Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Atbildi var iesākt ar papildjautājumu: vai esi kādreiz domājis par to, kādēļ nāvessods ir problēma? Piemēram, kāds var nogalināt 80 cilvēkus, bet tas tāpat būs jautājums, ko ar šo slepkavu iesākt? Sodīšanas prakšu un efektivitātes vēsture ir labs atspēriena punkts, kuru izmanto Mišels Fuko, lai runātu par varas transformācijām, kas datējamas ap 17./18. gadsimtu. Šajā laika posmā iezīmējas pāreja uz pavisam jauniem varas un sabiedriskās pārvaldības mehānismiem, kur centrālo lomu ieņem disciplīna. Rodas disciplinārā vara, un tā ir cieši saistīta ar novērošanu.
Diskutējot ar Fuko, filosofs Marks Kelijs norāda, ka pasaulē pirms 17. gadsimta prevalē valdnieka vara un tā darbojās ekstrēmi vardarbīgi. Tā ir asiņaina un brutāla sodīšana, nāvessodu izrādes un spīdzināšanas dzīres. Šādas varas izpausmes savu norietu piedzīvo līdz ar disciplinārās varas rašanos.[1] Pētnieka Berija Smārta skaidrojumā tā nav tikai tīri kvantitatīva fizisku sodu mīkstināšanās. Mazāk sāpju, mazāk ciešanu, mazāk nežēlīguma, mazāk izrāžu – ne tā, drīzāk var runāt par kvalitatīvu pārmaiņu, kurā soda operācijas objekts ir pārvietots no “pārkāpēja ķermeņa uz indivīda dvēseli”.[2] Tas ir, disciplinārā vara nevis dara pāri ķermenim, bet gan pārveido un dresē pašu dvēseli.
Disciplinārās varas būtība kompakti raksturojama, apsverot novērošanas tehnikas – zināmā mērā tās vispār ir nosacījums tam, lai disciplīna izdotos. Fuko raksta, ka novērošana tiek lietota kā izturēšanās pārveidošanas, indivīdu dresēšanas vai pārdresēšanas mehānisms.[3] Un tās svarīgākais efekts ir vedināt novērojamo uz apzinātu un pastāvīgu redzamības stāvokli. Novērotajam ir obligāti jāzina, ka viņu novēro, taču viņš nekad nedrīkst būt drošs par to, kad viņu novēro. Ja varai izdodas radīt indivīdā nojausmu, ka viņu vienmēr var novērot, tad pašai uzraudzībai faktiski nav jānotiek bez apstājas – mehānisms ir sācis darboties automātiski.[4]
Dzīvojot stāvoklī, kur tevi vienmēr var novērot, cilvēks ieraksta varas attiecības sevī — cilvēks pats kļūst par sevis pakļaušanas principu, viņu vairs nevajag uzraudzīt, viņš sevi pieskatīs pats.
Disciplinējošās prakses, uzvedības normas tiek iesavinātas, un cilvēks pats no sevis sāk darboties saskaņā ar tām. Disciplinārie spaidi atstāj nospiedumu uzvedībā un žestos — rodas šiem spaidiem pakļāvīgs ķermenis.
Fuko par paradigmatisku piemēru izraugās tā saukto panoptikonu. Proti, panoptikons ir risinājums arhitektūrā, kas savu realizāciju piedzīvo darba nometnēs un cietumos. Īsi raksturojot,
būves vai ēku kompleksa centrā ir tornis, kameras vai barakas izvietotas ap to. No torņa paveras skats pār visu kompleksu, taču ieslodzītajam ir jāatņem jebkura iespēja izdibināt sargu grafikus un dežūras – to var panākt, piemēram, ar vienpusēji caurskatāmu stiklu.
Ieslodzītais ir absolūti redzams, bet nekad neredz pretī. Vēlamā izturēšanās līdz ar to ir panākama, arī ja sargs ir devies pusdienu pārtraukumā – neko neredzēdams, ieslodzītais ir motivēts izlikties par paraugpilsoni.
Novērojošās disciplīnas tehnikas ir mobilas, un vēstures posmā, sākot ar 17. gadsimtu, tās pakāpeniski tiek atraisītas no specifiskiem institucionāliem kontekstiem – no cietuma, klostera vai skolas –, un tiek ekstrapolētas plašākā sabiedriskā mērogā. Meklējot mūsdienu pieredzei draudzīgāku piemēru, var norādīt, ka panoptikonam līdzīgu funkciju pilda novērošanas kameras. Proti, man nekad nav zināms, vai apsargs ekrānā skatās, kamera pat var nedarboties, taču es zinu, ka mani ir iespējams novērot un, pat ja pašlaik nenovēro, tad pēc nepieciešamības gan jau varēs dabūt ierakstus. Novērošana ir garantija, ka par katru pārkāpumu neizbēgami būs sankcijas. Tu vienmēr esi redzams vai vismaz dzīvo ar apziņu, ka ikreiz jebkuru novirzi no normas kāds saskatīs. Bet vēl trakāk, datu noplūdes, kas saistītas ar viedierīcēm un sociālajiem tīkliem, vispār vedina domāt, ka sairst privātums kā tāds.
Pat mājas vairs nav sevišķi privātas. Kā trāpīgi atzīmē Ivars Ījabs: “...plašais pagalms, uz kuru iziet visu dzīvokļu logi, ir ne tikai ideāla vieta publiskiem pasākumiem, bet arī pakļauj indivīdu nepārtrauktai izsekošanai.”[5]
Disciplinārā vara nepastāv tikai starp mani un valsti vai policiju, tā ir absolūti horizontāla vara, kas ietiecas manas dzīves sīkākajās detaļās, tai skaitā attiecībās ar līdzcilvēkiem un kaimiņiem.
Citējot Fuko, sabiedriskā mērogā disciplinārā vara palīdz ”racionalizēt un strikti ekonomēt spēkus”.[6] Proti, nav jāpatērē lieli resursi, nepārtraukti disciplinējot cilvēku masas, tā vietā pareizajā novērošanas stāvoklī cilvēks to dara pats.
Smarta formulējumā disciplinārā vara darbojas pēc devīzes “Minimāli izdevumi, maksimāla peļņa.”[7] Citiem vārdiem, ķermeni var iznīcināt, toties tas nozīmē darbaspēka zaudējumu, sabiedrības dzīvības spēka pavājināšanos, papildu izdevumus apglabāšanai, līdzcilvēku sēras, tādēļ, lai nodrošinātu jo dzīvīgāku darba tirgus vai demogrāfisko situāciju, sodāmais ir jāizlabo, nevis jānonāvē. Produktivitātes vārdā mans ķermenis, visas manas izturēšanās kļūst varas attiecību piesātinātas. Vara ķermeni padara pakļāvīgu un produktīvu, ekonomiski un politiski noderīgu. Tevi un mani novēro, jo pilnīgi visiem (tai skaitā tev un man) tā ir izdevīgāk.
