Signe Lagzdiņa: No 1. līdz 6. decembrim noritēja festivāls “Prozas lasījumi”. Vai jūs esat ikgadējs “Prozas lasījumu” dalībnieks?
Arno Jundze: Neesmu “Prozas lasījumos” no to pirmsākumiem, jo vispār ienācu literatūrā stipri vēlāk. Tā nopietnā rakstīšana man sākās apmēram 2014. gadā, gāju uz to diezgan ilgi.
Man gan šķiet, ka jūs šajā nozarē esat sen.
Tā varētu likties. Sāku strādāt Literatūras institūtā, tad no tā aizgāju, strādāju dažādos medijos, arī televīzijā un nedaudz radio. Saistībā ar literatūru notika daudz kas, gribējās arī pašam kaut ko uzrakstīt,
bet es redzēju situāciju un tā nesajūsmināja: tas, kāda bija cilvēku attieksme pret autoru, kādas bija autora iespējas radoši strādāt.
Sapratu, ka man ir ģimene, un es nevaru to atļauties. Tad, kad situācija kaut cik normalizējās, tad viss vienā brīdī “izšāva”. Varbūt pat nebija slikti, ka esi tā kārtīgi nobriedis, tad arī pašam ir lielāks prieks par to, ko dari.
Prozas rakstīšana autoram ir tāda liela sēdēšana mājās, vientulībā. Tad, kad tu raksti, arī esi iekšā pasaulē, ko apraksti, un tā ir cita realitāte. Kādreiz vajag no tās vientuļnieka alas izlīst – “Prozas lasījumi” parasti bija tā vieta, kur satikt kolēģus. Šogad gan tie notiek neklātienē, bet man ne mirkli nebija domas, ka festivālu vajadzētu atcelt. Nezinu, vai “Prozas lasījumu” vadītāja Inga Žolude [festivāla norises laikā] vispār guļ vai tikai strādā – izaicinājumu ir ļoti daudz, bet tagad, kad būsim izgājuši šim visam cauri, zināsim, kā to darīt.
Ir parādījies arī “Prozas lasījumu” podkāsts.
Cilvēkiem patīk un interesē – tad kāpēc ne? Arī nākotnē varētu ierakstīt šādus podkāstus. Mēs jau esam izdzīvojuši dažādus laikus. Piemēram, rakstnieka mājaslapas nav Latvijā īpaši populāras. Arī sociālajos tīklos ir jāmāk strādāt – ja vienkārši ieliksi savas grāmatas vāciņu attēlu “Facebook”, diez vai tas strādās. Podkāsti ir jauna iespēja.
Tāpat kā audiogrāmatas.
Es ceru, ka tagad, pateicoties apgāda “Zvaigzne ABC” iniciatīvai, audiogrāmatas atdzims jaunā formātā. Ir labāk, ja tev nav nekāda datu nesēja, bet vari vienkārši pieslēgties internetam un klausīties grāmatu tad, kad gribi. Dažkārt romāni vispirms iznāks audio versijā, bet pēc tam – drukātā. Man šķiet, ka tā ir laba lieta, ja tu, piemēram, ceļo un vari telefonā vai lasītājā vest līdzi savu bibliotēku.
Vai digitalizācija ir apdraudējums drukātajam formātam?
Es atceros tos laikus, kad parādījās virsraksti par drukātās grāmatas nāvi. Laikam jau mums vienmēr vajag sadomāt kaut kādas dzīvības un nāves, bet patiesībā laiks visu noliek savās vietās. Un par to, ka drukātā grāmata bija un būs, neviens nešaubās. E-grāmatas, visticamāk, būs dažās specifiskās nozarēs. Nišas literatūrā, piemēram, zinātniskajā literatūrā, kam vajadzīgi 40–50 eksemplāri. Kāpēc tos drukāt, ja var uztaisīt šo e-formātu?
Pievēršoties drukātajiem kultūras medijiem – aprīlī “Neatkarīgā Rīta Avīze” pārtrauca izdot savas avīzes. Jūs bijāt kultūras redakcijas vadītājs.
Tā redakcija jau beigās bija nosacīta – pats sevi vadīju. Man liekas, tā ir drukāto mediju nelaime, ka kultūra tiek “spiesta” no šiem medijiem ārā. Nākotnē nekas spožs negaida, kamēr valstij nebūs nopietnas mediju politikas.
Mediju politika nav tad, kad viena tante iesaucas un ieber kādam drusku naudas, bet tad, kad viss notiek pārdomāti.
Tas pats attiecas arī uz radio un televīziju. Kamēr nebūs šīs mediju politikas, būsim diezgan lielās ziepēs, jo vāji mediji nerotā nevienu valsti – tas būtībā ir valsts izdzīvošanas jautājums. Diezgan regulāri notiek tā, ka tu atver vaļā rakstu un nesaproti, vai tā ir ziņa vai viltus ziņa. Visi saka, ka žurnālisti esot pērkami un vēl sazin kādi. Bet situācija ir tāda, kāda ir, – žurnālisti ir atkarīgi no visādiem sponsoriem, reklāmām u.tml. Man pašam ir bijis gadījums, kad uzrakstu rakstu un nākamajā dienā tiek atcelta reklāmas kampaņa manam toreizējam laikrakstam. Viens cilvēks bija izlasījis rakstu, sapratis, ka tas ir par viņu, un apvainojies. Tāda ir ikdiena.
Tiešām liela problēma ir tā, ka ar mūsu kultūras medijiem neviens nerēķinās, un mediju vājums ir šīs nerēķināšanās sekas.
Piemēram, Latvijas Rakstnieku savienības literārais mēnešraksts “konTEKSTS”. Decembrī viss ir skaisti, labi, bet, kā būs janvārī – nezinām, jo finansējuma pagaidām nav. Bet man kā Latvijas Rakstnieku savienības vadītājam ir saistības ar “Latvijas Pastu” un bibliotēkām, kas jau ir abonējuši mēnešrakstu nākamajam gadam. Un tad tu vienmēr, domājot par rītdienu, esi tādā kā pirmsinfarkta stāvoklī.
Kā tas ir noticis?
Sākotnēji finansējuma konkursi notika caur Kultūras ministriju. Notika visādi kašķi, un ministrija negribēja ar to nodarboties – lai arī viņi vismaz mēģināja piesaistīt ekspertus. Pēc tam mediju liktenis tika nodots Valsts kultūrkapitāla fonda ekspertu rokās. Viņi ir labi cilvēki, ļoti gudri savā jomā, bet no medijiem nesaprot neko.
Es domāju, ka tur ir tā problēma: nespeciālists nekad nevarēs izveidot normālu mediju politiku.
Vai jūs saskatāt problēmu arī tajā, ka cilvēki mazāk lasa? Vai varbūt tas tā nemaz nav?
Pirmkārt, ir ārkārtīgi palielinājies informācijas daudzums, kas gāžas pār mūsu galvām. Un ir jau vienalga, vai lasīt kaut ko sociālajos tīklos vai citur. Patiesībā cilvēki lasa daudz vairāk, bet līdz ar to varbūt arī nav laika vakarā atgāzties krēslā un palasīt avīzi – būtībā vakarā avīzē jau ir vecas ziņas.
Otrkārt, man šķiet, ir miris sabiedriskais transports. Vismaz tāds, kāds tas bija, kad es vēl biju students. No Ogres, kur es dzīvoju, uz Rīgu gāja elektriskais vilciens ar padsmit vagoniem, un visos šajos vagonos cilvēki lasīja. Bija normāli nopirkt kaudzīti avīžu, apsēsties un 45 minūtēs līdz Rīgai izlasīt. Daudzi pat atstāja izlasītās avīzes, nākamie pasažieri nāca un lasīja tālāk.
Šobrīd es iekāpju vagonā, kurā ir varbūt pieci cilvēki, un neviens nelasa. Kaut kas mūsu uzvedībā ir mainījies.
Domāju, ka nākotne ir tieši šie digitālie izdevumi un dažādas miksētas formas – nevis klasiskie mediji, kur viens drukā, otrs runā un trešais rāda, bet viss kopā. Tas ir tas stāsts, ko droši vien vajadzētu attīstīt. Bet es nezinu, vai mums pietiks līdzekļu, jo tas ir diezgan dārgs prieks.
Vai tas, ka esat Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, jums palīdz radošajā darbā? Vai tomēr kaut ko atņem?
Noteikti nepalīdz. Tas prasa ārkārtīgi daudz laika. Es zinu, ka daudziem liekas: nu, ko viņi tur tajā Rakstnieku savienībā dara?!
Bet man reizēm ir kā frontes līnijā, telefons pārkarsis, baterija izlādējusies, nevar zināt, kas kurā brīdī notiks.
Pēdējais piemērs bija autoratlīdzību nodokļu reforma, kurā mēs bijām “iekšā” 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā – jau no septembra. Kaut gan mūsu sasniegumi varēja būt lielāki, mēs centāmies un izdarījām, ko varējām. Bet tas ir tas, ko neviens neredz. Protams, ka šādā brīdī, kad tu stresā rēķini dažādus variantus (autoratlīdzību jomā nodokļi ir īpaši sarežģīti, pat ne visi grāmatveži to uzņemas), tas atņem arī laiku radošajam darbam. Šo romānu par Veidenbaumu jau sen būtu pabeidzis, ja ne Latvijas Rakstnieku savienības funkcionāra darbs. Turklāt tas bieži ir ļoti nepateicīgs, jo ir skaidrs, ka neviens par to mani neslavēs un ordeni nedos.
“Dienas Grāmatas” sērijā “Es esmu...” top jūsu romāns par Eduardu Veidenbaumu. Kas ir tie avoti, ar kuriem strādājat?
Par Veidenbaumu neviens neko nezina, bet visiem ir viedoklis – un viedokļu ir daudz un dažādi, leģendas ir viena par otru krāšņākas.
Mana misija šobrīd ir radīt versiju par to, kā tas varētu būt bijis.
Kad ķēros pie šī romāna, man jau bija “Sarkanā dzīvsudraba” pieredze, ko rakstot cītīgi vācu materiālus un pētīju – tā kā tāds kāmis, kas visu bāž aiz vaigiem un nes savā migā. Man ir arī literatūrzinātnieka pieredze, un tur bez vākšanas nekur tikt nevari.
Bet tad, kad sāku strādāt ar Veidenbaumu, sapratu: ja rīkošos kā literatūrzinātnieks, uzrakstīšu monogrāfiju, un to man nevajag – man vajag uzrakstīt interesantu romānu par Veidenbaumu, tā, lai tas ir skaists un emocionāls.
Man ir svarīgi izstāstīt viņa dzīves detaļas: kā viņš bērnībā slēpjas no cilvēkiem zem galda, kā skolas laikā sēž kokā, lai neviens viņu netraucētu, kā viņš studiju gados paliek dusmīgs – no sākuma griež zobus un pukšķina pīpi kā tāda lokomotīve, un tad metas virsū savam oponentam. Viņš ir bijis ļoti interesants un talantīgs cilvēks. Sēdēja un caurām dienām mācījās, piemēram, vilka kvadrātsakni no divi: sēž un velk. Ir tabulas, kurās sen jau tā ir izvilkta, arī tajā laikā tādas bija. Bet viņš sēž un velk, velk, velk, kļūdās. Atrod kļūdu, izlabo. Velk, velk, velk, jau ir kādi 20 cipari. Atkal kļūdās, bet stūrgalvīgi sēž un turpina vilkt to kvadrātsakni. Tāds ir Veidenbaums.
