāsim par attīstību, bet gan par saglabāšanu. Es domāju, ka tas virzīs arī nākamos četrus gadus – mēs runāsim par saglabāšanu.

Māra Rozenberga: Sarunā pirms četriem gadiem Latvijas Mūzikas padomes vadītājs Egīls Šēfers teica, ka tas, ka kultūra programmās faktiski nav pieminēta, lielā mērā ir tāds sabiedrības spogulis – ka kultūra lielai daļai sabiedrības nav īsti svarīga.

Jānis Kronis: Partiju programmas ir spogulis tam, par ko sabiedrība vairāk satraucas. Šobrīd skaidrs, ka programmās būs vairāk par energokrīzi, par drošību, par pāreju uz mācībām latviešu valodā.

Henriks Eliass Zēgners: Es paskatījos šīs partiju programmas. Mums satori.lv priekšvēlēšanu laikā ir publikāciju un diskusiju cikls par kultūrpolitiku un pirmā diskusija bija par kultūrizglītību. Kad jebkurai partijai jautā, teiksim, vai kultūrizglītība ir svarīga, protams, ka visi saka – ir svarīga. Tāpat tajās programmās ir tas, ka "ir svarīgi", "vajag attīstīt". No citas puses, teiksim, rakstā par infrastruktūru Vents Vīnbergs norādīja, ka mēs dzīvojam tādā blefā. Tieši par kultūras infrastruktūru – par muzeju, par koncertzāli visu laiku ir tāda sajūta, ka mēs esam kaut kādā blefa situācijā. It kā ticam, it kā darīsim, visi zina, ka neizdarīs.

Māra Rozenberga: Visu laiku it kā notiek rosība.

Henriks Eliass Zēgners: Diezgan tukša rosība. Man šķiet, ka ir diezgan konkrēta atšķirība, loģiski, starp partiju programmām un to, kas [pēc tam] tos četrus gadus notiek.

No citas puses skatoties, ja mēs tagad atskatāmies uz aizvadītajiem četriem gadiem, kas ir bijuši ļoti sarežģīti.. Kad pandēmijas karstumā mums Māris Zanders trāpīgi norādīja par to, kāpēc nekrīt valdība (lai gan it kā varētu krist) – tāpēc, ka neviens negrib [būt] pie tās varas.

Šis ir tāds posms, kurā gludi nodzīvot ar ērtiem lēmumiem vienkārši nav iespējams.

Un, lai arī ir ļoti grūti gājis, man šķiet, ka tai kultūras nozarei pa šiem četriem gadiem tomēr ir bijis diezgan, cik nu tas bijis iespējams, veiksmīgs tas posms. Visi esam daudzmaz izdzīvojuši. Ir tādi, kas ir dzīvojuši labāk šos gadus. No mediju puses – mums ir Kultūrkapitāla fondā sava mērķprogramma, finansējums ir mazliet pieaudzis, un mēs esam tādā diezgan labā vietā. Tur ir tās pretrunas starp vīziju, programmu, saukli un to, ko tie politiķi reāli izdara un ko izdara nozare, pulcējoties, rakstot vēstules.

Orests Silabriedis: Būtībā jau panākts ir diezgan daudz. Pilnībā piekrītu Henrikam. Plašāka sabiedrība to varbūt nezina, un nav arī ne jausmas, kā viņiem to pastāstīt.

Māra Rozenberga: Timurs Tomsons māj piekrītoši ar galvu, ka šis posms ir bijis veiksmīgs kultūrai. Kāds ir tavs rezumē?

Timurs Tomsons: Protams, pagājušie četri gadi pagāja Covid-19 zīmē, un tā ir krīze kultūras nozarē. Es nevaru spļaut akā, no kuras es dzeru ­– Kultūras ministrija, manuprāt, ir labi strādājusi šajā laikā. Mēs esam izdzīvojuši, esam saņēmuši atbalstus, ir grūti, bet visi esam pārvarējuši šo procesu.

Vilis Daudziņš: Kultūras ministrijai nācās strādāt ļoti sarežģītos apstākļos.

Vadīt šo nozari vien jau nav nekāda medusmaize, bet darīt to pandēmijas apstākļos, protams, ir simtreiz sarežģītāk.

Būtībā jau uzdevums bija viens – saglabāt cilvēkus. Iziet cauri pandēmijas ārprātam, nezinot, cik ilgi tas vilksies, un turpināt nodrošināt mākslas procesu. Ar lieliem izņēmumiem un zaudējumiem, bet kopumā jāsaka, ka ministrijai tas izdevās.

Latviešu valoda

Orests Silabriedis: Atgriežoties pie tā, ko Vilis iepriekš teica par latviešu valodu – kam par to būtu jārūpējas, tavuprāt?

Vilis Daudziņš: Redzi, tā problēma jau rodas, kad katra ministrija mēģina to savu portfelīti kaut kā piepildīt ar maksimālu daudzumu naudas. Vai nu tā ir Labklājības ministrija, vai Izglītības ministrija, vai Kultūras ministrija, bet tā lielā vajadzība ir tajā, lai šīs ministrijas strādātu kaut kādā sazobē – lai būtu ģenerālplāns. Un tādu ģenerālplānu es [partiju] programmās varu ieraudzīt tikai tādu ļoti virtuālu. Viņa nav. Kas ir tas galamērķis, uz ko mēs visi ejam, un kāda būs tā sadarbība?

Māra Rozenberga: Man gribas citēt Olgas Procevskas sleju portālā satori.lv, kurā viņa raksta: "Latvijas kultūras politiku unikālu padara tas, ka, neņemot vērā sistemātiskos centienus, tā nav rezultējusies pilsoņu gatavībā nopietni ieguldīties savā valstī." Ja kultūra ir tā līme, kas satur valsti kopā, tad kāpēc ir tik daudz iedzīvotāju, kas joprojām ir kūtri maksāt nodokļus, pildīt likumus, iesaistīties valsts pārvaldē, aizsardzībā?

Elīna Vikmane: Es pilnīgi nepiekrītu šādam apgalvojumam. Pētījumi liecina, ka pieaug cilvēku cieņa pret savu valsti, patriotisma izjūtas. Man šķiet, ka problēma ir tieši tajā, ka mēs vēl aizvien mēģinām dziedāt tajā korī, ka kultūra ir kāda atsevišķa, izolēta nozare un mums tajā pašiem kaut kā ir savā sulā jāvārās. Ja mēs paklausāmies politiķu diskusijas, par ko viņi runā? Piemēram – mums tagad jāpārsauc ielas. Kādu cilvēku vārdos mēs pārsauksim? Visticamāk, ka tajā skaitā arī kultūras cilvēku.

Mums tagad jānogāž pieminekļi. Kā ekspertīzi mēs vaicāsim? Protams, ka kultūras cilvēku ekspertīzi.

Un, ja mēs aiz katra šī politiskā izteikuma pajautājam vienu jautājumu tālāk, atbilde būs, ka to sniegs kultūra. Ja mēs jautājam – kā mēs varam uzturēt savu latviešu valodu –, protams, tie ir gan latviešu valodas skolotāji, bet tā ir arī "Latvijas skolas soma", kur bērni iet uz teātri, uz muzeju, viņi lasa grāmatas, viņi skatās kino. Tas ir tas veids, kā mēs uzturam latviešu valodu. Un tas kopā saucas "kultūra". Es ļoti gribētu pajautāt politiķiem – kā viņi redz, kā var sasaistīt šos viņu izteikumus par valodu, par aizsardzības mācību (tur taču arī ir – vēsturnieki, militārie stratēģi, Kara muzejs, Okupācijas muzejs), kā var panākt to, ka cilvēki uzreiz, pirmajā sasaistē saprot, ka tas ir saistīts ar kādu no kultūras nozarēm, ar kultūras ekspertīzi, ar darbībām vai praksēm, ko kultūra veic.

Orests Silabriedis: Vai šajā gadījumā nav vienkārši runa par diviem dažāda tipa cilvēkiem? Elīna, tu īstenībā esi noskaņota pozitīvi, tu tici tam, ka cilvēki savu pilsonisko saprātu briedina. Olga Procevska ir ļoti skeptiska. Henrik, kā tu vērtē savas autores tekstu?

Henriks Eliass Zēgners: Šis ir viens no rakstiem, kas pēdējā laikā ir sacēlis tādu viļņošanos, kur notiek viedokļu sadursmes. Ļoti labi. Sadursmes un diskusijas kvalitatīvā līmenī vajag. Olgas paceltais temats ir diezgan sarežģīts. Tas ir cietā rieksta uzdevums, kur var palauzīt galvu. Manuprāt, viņas argumentācija ir ļoti pārliecinoša. Arī viņa atsaucas uz pētījumiem. Un, kā mēs zinām, arī pētījumu statistikā mēdz būt pretrunas un iespējas tos interpretēt ir ļoti plašas. Es esmu optimistiskāks par Olgu, bet man liekas, ka ir ļoti svarīgi ik pa brīdim paskatīties, pat ja tas ir kāds sabiedrības fragments, kas mūs atvēsina, ka šeit ir problēma – ka tas stimulē mūsu domāšanas procesu, mēs par to sākam runāt, pievēršam uzmanību. Tas ir tas gadījums, kur mums vienkārši gribas cilvēkus kustināt. Tāpat kā no politiķiem mēs daļēji sagaidām, gribam, lai viņi pasaka tieši tā, kā es domāju, tāpat arī, man liekas, no medijiem, autoriem, publikācijām mēs gribam, lai kāds pasaka tā, lai es varu nokopēt viens pret viens un to viedokli paust.

Bet man šķiet, ka it īpaši šobrīd ir jāapzinās, ka sabiedrība ir ļoti daudzveidīga. Vienoties mēs spējam par ļoti nedaudziem jautājumiem ar pavisam nedaudzām cilvēku grupām.

Pastāv dažādas kopienas, dažādi burbuļi – tas ir jāpieņem kā princips, jāsaprot mūsu dažādība un jādomā par to, kā mēs, dažādi domājot, varam miermīlīgi sadzīvot.

Pasīvākie vēlētāji – jaunieši

Māra Rozenberga: Jāni, jūs šobrīd dodaties uz skolām pie jauniešiem ar izrādi "Vēlēšanās". Es saprotu, ka esat analizējuši arī iepriekšējo Saeimu darbu un mēģināt uzrunāt jaunāko paaudzi, kas tradicionāli [vēlēšanās] ir mazaktīvākā. Kāda ir jūsu sapratne, kas viņus šobrīd interesē kultūras laukā un kā viņus var uzrunāt?

Jānis Kronis: Dati nav pārlieku iepriecinoši – vēlēšanu aktivitāte ar katru gadu sarūk.

Ja jūs sakāt, ka patriotisms aug, patriotisms ir izjūta, – bet tā praktiskā darbība aiziet līdz vēlēšanu urnai ir cita lieta.

Mēs to faktu, ka jaunieši ir tas pasīvākais vēlētājs, "noķērām" un sapratām, ka – vienalga par ko, bet lai aiziet. Ja patriotisms aug, tad arī lai tā darbība [seko].

Ar jauniešiem ir grūti saprast, kas viņiem interesē. Mēs ceram, ka mēs trāpām. Mēs vairāk tādos vispārīgos terminos runājam par nepieciešamību vēlēt, šajā izrādē to salīdzinot ar rasola receptes meklējumiem. Jo Saeima ir tāds rasols, un to, ko tu sabalso, to tu četrus gadus ēd. Šajā izrādē mēs viņiem piedāvājam iespēju nobalsot par savu rasola recepti. Katram ir iespēja nobalsot, tad viņi ar biļeteniem iet vēlēt, mēs kopā samaisām un kopā arī ēdam šo rasolu. Tikai atšķirība ir tāda, ka šajā gadījumā mēs ēdam vienu reizi, bet ar Saeimu ir tā, ka četrus gadus. Tas, ko mēs jauniešiem arī sakām – jūs esat vispasīvākā vēlētāju grupa, bet kas ir visaktīvākie? Pensionāri.

Sanāk tā, ka, ja jūs nepiedalāties vēlēšanās, jums jādzīvo tādā valstī, kādā vēlas dzīvot jūsu vecvecāki.

Piedalīties vēlēšanās nenozīmē, ka tas rasols būs tieši tāds, kā jūs vēlaties. Bet, iespējams, ka tās sastāvdaļas, kas jums garšo labāk, būs vairāk.

Māra Rozenberga: Un vai kultūra interesē jauniešus? Viņi satraucas?

Jānis Kronis: Viņi par to nesatraucas. Partijas arī diez vai spiedīs uz kultūru, lai uzrunātu jauniešus. Man liekas, ka tur ir vairāk zaļais jautājums, kas jauniešus vairāk interesē.

Henriks Eliass Zēgners: Es šeit gribu pieminēt mūžīgo [jautājumu] par izpratni – par to, kas ir kultūra un vai jauniešus interesē kultūra. Vai jauniešus interesē sakrāt kabatas naudu, lai nopirktu par 70 eiro biļeti uz operu? Visticamāk, ka ne.

Orests Silabriedis: Uz operu nē, bet uz festivālu gan varētu.

Henriks Eliass Zēgners: Lūk, ir biļete uz festivālu, ir visu laiku mūzika austiņās, ir "TikTok" saturs, kur starp deju video iepinas kāds blogeris, kas runā par klimata krīzi.

Jānis Kronis: Tādā ziņā jauniešus interesē kultūra. Bet vai viņi satraucas? Tas ir cits stāsts. Viņi intensīvi patērē kultūru, bet vai viņus satrauc, kas notiks ar kultūru? Diez vai.

Orests Silabriedis: Bet tā kultūra jau īstenībā tepat vien ir. Varbūt tas arī ir tāds cilvēka vidējais priekšstats – te viņa ir, es viņu paņemšu. Šoreiz uz teātri, tad uz muzeju, tad vēl kaut kas. Par ko uztraukties? Vai ir par ko uztraukties? 

Henriks Eliass Zēgners: Skaidrs, ka ir, par ko uztraukties. Jautājums, kā mēs vispār gūstam par to priekšstatu, kā kultūras dzīve notiek, kā kultūra tiek rīkota.

Man laikam šajā kontekstā ir viena sāpe, ko es nevaru neizteikt. Tas, kā kultūra tiek parādīta Latvijas Televīzijā.

Kas ir, teiksim, viens tāds kanāls, ko politiķi varētu skatīties, arī vēlētāji varētu skatīties. Es neteikšu ļoti taisni, bet tajā mediju laukā, kas, starp citu, arī ir Kultūras ministrijas pārziņā, ir ļoti liela vieta profesionalitātes izaugsmei.

Orests Silabriedis: Neizmantota iespēja, tā tu gribēji teikt?

Henriks Eliass Zēgners: Jā. Ir iespēja izaugsmei, lai neteiktu to, ka šis tas ir ļoti, ļoti slikti. Piemēram, tas, kāda reportāžu kvalitāte ir medijos, caur kādu prizmu – tas viss jau veido to priekšstatu. Un, no vienas puses, par to esam atbildīgi arī mēs kā kultūras dzīves organizētāji – ko mēs darām, kādu iespaidu mēs radām, vai mēs skaidrojam, kāda ir mūsu attieksme, vai mēs esam iekļaujoši pret grupām, vai mēs uzturam kaut kādu elitāru attieksmi. Visos šajos laukos ir ļoti daudz lietu, ar kurām ir jāstrādā. Un to neizdarīs politiķi. To darīsim mēs paši.

Valsts un kultūra

Orests Silabriedis: Es domāju par to, cik lielā mērā kultūra nosaka identitāti – latviešu identitāti.

Henriks Eliass Zēgners: Tā mums būs noslēdzošā saruna [satori.lv ciklā "Balso par kultūru"] – "Kultūra un identitāte". Bet man liekas, ka šajā gadā, kad mēs vispār esam sajutuši reālu apdraudējumu arī cita starpā Latvijā, ne tikai mūsu iepriekšējai ilūzijai par to, kas ir Eiropa, šajā brīdī mēs arī pārskatām to, kas ir valsts.

Valsts nav ekonomisks veidojums, teritoriāls veidojums. Valsts ir kultūra – tā, kas tur kopā.

Elīna Vikmane: Man tas liekas gandrīz kā sinonīmi. Un mani ļoti sāpina retorika, kurā mēs atkal paši runājam – ievietojam kultūru kaut kādā nabadziņa statusā. "Atkal neviens par viņu nesatraucas." Nu kā nesatraucas? Ja jaunu cilvēku interesē ekoloģiskie jautājumi, kur viņš par to interesējas? Kur viņš iegūst informāciju? Viņš taču nelasa veļasmašīnu energotaupības instrukcijas. Viņš to dzird no dziedātājiem, no mūziķiem, no kultūras izpausmēm.

Vispār – ekoloģija kā vērtība. No kurienes nāk vērtības? Tā taču ir kultūra. Tas ir viss pamats.

Un man liekas, ka mēs paši savā ziņā esam vainīgi, jo mēs nemitīgi it kā samazinām kultūras vērtību un atdalām no mūsu ikdienas, no ikvienas mūsu ikdienas kustības. Sākot ar to, kas ir izveidojis mūsu kafijas krūzīti, ko mēs esam uzvilkuši mugurā, kādām ēkām mēs ejam garām, ko mēs klausāmies, kamēr mēs ejam. Tas viss ir kultūra, bet mēs paši it kā nodalām to.

Māra Rozenberga: Proti, mēs reducējam kultūru, domājot par to kā par biļetēm uz teātri vai operu. Kas ļoti labi arī parādījās LTV debatēs – "vai cilvēki varēs atļauties kultūru"? Proti, vai viņi varēs atļauties aiziet uz operu. Un tad daudziem partiju pārstāvjiem atbilde ir: jā, skaidrs, ka jādomā, kā pabarot ģimeni, tad jau kultūrai vietas vairs neatliks.

Elīna Vikmane: Te arī izskanēja, ka jauni cilvēki neiet uz vēlēšanām. Bet, ja mēs tagad palūkojamies uz sabiedrības attieksmi pret notikumiem Ukrainā un vispār mūsu pašu identitāti. Viens no tādiem konkrētiem kultūras piemēriem būtu, ka cilvēks jūtas satraukts, ka pret viņas vai viņa valsts simboliem, piemēram, karogu vai himnu, kāds necienīgi izturas. Un tas ir veids, kā kultūra to ir panākusi.

Iespējams, viņi neiet uz vēlēšanām tāpēc, ka politiķi paši ir pateikuši, ka neviens solījums, ko viņi pirms vēlēšanām veic, nav leģitīms – viņi var to nepildīt.

Un pat Satversmes tiesa 2020. gadā ir pateikusi, ka tas, kas ir rakstīts likumā (šajā gadījumā tiesa bija par augstākās izglītības likumu, kurā tika noteikts finansējuma kāpinājums), ka tas nav jāpilda. Tad par ko mēs runājam? Ir naivi runāt par politiskajām programmām, kuras neviens neuzskata, ka ir jāpilda.

Māra Rozenberga: Tas ir par to sabiedrisko līgumu, par kuru Olga Procevska raksta, ka Latvijas gadījumā ir, viņasprāt, zems šis sabiedriskā līguma kvalitātes līmenis. Proti – kas ir tas, ko es esmu gatavs no savām brīvībām dot valstij, lai valsts dotu man pretī.

Elīna Vikmane: Tādā ziņā es viņai pilnīgi piekrītu, un man šķiet, ka vēl viens jēdziens, ko politiķi daudz lieto, ir uzticēšanās – savstarpējā uzticēšanās. Un atkal – tas nāk tikai caur kultūras praksēm. Un, ja mums šīs uzticēšanās nav un neviens nepilda savus solījumus, nu tad ko?

Vai mākslas ir par daudz?

Orests Silabriedis: Man pēdējos gadus pa galvu grozās jautājums, vai mūsu valstī tieši mākslas (nevis kultūras) nav par daudz? Mākslas pārprodukcija. Ir vairāk to, kas taisa mākslu, nekā to, kas viņu skatās.

Vilis Daudziņš: Man liekas, ka mēs tieši ar to atšķiramies no daudzām valstīm. Tā intensitāte, kas bija ievērojama jau Pirmā pasaules kara laikā un pēc tam ar tiem brīnišķīgajiem māksliniekiem un darbiem, kas tajā laikā tapa. Tā enerģija ir turpinājusies, un tas blīvums mums vienkārši tāds ir.

Tāds ir Latvijas raksturīgais mākslas blīvums.

Man ļoti patīk dzīvot šajā blīvumā. Tā ir arī liela konkurence. Tas ir interesants process.

Timurs Tomsons: Šis jautājums ir interesants. Ja mēs runājam par pasākumu blīvumu – dažreiz tas tāds ir, tas ir fakts. Man patika trīs lietas, kas jāiekļauj kultūrā, ko kādreiz teica Helēna Demakova. Tie ir trīs vārdi, kam obligāti jābūt vīzijās – nacionāls, starptautisks un izcilība. Un šajā situācijā, man liekas, mēs arvien vairāk zaudējam izcilības momentu.

Es runāju ar Eindhovenas koncertzāles māksliniecisko vadītāju, kas atbild par klasiskās mūzikas repertuāru, un viņš teica – mums ir deviņi lielie simfoniskie orķestri gadā, kas atbrauc pie mums ciemos, un trīs lielas baroka programmas, ko mēs obligāti paņemam. Protams, mēs nevaram salīdzināt Nīderlandi un Latviju, bet, ja mēs tādu koncertu varam atļauties vienreiz piecgadē… Protams, jārunā arī par kultūras izglītību. Mēs esam Mūzikas akadēmijā sapratuši, ka izcilu solistu mēs Latvijā saražot nevaram. Mēs tiem izcilākajiem klusiņām lūdzam, lai viņi aizbrauc projām un pamācās ārzemju skolā, jo šeit tas nav iespējams. Un tas ir saistīts ar finansēm.

Ir skaidrs, ka izcilības nerodas tukšā vietā un patriotisku iemeslu dēļ.

Tas varēja notikt kādu brīdi 1990. gados, bet šobrīd tas nedarbojas.

Elīna Vikmane: Es gribētu teikt, ka vizuālajā mākslā noteikti nav pārprodukcijas, tur ir pilnīgākā nabadzība. Šobrīd vizuālajā mākslā praktiski vispār nav infrastruktūras – "Arsenāls" ir ciet, par Latvijas Laikmetīgā mākslas muzeju pusotru gadu nevar uzrakstīt informatīvo ziņojumu, mēs visu laiku tikai par to runājam. Nav lielu institūciju, nav infrastruktūras, kur vispār redzēt vizuālās mākslas mantojumu. Mums izaug bērni – 10–15 gadi, viņi vispār nav redzējuši darbus.

Māra Rozenberga: Kā jums šķiet, vai šī brīža apstākļos, ņemot vērā sociāli ekonomisko situāciju, ir pieklājīgi runāt par šo mūžam aktuālo kultūras infrastruktūras jautājumu?

Elīna Vikmane: Man šķiet, ir ļoti pieklājīgi. Bet ne jau tādā ziņā, ka mums tagad rītdien ir jāsāk kaut kas būvēt. Ja mēs valstiski varam uzlikt [mērķus] – septiņu gadu laikā visus Latvijai svarīgos nacionālos, publiskos infrastruktūras projektus. Tur būs arī cietums, muzejs, koncertzāle, varbūt vēl kāds, par ko es nezinu. Tad ir, teiksim, pieci projekti, un valstiski mums visiem ir skaidrs, ka šāda publiska infrastruktūra mums būs visiem vajadzīga, un mēs pēc kārtas skaidri, saprotami arī to izdarām. Es vispār neredzu tur nekādu problēmu.

Vilis Daudziņš: Es arī domāju, ka tas ir gribas jautājums. Ir jānosprauž, ka tā ir absolūta nepieciešamība.

Orests Silabriedis: Te mēs nonākam pie politiskās gribas.

Māra Rozenberga: Nacionālo bibliotēku arī uzcēla ekonomiskās krīzes laikā. Lielā mērā būvniecība bija ekonomikas sildītājs.

Orests Silabriedis: Tātad pasvītrojam Elīnas teikto – nav nepieklājīgi šajā brīdī runāt par to, ka tas ir nepieciešams.

Elīna Vikmane: Nepieklājīgi būtu novirzīt visus līdzekļus infrastruktūrai, neatbalstīt cilvēkus tagad apkures sezonā, bet par to jau nav runa. Runa ir par to, ka vispār būtu plāns, kuru kāds ne tikai apsolītu, bet tiešām arī izpildītu.

Orests Silabriedis: Sarunā pirms četriem gadiem Egīls Šēfers teica, ka sen jau visa kultūras iniciatīva valstī būtu jāpārņem nevalstiskajam sektoram.

Māra Rozenberga: Proti, par stratēģisko redzējumu. Tā kā ''ministra vidējais mūžs'' 3–3,5 gadi, tad Šēfers uzskata, ka stratēģija būtu jāveido nevalstiskajam sektoram. Kā jūs uz to raugāties?

Elīna Vikmane: Kultūras mantojuma jomā tas jau tā ir izdarīts. Muzeju stratēģija ir atdota pašam sektoram veidošanai. Bet man līdz galam tas nešķiet saprotams, jo, lai izveidotu izpildāmu stratēģiju, tam blakus vajadzētu būt finansējumam, kā to izdarīt. Kā nevalstiskais sektors varētu kaut ko tādu paveikt.

Māra Rozenberga: Citādi sanāk tāds vēlmju sarakstiņš.

Elīna Vikmane: Vēlmju saraksts jau mums ir garum garais.

Henriks Eliass Zēgners: Es domāju, ka deleģēšana tiešām jomas ekspertiem ir labs gājiens, ko vajag pielietot, bet tā īstenā reālpolitika – tur, man liekas, ir sarežģīti. Es nevaru tādu vienu konkrētu atbildi pateikt. No vienas puses, nevalstiskais sektors jau ļoti aktīvi iesaistās, un arī tajā brīdī, kad kaut kas nav lāga, ceļ trauksmi, piedāvā risinājumus. Skaidrs, ka viena no nevalstiskā sektora priekšrocībām ir spēja kā tādām nezālēm izdzīvot cauri visiem apstākļiem, jebkurā krīzē atrast kaut kādus izdzīvošanas risinājumus. No otras puses, nevalstiskā sektora darbinieki bieži vien jau tā ir nokrāvušies ar septiņiem ar pusi amatiem, un tajā brīdī, kad viņiem saka "lūdzu, tagad palīdziet mums", tad… nu, okei, bet darām to kaut kā cilvēcīgi. Dodiet tam līdzekļus, kaut kādu struktūru. Noteikti to stratēģisko redzējumu vajag kopīgi kaldināt.

Elīna Vikmane: Mēs mazliet pievērsāmies kultūras pārprodukcijai. Dažreiz arī izskan, ka kultūra ir pārfinansēta. Vienlaicīgi, man šķiet, mēs visi labi apzināmies, ka kultūras pasākumu ir daudz tāpēc, ka ar vienu pasākumu cilvēki nevar izdzīvot. Viņu atalgojums ir tik mazs, ka viņi nevar izdzīvot.

Man gribētos aicināt nākamo kultūras ministru iestāties par to, ka cilvēki kultūrā nestrādātu bez maksas.

Ja mēs nevaram atļauties šo cilvēku, šo ekspertīzi, un varam maksāt tikai 600 eiro, tad mēs varbūt varam pateikt: lūk, tev 600 eiro, tā ir pusslodze vai divas dienas nedēļā, mēs apzināmies tavu augsto ekspertīzi, bet mēs to šobrīd nevaram atļauties. Un tad, man liekas, veidotos tāda cieņa. No tā, ka mēs strādājam par velti pusi sava laika, arī veidojas tā kultūras pašsaprotamība.

Orests Silabriedis: Mēs šeit esam pirmie, kuriem tas būtu jāsaka sev pašiem.

Elīna Vikmane: Nu ja. Es, piemēram, to sev saku un arī mēģinu tam sekot. Nupat man bija jāvērtē konkursa projekti, un, kad es jautāju, kur ir mans līgums, man teica: "Kā, tas taču ir bez maksas! Tas taču ir gods!" Es teicu: "Nē, tas ir darbs."

Es nevaru runāt par visu kultūras sektoru, es runāju vairāk par muzeju jomu, kas liela daļa ir publiskais sektors, nodarbināti cilvēki ar pilnu slodzi. Bet, ja mēs valstiski apzināmies, ka mēs nevaram pacelt algas, mums nav finansējuma, bet mēs varam pateikt – jūsu ekspertīze ir augsta, jums jāsaņem cieņpilns atalgojums, šobrīd mēs varam jūs nodarbināt divas dienas nedēļā. Un tad cilvēki var izvēlēties – pārējās trīs dienas noslēdz brīvprātīgā darba līgumu, varbūt raksta Eiropas Savienības projektus, varbūt iet strādāt skolā. Bet šobrīd visi cilvēki strādā vairākas slodzes, nesas nezin kur ar izdegšanas sindromiem, un visi pārējie uzskata kultūru kā pašsaprotamu.

Jautājumi kandidātiem

Māra Rozenberga: Elīna kodolīgi iesāka mūsu pēdējo sarunas apli, kurā mēs gribētu jūs lūgt uzdot vienu jautājumu tiem kandidātiem, kuri nāks šeit studijā pēc nedēļas.

Vilis Daudziņš: Man ļoti patika tas jautājums, kas izskanēja jau iepriekšējā diskusijā pirms četriem gadiem – kāpēc kandidātam šķiet, ka viņš būtu vislabākais kultūras ministrs?

Timurs Tomsons: Mans jautājums būs – zinot sarežģīto ģeopolitisko situāciju un to, ka naudas vairāk nekļūs, tās būs aizvien mazāk, kādā veidā mēs varam noturēt kultūrā izcilības kritēriju. Zinot to, ka es pārstāvu profesionālo mākslu, un man šis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs. Kāds nākamajos četros gados būtu plāns izcilības noturēšanai?

Henriks Eliass Zēgners: Tā ir cita līmeņa saruna, bet man gribas mesties pretī tām izcilībām, jo man pēdējā laikā tieši drīzāk interesē nevis tās virsotnes, bet tā vieta, kur mēs visu laiku staigājam. Paturot prātā, ka izcilības ir nenoliedzami svarīgas, bet tas ikdienas mikroklimats, ikdienas kultūras pieejamība, tas cilvēcīgākais, iekļaujošākais līmenis šķiet interesants.

Bet ko lai pajautā? Vienmēr der pajautāt par pēdējo mākslas darbu, kas ir patiešām saviļņojis. Lai [viņi] mazliet pareflektē, un tad var aptuveni saprast, par ko ir runa. Bet tur vajadzētu piedāvāt, kas jāizslēdz ārā no atbildēm. Teiksim, Dziesmu svētkus nedrīkst pieminēt. Vai arī – kas bija pēdējais kultūras pasākums, kas ir apmeklēts, uz kuru nebija jāiet pienākuma pēc?

Jānis Kronis: Es tad vēl zemāk pie zemes – ļoti konkrētu jautājumu. Tas, protams, būs jādara sazobē ar Finanšu ministriju, bet – kad beidzot būs ilgi solītais saimnieciskās darbības veicēja konts, kas risinātu ļoti daudzas problēmas? Kā arī – ja pašnodarbinātajiem Reira kunga reformu rezultātā ir cēlusies nodokļu likme (kas ir okei) ­– es esmu gatavs maksāt nodokļus vairāk, ja man arī celtos sociālās garantijas. Bet sociālās garantijas man ir palikušas tajā pašā līmenī. Vai ir plānots kaut ko mainīt šajā jomā?

Orests Silabriedis: Esam dabūjuši pilnu nākamā kultūras ministra darbības spektru, sākot ar virsotnēm un beidzot ar melnzemi, pa kuru viņš staigā. Paldies sarunu biedriem!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti