Māra Jansone: Pirms nedēļas diskusiju izraisīja Valsts valodas centra raksts par etnonīmu lietošanu latviešu valodā, un tur cita starpā bija minēts, ka tādi vārdi kā "nēģeris", "mongolis", "krievs", "aziāts", "eiropietis", "amerikānis" un tamlīdzīgi ir tikpat neitrāli kā "latvietis", "lietuvietis", "vidzemnieks", "rīdzinieks", "daugavpilietis". Publiski lasāmajās diskusijās bija pausts izbrīns visvairāk par to, kādēļ šajā piemērā "krievs" un "nēģeris" ir nolikti vienādās pozīcijās, jo par "krievu" neviens neuztraucas, bet "nēģeri" mūsdienās daudzi uzskata par aizvainojošu. Arī, ja paskatās vārdnīcā ''Tēzaurs'', tur ir minēts, ka šis vārds, ar ko apzīmē negroīdās rases pārstāvjus, ir novecojis. Vai vārdi var tā novecot, un kādas ir jūsu domas par šo diskusiju?
"Krustpunktā" podkāstā:
- "Spotify" podkāsts
- Apple podkāsts
- Google podkāsts
- Savā lietotnē raksti - Krustpunktā
Jauna epizode katru darba dienu, garums - 52 min.
Andrejs Veisbergs: Šī diskusija ir vairāk tāds tracis.
Es domāju, ka aiz tā stāv varbūt arī kādi politiskie spēki, kas to var izmantot savstarpēju rēķinu kārtošanai, jo Valsts valodas centra lēmums ir, manuprāt, jau kādus divus gadus vecs.
Tas tika izveidots saistībā ar to, ka Eiropas institūcijās parādījās iekļaujošās valodas ideja. Un, protams, šajā gadījumā Eiropas institūcijas mums neko nediktē, tās nediktē katrai valodai, kādus vārdus drīkst lietot, kādus nedrīkst lietot. Taču tās, zināmā mērā izejot no angļu valodas kā dominējošās valodas, noliek priekšā tādu kā sarakstu, kur varbūt varētu būt kāda aizvainojoša jeb neiekļaujoša valoda un tās piemēri. Un tad Valsts valodas centram bija lūgts aprakstīt situāciju Latvijā, un mēs tur arī uzrakstījām.
Mums, piemēram, nav problēmas ar dzimtēm. Mums ir divas dzimtes, tātad jebkuru profesiju, jebkuru amatu mēs varam nosaukt gan sieviešu dzimtē, gan vīriešu dzimtē. Ir Eiropā valodas, kur ļoti dominē vīriešu dzimte, ir valodas, kur sieviešu [dzimtes] galotne, ko pievieno ierastajam vīriešu [dzimtes] vārdam, padara šo vārdu negatīvu. Tā ir nopietna problēma, un tur var skatīties, ka tur ir zināma diskriminācija. Savā laikā bija pat Eiropas tiesā lēmums, vai lietuviešu valodas uzvārdu princips, ka, sievietei apprecoties, mainās uzvārda galotne, kas tādā veidā signalizē, vai viņa ir precēta vai ne, vai tas nav pret cilvēktiesībām. Un tiesa lēma – nē, tas nav pret cilvēktiesībām, tas atbilst lietuviešu valodas normām.
Atgriežoties pie "nēģera", kas varbūt šajā gadā būs gada vārds šīs diskusijas rezultātā…
[Vārds] "nēģeris" latviešu valodā nekad nav bijis specifiski negatīvi ietonēts.
Tas parādās jau, manuprāt, astoņpadsmitajā gadsimtā. Katrā ziņā Stendera "Augstas gudrības grāmatā" ir gan "nēģeris", gan "moris", un tur ir tā kā vienlīdzības zīme likta starp tiem. Deviņpadsmitā gadsimta avīzes ir pilnas ar rakstiem par "nēģeriem", sevišķi saistībā ar verdzības atcelšanu Amerikā, kas sakrita zināmā mērā ar mūsu atmodu. Un šai laikā varbūt šeit bija zināmas paralēles, ka rakstītāji tā kā norādīja, ka nēģeri cieš tāpat kā latvieši no apspiestības. "Nēģeris" bija pozitīvs vārds neatkarības laikā, "nēģeris" bija normāls vārds padomju laikā, pat pozitīvs, es teiktu. Arī vārdnīcās mēs neatradīsim kādus marķējumus vai norādes, ka tas būtu nicinošs jeb aizvainojošs vārds.
Bet kurā brīdī tad tas tāds kļuva? Vai kļuva?
Tas tāds, manuprāt, nav kļuvis.
Man personīgi "nēģeris" nav aizvainojošs vārds, bet angļu valodā šī problēma pastāv jau vairāk nekā gadsimtu, tur ik pa desmit, divdesmit gadiem tiek nomainīts apzīmējums jeb termins, ar kuru apzīmē nēģeri.
Tāpēc ka acīmredzot šeit iestājas tā sauktais eifēmismu efekts, kad vārds piesātinās ar negatīvo attieksmi, un tad mēs meklējam citu vārdu. Mums ir ļoti daudz šo eifēmismu tādās jomās kā slimības, nāve, arī dažas ķermeņa daļas, es nerunāju par acīm, un daudziem citiem jēdzieniem. Arī Amerikā tā ir problēma, un šī problēma, jo mums ir kontakti angļu valodā, tiek pārnesta uz latviešu valodu, tāpat kā savā laikā "žīdu" problēmu no krievu valodas pārcēla uz latviešu valodu.
Mums arī bieži zvana klausītāji, kuri uzsvērti lieto nevis vārdu "ebrejs", bet "žīds". Un pēc tā konteksta var nojaust, ka tur nav pozitīva attieksme pret šīs nācijas pārstāvjiem. Tajā pašā laikā mēs visi zinām, ka pirms Otrā pasaules kara Latvijā tikai šis vārds tika lietots, un tikai padomju gados sāka lietot vārdu "ebrejs". Tad kā izturēties pret šo vārdu, jo tur to negatīvo nokrāsu bieži vien cilvēki mēģina ielikt iekšā, un, lietojot šo vārdu, mēģina paust, ka man ir tāda [negatīva] attieksme. Tajā pašā laikā citam varbūt nemaz nav, bet viņš vairs neatļaujas.
“Žīdam” nav nekādas vainas, bet “žīda” gadījums atšķiras no “nēģera”, jo četrdesmit gadus padomju varas ietvaros mums ir stāstīts, ka tas [žīds] ir slikts vārds un ka no tā vajag izvairīties.
“Nēģera” gadījumā nekas tāds nav bijis līdz šim. Es domāju, ka tāpēc tādā formālā sarunā vārdu “žīds” varbūt nevajadzētu lietot, bet, protams, “žīds” saglabājas vēsturiskos tekstos, “žīds” saglabājas dažādos frazeoloģismos.
Es neredzu, kas nievājošs ir, piemēram, tādā vārdā kā “žīdu šāvējs”. Tas ir attiecīgā brīža realitātes apraksts un, manuprāt, skan daudz piemērotāk nekā “ebreju šāvējs”.
Nu tāda vēsturē parādība ir bijusi, un no tā nevajadzētu vairīties. Mums vispār nevajadzētu satraukties, ka ar kādu vārdu mēs kādu varam aizvainot.
Aizvainot var ar jebkuru vārdu.
Jūs varat nosaukt trīs vārdus, es uztaisīšu, uzkonstruēšu teikumu, kas būs ļoti aizvainojošs.
Kā jūs uztverat tos piemērus un stāstus, kad sāk revidēt, pareizāk sakot, pārrakstīt grāmatas, kurās ir lietots, piemēram, “nēģeris”. Piemēram, “Pepijā Garzeķē”, kurai tēvs bija nēģeru karalis. Tas, ka literatūra ir jālabo atbilstoši politkorektiem uzskatiem, vai tas vispār ir pieņemami, lai kāda negatīva nokrāsa tam būtu?
Manuprāt, tas nav pieņemami. Tas ir tas ekstrēmais variants, kad mēs ejam līdz galam – tātad vārds tiek dzēsts vispār.
Es, atklāti sakot, nesaprotu, kā dialogā starp nēģeri un balto cilvēku var parādīties vārds “nēģeris”.
Un Valsts valodas centrs arī nav norādījis, ka mums tagad obligāti ir jālieto “nēģeris”, ka mums tagad ir jāuzrunā nēģeris kā “nēģeris”, tā teikt, “kunga” vietā. “Nēģeris” parādās parasti trešajā personā situācijās, kad [piemēram] – “starp divām smuidrām nēģerietēm sēdēja pretīgs baltais”. Man liekas, šādā teikumā ievietot –“starp divām melnādainās krāsas sievietēm sēdēja viens baltais” – tas skan ļoti dīvaini. Es paskatījos latviešu valodas korpusā, ''Tēzaurā'', kur praktiski ir ļoti daudz tādu piemēru. “Nozibēja melna nēģera galva ar baltiem zobiem” – nu kā mēs aizstāsim “nēģeri” ar kaut ko citu? Vai – “viņš bija pamatīgi iededzis, platiem vaigu kauliem un biezām lūpām, nēģerim līdzīgs, bet nebija nēģeris” – šeit mums būs jāieliek divi papildteikumi, lai aizstātu vārdu “nēģeris” ar kaut ko citu.
Tā kā šī literatūras pārrakstīšana, manuprāt, ir pilnīgs absurds, tāpat jau angļu valodā ir pārrakstītas visdažādākās pasakas, ņemot ārā alkoholiskos dzērienus, ņemot ārā zvērus, jo mēs aizskaram zvērus,
teiksim – vilks, kas apēda Sarkangalvīti – tā ir vilka personības aizskaršana, tur kaut kas cits ir jāliek iekšā… Mēs varam aiziet ļoti tālu.
Kā jums šķiet, vai latvieši ir pārāk politkorekti, pieklājīgi attiecībā pret citiem? Teiksim, jūs pieminējāt dominējošo pasaules valodu – angļu valodu, kurā runā ļoti daudz pasaules iedzīvotāju, un mēs kaut kā pielāgojamies. Vēl cita situācija, ar ko mums ir liela problēma, Latvijā ir daudz krievu, kuri neprot vai negrib runāt latviešu valodā, un tad, ja latviešu bariņā gadās pāris krievu, tad tie latvieši runā krievu valodā, tāpēc ka viņi ir pieklājīgi, nevis, lai pierādītu, ka es protu, es varu. Vai mums būtu jākļūst nepiekāpīgākiem un pašapzinīgākiem?
Jā, varētu piekrist. Es domāju, ka mums gadsimtu laikā ir izstrādājies pielāgošanās, adaptācijas gēns, mums vienmēr ir bijuši citi “saimnieki”, kas ir pateikuši priekšā, kas ir pareizi un kā mums jārīkojas, un to mēs daudz kur arī redzam. Tā doma, ka mums ir jāseko citu valodu īpatnībām, manuprāt, ir pilnīgi absurda, jo, manuprāt, mēs kaut kādu iemeslu dēļ varam sekot tikai to valodu īpatnībām, kuras mēs zinām. Pasaulē ir seši, septiņi tūkstoši valodu, no kurām Latvijā mēs varbūt atradīsim cilvēkus, kas zina kādu simtu. Tāpēc, ka kādā valodā kaut kas tiek lietots citādi, piemēram, angļu valodā “caucasian” tiek izmantots kā “baltais”, tad mums arī jāpārnes un turpmāk “baltos” sauksim par “kaukāziešiem”? Tas taču būtu absurds, mums “kaukāzietis” ir kaut kas cits. Mums ir pilsēta Ogre, iespējams, ka tur dzīvo kāds angliski runājošais, un viņam liekas, ka viņš dzīvo “monstra pilsētā” (no angļu valodas “ogre” – “cilvēkēdājs”, – red.). Mēs mainīsim pilsētas nosaukumu, tāpēc ka, lūk, sakrita? Angliski “vista” nozīmē “plašs skats”. Vai mums tāpēc jāmaina “vistas” vārds, ka citā valodā kaut kas cits? Vācu valodā “gift” ir “inde”, bet angļu valodā – “talants”, “dāvana”. Vai viņiem arī jākoriģē būs savā starpā vārdu nozīme? Nē, nē, nē, manuprāt, tas ir diezgan bezjēdzīgi.
Tik traki ar mums jau nav. Mēs arī nekoriģējam savu valodu tik ļoti. Mēs cenšamies būt pieklājīgi un neaizvainot citus. Vai tā pieklājība ir pārspīlēta dažreiz?
Visi šie ir gaumes un pieklājības jautājumi.
Es domāju, ka valodā, ja pastāv vārdi, viņus nevar liegt lietot. Jautājums ir, kādās situācijās mēs tos lietojam. Un tas ir gaumes un pieklājības jautājums, un situācijas jautājums.
Vēl es dzirdēju tādu argumentu, ka par nēģeriem esot daudz anekdošu, un tāpēc “nēģeris” esot slikts. Par blondīnēm ir daudz vairāk anekdošu, par sievasmātēm ir daudz vairāk anekdošu. Varbūt tad mums jādzēš arī šie vārdi?
