Vai zini?

Vai zini, kāpēc un kad celtas lepnās Zemgales un Eglaines dzelzceļa staciju ēkas?

Vai zini?

Vai zini, ka elektroni, atomi un molekulas vienlaicīgi var atrasties vairākās vietās?

Vai zini, kas ir fonogrāfs un ar ko patafons atšķiras no gramofona?

Vai zini, kas ir fonogrāfs un ar ko patafons atšķiras no gramofona?

Vai zini, kā ceļu uz atzīšanu lauza skaņu plašu vecvectētiņš, Tomasa Alvas Edisona izgudrotais skaņas pierakstīšanas un atskaņošanas aparāts – fonogrāfs? Un vai zini, ar ko patafons atšķiras no gramofona un kādi skaņu plašu atskaņotāji tika ražoti Latvijā?

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Pirmajā gramofona priekšteča fonogrāfa demonstrācijā kāds Zinātņu akadēmijas loceklis uzbruka Edisonam ar vārdiem: "Vienkāršs metāls nedrīkst aizstāt augstās būtnes – cilvēka – balsi!"

Par fonogrāfu tai laikā tika stāstīti feļetoni, to rādīja kā burvju mākslu cirkā. Pirmo fonogrāfa īpašnieku Krievijā "par mehāniska zvēra demonstrāciju" ielika pat cietumā uz 3 mēnešiem.

Fonogrāfs mūzikai nederēja, jo to bija grūti tiražēt. Toties tas noderēja folkloras vākšanai un dažādu tekstu ierakstam, kas bija vajadzīgi vienā eksemplārā. Bet folkloras dziedātāji bieži izbijās un bēga projām, par nelabo domādami, savu balsi izdzirdot. Nelīdzēja pat ieraksta fizikas izskaidrojums. Gruzijas kalnu ciemata vecākais steigšus padzina kādu komponistu, kurš gribēja ieskaņot kalniešu dziesmas. Bet 1916. gadā kāds Krievijas reliģiskas sektas vadītājs lika savākt gramofonus un 8 pat sadedzināja.

Tā kā elektriskās skaņas pastiprināšanas vēl nebija, tad skaņu pastiprināja mehāniski, ar liela rupora palīdzību. Gramofons pieņēma diezgan amizantus izmērus, lai varētu no mazas rieviņas dabūt pietiekami skaļu skaņu.

Palielināt kvalitāti un uzlabot skaņu centās veselus 30 gadus. Ieraksta telpā bija liels rupora atvērums, kurā dziedātājs bāza galvu un centās pēc iespējas skaļi dziedāt. Rupora tievais gals gāja uz ieraksta iekārtu blakus telpā.

Orķestra ierakstiem telpu izveidoja apgāztas piramīdas formā, kuras pamatne bija lielāka par metru. Tievākais gals gāja uz ieraksta membrānu un griezni. Un tad nu skaņas celiņš kļuva cik necik jūtams. Arī atskaņojošajā pusē izveidoja anekdotiski lielas taures.

Bet tad iedomājās telpā starp membrānu un ruporu spridzināt gāzes maisījumu. Troksni varēja dzirdēt pat dažu kilometru attālumā, bet melodija kaut kur pazuda.

Nedaudz veiksmīgāks bija mēģinājums telpā starp membrānu un plati sūknēt saspiestu gaisu. Bet šī iekārta bija dārga, ātri saēda plates un arī pašu mehānismu. Interesants bija mēģinājums atskaņot 3 vienādas plates ar 3 gramofoniem. Sinhroni tas neizdevās, bet muzikālais juceklis sajūsmināja klausītājus, īpaši jaunatni (gandrīz tāpat kā tagad).

Ap Pirmā pasaules kara sākumu taures gramofonus nomainīja joprojām mehāniskie, plates palaišanas ierīci ar roku griežamie skapīšveida gramofoni, kurus varēja novietot gan uz kājām, gan galda. Pamazām sadzīvē ienāca un popularitāti guva jaunāki – koferveida pārnēsājamie modeļi, kuros skaņas pastiprinājuma taure bija iestrādāta ierīces korpusā. Šos skaņu plašu atskaņotājus sauca par patafoniem – no franču ražotājfirmas "Pathe".

Pēc pārejas uz elektrisko ierakstu un tā atskaņošanu gramofona plates kļuva populārākas, populārāki kļuva arī gramofoni un elektriskie atskaņotāji, kuros skaņu pastiprināja caur radio.

Latvijā 1932. gadā par pieclampu radio bez atskaņotāja Leibovics prasīja 780 latus, bet ar atskaņotāju – 980.

Pēc 1954. gada sāka ražot radioaparātus, kam bija gramofona paneļi. Tos sauca par radiolām. Tajā laikā ražoja viena nosaukuma vai tehniskās shēmas radiolas un radioaparātus.

Radiola "Daugava" tika ražota no 1955. līdz 1959. gadam, bet radio "Daugava" – no 1955. līdz 1958. gadam. Maksimālais ražojuma daudzums gada laikā radiolām bija 83 000, bet radiouztvērējiem – 65 000.

Cena rubļos – radiolai "Daugava" bija 1100 rubļu, bet radioaparātam "Daugava" – 765 rubļu (cenas līdz 1961. gada naudas reformai).

Nākamais radiouztvērējs un radiola "Sakta" tika ražoti no 1959. līdz 1964. gadam. Radiola ar tādu pašu shēmu "Dzintars" – no 1960. līdz 1964. gadam. Maksimālais ražošanas daudzums gada laikā radiolai "Sakta" bija 236 000, bet radiouztvērējam – 25 000 gabali.

1964. gada beigās Rīga sāka ražot pirmās un augstākās klases stereofoniskās radiolas "Rigonda" un "Simfonija", kaut plašu veikalā stereofoniski bija gandrīz tikai Sarkankarogotās armijas ansambļa ieraksti. Sākot ar 1974. gadu, Latvijā sāka ražot pilna komplekta stereo atskaņotājus. Bija "Akords", "Melodija", "Allegro" un "Ārija".

Tieši "Ārija" tad arī kļuva par pēdējo populāro plašu stereo atskaņotāju, 1990. gadā dodot vietu digitālajām ārzemju iekārtām.

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt