Pa ceļam ar Klasiku

Ziemeļnieks Vilsonu verandā. Intervija ar aktieri Mārtiņu Vilsonu un mūziķi Svenu Vilsonu

Pa ceļam ar Klasiku

Diriģents Romāns Vanags: Katra tradīcija ir jāuztur, jo pati tā nedzīvos

Vajag runāt skaļi. Cēsīs risināsies performance "Klusums krīt" nonāvēto ebreju piemiņai

Vajag runāt skaļi. Performance «Klusums krīt» nonāvēto ebreju piemiņai tieksies atdot mirušajiem balsi

12., 13. un 14. augustā Cēsu Mākslas festivāla izskaņā skatītājiem tiks piedāvāta audiovizuāla performance ar virtuālu kori "Klusums krīt": tā būs lūgšana par mirušajiem ar mūzikas un valodas klātbūtni, kas noritēs mežā, kurā nacistiskās okupācijas laikā 1941. gada augustā tika nogalināti apmēram divi simti Cēsu ebreju. Katras performances laikā divi simti skatītāju tiks aicināti pieminēt mirušos ebrejus, dodoties ceļā ar autobusu no Cēsu pilsētas Rožu laukuma uz netālu esošo mežu. Performance notiks latviešu un angļu valodā.

Performances idejas autori un režisori ir mākslinieki Krista Dzudzilo un Reinis Dzudzilo, komponists – Krists Auznieks, kuratore Elīna Kalniņa, dzejniece Merita Maloja, izpildītāji – jauniešu koris "Kamēr..." (diriģenti Aivis Greters un Kārlis Patriks Stepe), balss Marija Linarte un Lelde Beņķe. Performancē piedalīsies brīvprātīgie cēsnieki.

Performances būtību un tās tapšanas procesu sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" atklāj Krista un Reinis Dzudzilo, bet telefonintervijā – Krists Auznieks. 

Performances "Klusums krīt" publicitātes attēls

Neatliekama saruna

Inta Pīrāga: Vai uzreiz nolēmāt, ka vēsturiskās patiesības atspoguļošanai nepieciešami neierasti izteiksmes līdzekļi un savdabīga forma?

Krista Dzudzilo: Kad šī darba sakarā pirms pāris gadiem mūs uzrunāja [šī projekta kuratore] Elīna [Kalniņa], viņas galvenais uzstādījums bija vispār runāt par šo notikumu, un viņa bija atvērta tam, ko mēs gribētu darīt.

Abi ar Reini bijām pilnīgi satriekti par to, kas toreiz noticis – pārdzīvojām to ļoti tieši, ļoti personīgi. Sarunās diezgan ātri nonācām līdz tam, ka viena no traģiskākajām lietām līdzās tai, ka šie cilvēki zaudēja savu dzīvību, ķermeni un dzīvi, ir tā, ka viņi zaudēja arī savu vārdu un balsi.

Tāpēc kā smaguma centru visam darbam mēs izvēlējāmies tieši balsi un diezgan nešaubīgi un ātri nonācām pie tā, ka viena daļa no darba būtu dziedājums balsīm, korim. Un tad jau tūlīt arī Krists mums ienāca prātā. 

Reinis Dzudzilo: Sarunu ar Elīnu sākām jau 2016. gadā, veidojot ekspozīciju ar nosaukumu "Sirdsapziņas ugunskurs", kas bija veltīta pretošanās kustībai Cēsu apriņķī – gan pret komunistisko, gan nacistisko režīmu. Šis ir turpinājums šai sarunai.

Arī "Klasikas" raidījumu sauc "Neatliekama saruna". Tādā ziņā gan 2018. gadā izveidotā ekspozīcija, gan šī performance, mūsuprāt, ir "neatliekama saruna". Par to vajag runāt skaļi un runāt ar balsi, kas mums, par laimi, ir.

Krista Dzudzilo: Darba struktūru veidojam, savstarpēji runājot par to, kā veidojas atmiņa – vēstures un kolektīvā atmiņa. Tā nav nekāda banalitāte, tas vienkārši ir fakts, ka tikai dzīvie ir tie, kuri turpina šo sarunu. Darbs veidots kā tiešs dialogs. Būs divsimt skatītāju un performances pieredzētāju, bet vienlaicīgi saruna tiks veidota ar katru individuāli. Gluži tāpat veidojas atmiņa vai pieredze – tā ir tikai mūsos. Kad atminies kādu cilvēku, kurš savulaik bijis tev nozīmīgs, bet tagad ir miris vai kura vienkārši vairs nav tavā dzīvē – viņš dzīvo tavā prātā. Un doma par iekšēju dialogu ir tilts uz to, kā izstāstīt stāstu pavisam personīgā veidā. Šajā gadījumā – par šiem ebrejiem, kurus, visdrīzāk, neviens no apmeklētājiem personīgi nepazina.

Skatītāji tiks vesti uz mežu. Vai tas būs tas pats liktenīgais mežs?

Reinis Dzudzilo: Jā, tas tā ir. Protams, šajā gadījumā šī ceļa mērošana būs nevardarbīga un aicinoša – ne gluži kā svētceļojums, bet kaut kādā ziņā tas pietuvojas līdzcietības ceļojumam un empātiskam aktam.

Šīsdienas skatītājs, kurš kļūst par dalībnieku šajā performancē, tiek aicināts mērot šo ceļu un iziet šo telpu, kaut kādā ziņā iekāpjot tajās pašās kurpēs, tikai citā laikā.

Jūs minējāt runāto un dziedāto vārdu. Vai arī dabas skaņām šeit būs liela nozīme? Ja tas notiek mežā, jūs noteikti kā režisori un mākslinieki ar to rēķināties.

Krista Dzudzilo: Kad Elīna Kalniņa mūs aizveda uz vietu, kur joprojām guļ ebreju ķermeņi, bijām pilnīgi satriekti par to, cik tā vieta ir skaista... Tas likās tāds ārkārtīgi nežēlīgs un vienlaicīgi mierinošs notikums: tu apzinies, kas tur ir noticis, kādu ārprātīgu ciešanu nakti ir piedzīvojis šis mežs, un vienlaicīgi tas ir neticami skaists un piedodošs.

Liekas – daba uzņem visu un piedod visu.

Tāpēc daba, tās vizualitāte ir būtiska šajā ceļā – tā ir svarīga kā vizuālā atmiņa. Visdrīzāk Cēsu ebreji tajā naktī tika vesti uz šo mežu no savām mājām. Vienā no ēkām, kas atrodas Rožu laukumā un kur arī notiks pulcēšanās, tieši dzīvoja viena ebreju ģimene. Jāmēģina iedomāties, ka ceļš no viņu mājām līdz mežam bija pēdējais, ko viņi redzēja. Tuvojoties traģiskajai vietai, daba pārņem ar savu skaistumu, ceļš kļūst arvien skaistāks, mežs – arvien blīvāks. Skaņas ziņā mazāk, vairāk vizuāli. Un arī tas, cik svaigs ir mežs! Cik svaigi un brīnišķīgi ir ieelpot meža gaisu!

No kreisās: Inta Pīrāga, Krista Dzudzilo un Reinis Dzudzilo

Mežs nekļūs skaļāks  

Jums, māksliniekiem, šis ir grūts uzdevums – konkurēt ar meža skaistumu.

Reinis Dzudzilo: Tādā ziņā mēs absolūti nemēģinām konkurēt! Šajā idejā esam ekoloģiski un pret šo darbu izturamies ļoti askētiski. (..) Skatītāju dzīvajā nogrieznī, kas mēro ceļu no pilsētas un pēc tam tālāk mežā, tāpat arī izkārtojumā, ir tādi formas paņēmieni, kuri veidojas sadarbībā ar apmeklētāju, sadarbībā ar skatītāju un klausītāju. Tāpat arī neredzamais koris, ko Krista jau minēja – balss, kuru mēs it kā iedodam mirušajam, kura ķermeni tu tur tā arī neieraugi. Tu ieraugi tikai sava līdzcilvēka ķermeni un caur to var nojaust, ko nozīmē divsimt cilvēku liels apjoms. Šie jautājumi vairāk ir neredzami, bet tavā prātā dzimstoši – gan tajā brīdī, kad tu mēro šo ceļu, gan tad, kad atrodies šajā mežā, kurā visu laiku būs klusums, jo virtuālais koris tiks atskaņots ar austiņu palīdzību.

Ja kāds sēņotājs vai ogotājs dosies garām, viņš redzēs lielu pūli ar cilvēkiem, kuri visi klusēs un kaut kādā ziņā būs devušies lūgšanā par mirušajiem, viņu piemiņai veltītajā aktā.

Krista Dzudzilo: Tas sasaucas ar manu iepriekš teikto par to, ka arī paša darba skaņas uzbūvē ir vienlaicība –

mēs gribējām, lai mežs nekļūtu skaļāks, lai tur nekas netiktu fiziski būvēts vai iejaukts, lai maksimāli izrādītu cieņu [mirušajiem] un būtu ļoti, ļoti delikāti un uzmanīgi, jo tur joprojām ir viņu kapavieta. Mežs nekļūs skaļāks no tā, ka mēs tur būsim klātesoši – viss notiks tikai cilvēku galvās un viņu ausīs.

Reinis Dzudzilo: Arī skatītājs un klausītājs ir aicināts pieņemt "klusēšanas zvērestu" – vienkārši klusēt, izrādīt cieņu un klausīties.

Krista Dzudzilo: Darbs ir balstīts arī uzticībā. Darbs vienlaicīgi notiks divās valodās: latviešu balss būs Marija Linarte, bet angļu valodā – Lelde Beņķe.

Reinis Dzudzilo: Kā centrālais notikums jāmin Krista Auznieka kompozīcija kora "Kamēr..." balsīs, kurā parādīsies jau trīs valodas – jidišs, ivrits un latviešu valoda, kura iziet cauri Meritas Malojas dzejolim "Epitāfija".

Caur sarežģītību pie vienkāršības

Ieraksti ar kori "Kamēr..." tika veikti jau aizvadītā gada rudenī. Sazinājos arī ar tā brīža kora diriģentu Aivi Greteru, kurš šobrīd pienākumus nodevis savam pēctecim Jurģim Cābulim, jo pats jau šonedēļ uzsācis darbu Gēteborgā. Bet, sazvanot viņu, Aivis atzinās, ka ierakstu process bijis ļoti aizraujošs, labas atmiņas ar to saistītas, un esot patiešām žēl, ka viņš šonedēļ nevar būt klāt šajā projektā klātienē, jo viņam ļoti interesētu rezultāts, kas no tā visa ir iznācis. Kāds tad īsti bija ierakstu process? Jo iesaistīto cilvēku tiešām ir daudz, un soli pa solītim jūs uz šo mērķi esat gājuši.

Reinis Dzudzilo: Aivi satikām pagājušā gada augustā Jūrkalnē. Tas bija skaists notikums – satikām gan Aivi, gan kora otro diriģentu Patriku, gan visu kori. (..) Bijām dažos mēģinājumos, kuros tika mēģināts skaņdarbs "Klusums krīt", kas, kā jau visi Krista darbi, ir tik vienkāršs un sarežģīts reizē. Tieši caur sarežģītību nonākam pie vienkāršības un otrādi. Jā, tas bija brīnišķīgs ceļš – pieredzēt, kā soli pa solim šis skaņdarbs rodas mēģinājumos.

Cik apjomīga būs performance?

Reinis Dzudzilo: Pats skaņdarbs ilgst četrdesmit minūtes, bet ceļš no pilsētas līdz mežam un atpakaļ aizņems ap pusotru līdz divām stundām. Atkarīgs no performances dalībnieku jeb skatītāju pārvietošanās tempa mežā.

Skatītāju būs ap diviem simtiem?

Reinis Dzudzilo: Jā, katrā performancē ir iespēja piepildīt divsimt vietu, un mēs ceram, ka katrā no reizēm tās tiks arī piepildītas.

Krista Dzudzilo: Ar šo performanci saistīti arī vides objekti, kas atklāti pirms neilga laika. Tie ir betonā izlieti objekti, kas atrodas pie ēkām, kurās togad dzīvoja ebreji. Viens no šādiem vides objektiem atrodas arī Rožu laukumā, kur sāksim performanci.

Reinis Dzudzilo: Darba nosaukums ir "viens deviņi četri viens ceļš ceļš". Objekti iezīmē vietas, kurās dzīvoja Cēsu ebreju kopiena – protams, ne visas, jo dažas ēkas vairs neeksistē. Bet pie puses no tām mums izdevās izvietot šos darbus, kas pilsētā paliks uz ilgāku laiku nekā performances mūžs.

Komponists Krists Auznieks

Atvērtas acis, atvērtas sirdis

Inta Pīrāga: Krist, kas noteica jūsu kompozīcijas tapšanu – domu apmaiņa ar radošo komandu, varbūt arī kora "Kamēr..." iesaiste, bet varbūt ir kāds cits iemesls?

Krists Auznieks: Tur ir vesels lērums iemeslu. Jāsāk ar kuratori Elīnu Kalniņu un Kristas un Reiņa entuziasmu par šo tematu. Protams, arī manis paša sajūta, ka šis ir ārkārtīgi nozīmīgi. Un beigu beigās, protams, kora "Kamēr..." iesaiste arī ir tikpat būtiska.

Jaunās balsis ir daļa no idejas. Man likās ļoti, ļoti būtiski, lai to izpilda jauni cilvēki, kuriem ir atvērtas acis un atvērtas sirdis.

Un arī tas, ka šie jaunie cilvēki var iemācīties pāris vārdu gan jidišā, gan ivritā, jo tā tomēr arī ir daļa no latviešu kultūras, kuru mēs tā īsti neapzināmies vai sliktākajā gadījumā negribam apzināties. 

Kādās pārdomās jūs pats ieslīgāt, strādājot pie šīs partitūras? Šķiet, tas arī jums pašam ir jauns ceļš un jauni izteiksmes līdzekļi.

Krists Auznieks: Par katru darbu, pie kura pieķeros, man ir sajūta, ka tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Ka tas ir jauna ceļa sākums, kuru gandrīz vienmēr sāku it kā no nulles pozīcijas, no baltas lapas, bet tajā pašā laikā tas ir piepildīts ar vēsturi: ar manu vēsturi, ar manas kompozicionālās prakses vēsturi un, protams, arī ar pasaules vēsturi.

Kas man šeit likās būtiski – kā ar balsīm un tekstu izturēties pret lielo svētumu. Kā es to varētu izteikt muzikāli – netrivializējot, pārlieku neestetizējot.

Kā lai katra no līnijām, katra no balsīm kaut kādā mērā sevi noliegtu un atteiktos no sevis par labu projekta galvenajai idejai par balsu savienošanos vienā lielākā veselumā, kas mums atklāj un izstāsta šo vēsturisko notikumu un parāda tā lielumu un būtiskumu.

Protams, ka mūzika šajā projektā ir ārkārtīgi būtiska, taču vienlaikus tā tomēr kalpo kādam lielākam notikumam. Un tas, protams, atšķiras no tā, kā parasti strādāju, izņemot gadījumus, kad strādāju ar tekstu.

Vai koris šeit ir kā viens vesels instruments, vai arī jums bija svarīgi izcelt kādu solistu?

Krists Auznieks: Koris patiešām tiek lietots kā viens vesels instruments tādā nozīmē, ka šeit katra balss ir nozīmīga un individuāla, ļoti bieži arī solo balsīs tiek izdziedātas kādas līnijas, taču es to neredzu kā solo – tās nav tipiskas melodijas, jo faktiski katra balss vienlaicīgi dzied vienu garu skaņu. Īstā nozīme rodas tikai tad, kad šīs garās skaņas savijas kopā. Ja atsevišķi un ļoti skaidri dzirdam vienu skaistu noti, mūsu vēsturiskā pieredze mums saka, ka tas varbūt muzikāli nav nozīmīgs notikums – ja  skatāmies 19. un pat 20. gadsimta mūzikas kontekstā. Bet šajā darbā tieši fakts, ka viena garā nots, tad otra garā nots, un tad kopā visas notis, no kā šis darbs sastāv un kā tās viena ar otru sasaucas – galvenā nozīme rodas jebkuru divu balsu sasaistē. Tas arī ir būtiski šajā darbā. To, protams, nav viegli izdarīt – šī it kā virspusē esošā cilvēciskā individualitāte, bet tai pašā laikā – arī kolektīvā pieredze, kolektīvā sasaiste, kolektīvā atmiņa. Lai to izdarītu, nepieciešams ļoti, ļoti augstas raudzes ansamblis, un koris "Kamēr..." tieši tāds arī ir. 

Viss dzīvo vienmēr un mūžīgi

Reinis atzinās, ka kopā ar Kristu viņi šo performanci veido kā lūgšanu. Vai arī jūs, rakstot šo mūziku, domājāt par to, ka tai jābūt lūgšanai? Jo lūgšanai muzikālā ziņā ir savi spēles noteikumi.

Krists Auznieks: Man ir sajūta, ka

katrs mans darbs un vispār mākslas uzdevums vislabākajā gadījumā ir lūgšana.

Tas ir neikdienišķs notikums, kas mums parāda kaut ko augstāku – ideālu, ideju. Tas mūs noliek pozīcijā, kurā mēs apzināmies – ir jātiecas uz kaut ko, jo mēs spējam kaut ko vairāk. Tajā brīdī apzināmies vai iemācāmies apzināties, ka tas, kur mēs atrodamies, vēl nav viss – ka var būt vēl daudz vairāk, vēl skaistāk, un tam tā arī ir jābūt. Katrā mākslas darbā ir šāds imperatīvs – uzstādījums un pieprasījums mainīt savu dzīvi.

Uzdevu jautājumu arī Kristai un Reinim par to, vai jūsu mūzika ir atskaņojama arī ārpus šīs performances konteksta. Un viņi atbildēja – kāpēc ne? Kā jūs pats teiktu, vai tas ir iespējams?

Krists Auznieks: Šeit es uzticēšos Kristai un Reinim, jo viņi tomēr ir šīs idejas autori un šī darba galvenie aizsācēji. Un, ja viņiem šķiet, ka tas darbs tā var eksistēt, tad man arī tā šķiet. Esmu ļoti atvērts savu darbu interpretēšanai citos – neparastos kontekstos.

Manī nav sajūtas, ka kaut kas nevar eksistēt citā formā. Man šķiet, ka gandrīz jebkas var tā eksistēt, un arī šajā gadījumā var atrast veidu, kā.

Protams, tas viss pieprasa domāšanu, rūpīgu apsvēršanu, bet manī nav sajūtas, ka viss beidzas viena notikuma ietvaros. Man šķiet, ka viss dzīvo vienmēr un mūžīgi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt