Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Visticamāk, teksti latviski ir rakstīti arī pirms reformācijas, bet tie, tāpat kā lielākā daļa Livonijā rakstītā, ir gājuši bojā arhīvu ugunsgrēkos vai zuduši pārmaiņu laikos.
Teksti vai to fragmenti, kuri būtu uzskatāmi par vecākajiem latviski rakstītajiem, ir vairāki.
Rokrakstus precīzi datēt ir grūti, parasti to tapšanas laiku var noteikt aptuveni, ja vien pie veiktā ieraksta nav pierakstīts gadaskaitlis. Tā ir noticis Rīgas Nesēju brālības grāmatā ar 1532. gadā veiktajiem ierakstiem, kur līdzās brālības biedru vārdiem ir pierakstīta frāze latviski: "laurens toüryn sess wyre wene kope" (laurenss tauriņš samaksāja par sešiem vīriem).
Gadu vēlāk šajā pašā grāmatā ir ierakstīta frāze latviski "ir tā kā ir" jeb šodienas valodā – rakstītajam ticēt.
Lielākā daļa Rīgas transportstrādnieku brālību biedru pēc reformācijas bija latvieši, tomēr brālību grāmatās latviešu valoda pierakstiem tika izmantota mazāk nekā viduslejasvācu valoda.
Pirmais pilnais rakstītais teksts latviešu valodā no Rīgas amatnieku brālību vides ir 1625. gadā tapušās Linaudēju brālības šrāgas.
Otrs senākais datējamais teksta fragments, kas saglabājies, ir atrodams Leipcigā iespiestajā 1507. gadā priesteriem domātajā rokasgrāmatā, kura pašlaik glabājas Upsalas Universitātes bibliotēkā. Šo grāmatu izmantoja Rīgas apkaimes katoļu priesteris Nikolauss Gisberts, kurš, visticamāk, starp 1529. un 1534. gadu veica tajā piezīmes, pierakstot tēvreizi latviešu valodā, kā arī frāzes latviski, viduslejasvācu un latīņu valodās. Šo tēvreizi, kas sīkā rokrakstā pierakstīta grāmatas titullapas otrā pusē pāris rindās, dēvē par Gisberta tēvreizi un uzskata par senāko rakstīto latviešu valodas liecību.
Tas ir interesanti, ka
pirmā iespiestā grāmata latviešu valodā, kas, visticamāk, tika izdota 1525. gadā, bet ir gājusi bojā, ir senāka nekā ar roku rakstītie teksti, kas saglabājušies.
Droši vien, ka var apgalvot, ka līdz mūsdienām ir nonākušas tikai druskas no 16. gadsimtā latviski rakstītā un varbūt kādu dienu kādā arhīvā vai bibliotēkā izdosies atrast vēl senāku rakstītu tekstu latviski.
