Vai zini?

Vai zini, ka Jelgavā var piedzīvot duālo realitāti?

Vai zini?

Vai zini, cik raibi klājās ar Vāgnera "Tristana un Izoldes" ierakstu Kleibera vadībā?

Vai zini, kas ir esamība?

Vai zini, kas ir esamība?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem un 2 mēnešiem.

Šīs rindas uzskatāmas tikai par ievadu jeb priekšdarbiem, kas ļaus pietuvoties Platona dialogā "Sofists" rodamajiem apsvērumiem par esamību kā vispārīgāko jēdzienu, kā šo pieeju nodēvē filosofs Martins Heidegers savā "magnum opus" "Esamība un laiks". Un, ja var ticēt Heidegeram, Platona risinājums ir teju neatgriezeniski sabojājis Rietumu pasaules domāšanas iespējas. Tātad par to vērts runāt, jo pirmais solis ir problēmas apzināšanās. 

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Dialogā sarunas dalībnieki visai ātri nonāk pie vispārīgāko jēdzienu kamola – kustības, stājas, esamības, tāpatības un atšķirības (Soph. 250a un 254d – e) –, daļu no tiem pieņemot kā pašsaprotamus un vairāk koncentrējoties uz attiecībām, kas ir spēkā starp tiem.

Ieskicēšu, kā iespējams interpretēt kustību, stāju un esamību, raugoties arī uz citos Platona dialogos formulētajām idejām. 

Domas gaitu var rekonstruēt, konsekventi veicot jēdzienisku sadalīšanu, salīdzināšanu un pakāpenisku abstrakciju. Piemēram, jau pamatizglītības iestādēs, mācoties bioloģiju, sastopamies ar šādu jēdzienisku dalījumu: brūnais lācis un polārlācis – dažādās lāču sugas pieder lāču ģintij. "Lāču ģints", protams, ir plašāks un vispārīgāks jēdziens nekā "Brūnais lācis" – Lāču ģints ietver gan Āzijas melnos lāčus, gan polārlāčus, izsakot visām lāču sugām kopīgās īpašības. Ejot soli tālāk, varam salīdzināt lāčus un kaķus.

Lācis nav kaķis un kaķis nav lācis, bet gan kaķis, gan lācis ir dzīvnieki. Tātad mums ir vēl plašāks jēdziens "dzīvnieks".

Filosofs Hjūberts Dreifus, demonstrējot, kā iespējams nonākt pie esamības kā vispārīgākā jēdziena, sniedz līdzīgu piemēru. Ja aplūko ozolus, kļavas un priedes, var nonākt pie abstraktas vienojošās īpašības kocīgums (treeness). Izsakoties mazāk monstrozi, dažādie koku veidi apkopojami zem jēdziena, nu, vienkārši ''koks''. Un, aplūkojot ''kokus un krūmus, un puķes, mēs varam abstrahēt audzīgumu (plantness)''. Koki, krūmi un puķes pakārtojami jēdzienam "augs".

Toties salīdzinot jēdzienus "dzīvnieks" un "augs", ir iespējams abstrahēt vēl plašāku jēdzienu "dzīva būtne", kas aptver tos abus. Augs nav dzīvnieks un dzīvnieks nav augs, taču gan augi, gan dzīvnieki ir dzīvas būtnes. Savukārt, ja papildus apsveram vēl iežus, metālus, u.tml., varam iegūt līdzvērtīgi vispārīgu jēdzienu "nedzīvā daba".

Meklējot kopīgo nedzīvajai dabai un dzīvajām būtnēm, var konstatēt, ka dzīvas būtnes mirst, un, pat ja nedzīvā daba rada iespaidu par nemainīgumu, šā vai tā klintis grūst un akmeņi dilst. Jebkurš priekšmets pasaulē ir pakļauts zināmām izmaiņām. 

Šajā pavediena punktā esam nonākuši atpakaļ pie Platona. Viņš sajūtās doto, redzamo pasauli skaidro kā nemitīgi kustīgu, kā vienmēr topošu. (Citiem vārdiem, teju galējas abstrakcijas pakāpē jēdziens "kustība" pauž to īpašību, kas ir kopīga gan dzīvām būtnēm, gan nedzīvajai dabai.)

Un kustību Platons salīdzina ar vienlīdz vispārīgu jēdzienu – stāju. Proti, visas kustīgās lietas pasaulē – nedzīvā daba un dzīvās būtnes – ir kustīgas saskaņā ar nemainīgiem, pasauli nosakošiem likumiem, sauksim tos tā.

Platona filosofijas kontekstā tās mēdz dēvēt par Idejām (grieķu – eidos, angļu – Form), taču atļaušos ideju mazliet trivializēt. Piemēram, aplūkosim gravitācijas likumu, iztēlojoties klints nogruvumu Alpos un klints nogruvumu Everestā. Vizuāli tās ir dramatiski atšķirīgas norises, taču abi nogruvumi noris saskaņā ar gravitācijas likumu. Pats gravitācijas likums kā tukša formula, kas jāaizpilda ar konkrētiem skaitļiem, ir nemainīgs neatkarīgi no tā, cik liela akmens masa krīt un kur tā piezemējas. Jebkurš akmens, neatkarīgi no tā, uz kuras planētas tas atrastos, darbojas saskaņā ar gravitācijas likumu, arī ja brīvās krišanas paātrinājums, formulu aizpildot, var būt atšķirīgs. Tas ir likums, kas nosaka to, kā priekšmetiem pasaulē ir iespējams kustēties.

Šie nebūt nav vārdi, kādos domu formulē Platons, bet būtiskākais ir nonākt pie atziņas, ka līdzās visai kustīgajai, topošajai pasaulei varam domāt nemainīgus likumus, saskaņā ar kuriem pasaule ir kustīga. Šādi esam nonākuši pie divām teju galējā pakāpē vispārīgām kategorijām: kustības un stājas. Sarunas dalībnieki dialogā "Sofists" iet vēl vienu soli tālāk un postulē pašu, pašu vispārīgāko jēdzienu – esamību, kas iekļauj gan visu kustīgo, gan visu nemainīgo.

Kustība nav stāja, un stāja nav kustība, bet tās abas ir esošas (Soph. 250b). Un, būdams jēdziens, kas ietver visu, kas vien ir sajūtams un domājams, – jēdziens "esamība" ir pilnībā tukšs. 

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti