Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Lai gan viņš nebūt nav vienīgais, kas pret autoriem bija noskaņots izlēmīgi, un teātra mākslā šīs ''slepkavības'' sekas nodrošina kaut vai to, ka arī pēc daudziem gadsimtiem varam baudīt klasikas darbus.
Autora nāves koncepts ir saistīts ar lasīšanas veidu – proti, tas paredz, ka lasītājs (skatītājs, klausītājs – atkarībā no mākslas veida) ir tas, kurš nosaka, kā mākslas darbs ir uztverams.
Līdz 20. gadsimtam mākslas teorijā galvenais kritērijs mākslas darba izpratnei bija autors. Tas ir iemesls, kādēļ skolās māca mākslinieku biogrāfijas, kāpēc lasām rakstnieku sarakstītus priekšvārdus saviem darbiem utt., jo pēc šī uzstādījuma tikai autors var pateikt, kā mums darbs uztverams, un mūsu kā lasītāja pienākums ir censties savu lasījumu maksimāli pietuvināt autora redzējumam. Māksla tomēr ir sarežģītāks komunikācijas veids, un jau 20. gadsimta sākumā pētnieki raksta par to, ka ne vienmēr mākslinieku priekšstats par to, ko viņi radījuši, atbilst reāli pastāvošajam darbam.
20. gadsimta vidū, paralēli attīstoties postmodernisma estētikai, tiek sperts pēdējais solis – visa atbildība par mākslas darba uztveri tiek pārlikta uz lasītāja pleciem,
un vienu un to pašu darbu tagad ir iespējams izlasīt neskaitāmos veidos, bez tam – nevienam nav tiesību apgalvot, ka viens lasījums būtu pārāks pār citu.
Kāds no tā labums? Manuprāt, šis princips precīzāk raksturo to, kā māksla funkcionē. Barts, runājot par autoru, kontrastē divus jēdzienus: autors – Dievs un autors – rakstvedis. Pēc Barta uzskatiem autors – Dievs pretendē savu darbu radīt no nekā un to pilnībā kontrolēt. Mākslas darbs ir unikāla, neatkarīgi no ārējās pasaules pastāvoša, tātad arī noslēgta lieta. Savukārt autors – rakstvedis apzinās, ka mākslas darbs ir diskusija, ka autors tikai pieraksta, fiksē kultūrā notiekošo. Ja kultūra mainās, mainās arī mākslas darbā ietvertās nozīmes.
Man pašai
visspilgtākais piemērs, kā autora nāve nodrošina izcilu tekstu eksistenci, šķiet Viljama Šekspīra "Venēcijas tirgotājs". Mūsdienās to ir neiespējami iedomāties, bet luga, ko šodien iestudē kā traģēdiju, ir sarakstīta kā komēdija.
Šekspīra laikā tas ir loģiski – skatītājs diez vai identificējās ar galveno varoni Šeiloku, bet drīzāk ar fona tēliem, ko mēs šodien uztveram kā ļaundarus. Kāpēc? Tāpēc, ka Šeiloks ir ebrejs, bet 16. gadsimta nogales Eiropa ir antisemītiska. "Venēcijas tirgotājs" ir izcils mākslas darbs, kā daudz kas, ko sarakstījis Šekspīrs, pārlaicīgs. Bet tikai tāpēc, ka Barts mums devis tiesības lasīt šo darbu atbilstoši savam, ne autora laikam.
