Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Pie salas piecu metru attālumā viens no otra atradās divi akmeņi: viens bija ļoti liels un atgādināja gultu, otrs – zemāks, līdzenāks. Skaidrs – Lāčplēša gulta un sega.
Lielvārdiešu pūrā ir stāsti par to, kā uz lielā akmens mīlējis sēdēt Auseklis, Andrejs Pumpurs... Arī dramaturgs Gunārs Priede, būdams vēl bērns, bridis pāri Daugavas seklumam, lai uz akmens sildītos.
Kad Ķeguma spēkstacija sāka ražot elektroenerģiju, ūdens līmenim upē ceļoties, sala un akmeņi draudēja palikt dzelmē. Akmeņu zinātājs Jānis Greste ierosināja akmeņus glābt. Uzcelt pelēkos milžus Daugavas stāvajā krastā nebija iespējams, tāpēc ar divu liellaivu palīdzību kuģītis "Pērkons" abus akmeņus ar trosēm aizvilka līdz Ķegumam, kur Daugavas krasti lēzeni, lai novietotu jaunuzceltās stacijas priekšā. Tur ūdenslīdēji zem ūdens akmeņiem pievienoja "slēpes", un divi traktori tos izvilka krastā. Bet tērauda troses pārtrūka, un lielie akmeņi – Lāčplēša gulta ar segu – palika guļam Daugavas krastā starp spēkstaciju un dzelzceļa staciju.
Pēc kara vairākkārt izvirzījās jautājums par akmeņu pārvešanu uz Lielvārdi, īpaši pēc Andreja Pumpura muzeja izveidošanas, bet īstenot šo ieceri izdevās tikai tad, kad "Latvenergo" piedāvāja savu tehniku un takelāžu.
Lielvārdē akmeņi ieradās 1976. gada 11. augustā daudzu cilvēku pavadībā. Tos sagaidīja pūtēju orķestris, dzejnieka Andreja Pumpura dzimtas pārstāvji, muzeja padome un daudzi lielvārdieši. 80 tonnu smagā Lāčplēša gulta ar 22 tonnu smago segu nogūlās uz iebetonētā pamata muzeja pagalmā tuvu senajai vietai Daugavā.
Bet jau dažas dienas vēlāk blakus Lāčplēša gultai novietojās vēl kāds ar Andreja Pumpura radītajiem eposa tēliem saistīts objekts.
Daugavas krastā blakus Aizkraukles pilsdrupām tika uziets milzīgs, līkumains ozola bluķis. Tas dabas mīļotājos raisīja fantāziju – varbūt šis bija tas pats brīnumainais bluķis, kuru savā eposā apraksta Andrejs Pumpurs? Bluķis kopā ar Lāčplēsi iegāzās Daugavas dzelmē, kad Spīdala lidojumā pārsēdās no sava bluķa uz Sērenes raganas bluķa. Lāčplēsis jau drīz bija atpakaļ Aizkraukles pilī, bet bluķis palika Daugavas atvarā pie Staburaga.
Bluķis, ilgstoši atrodoties vienā konkrētā vietā, arvien vairāk cieta cilvēku nekrietnās darbības rezultātā – tika dedzināts, bieži apstrādāts ar nažiem un cirvjiem. Bija jādomā par bluķa glābšanu. Lūgumu to saudzēt pārraidīja arī Rīgas televīzija. Neparastais notikums izraisīja pat plašas pārrunas par to, vai teiksmas nāk tikai no tālas senatnes, vai tās var rasties arī mūsdienās.
Kad Andreja Pumpura muzejs saņēma vēsti, ka uziets bluķis, kas varētu būt Aizkraukļa meitai Spīdalai piederošs, nebija divu domu, ka tas jāved uz Lielvārdi. Un tā 1976. gada 13. augustā no nejaušībām paglābtais Spīdalas koka bluķis ērti iekārtojās muzeja pagalmā.
Šodien akmeņi un bluķis ir apvijušies ar jauniem mītiem un leģendām: kas uzkāpj uz bluķa, kļūstot Spīdalai līdzīgs; pats Lāčplēsis naktīs joprojām nākot te gulēt savā astoņdesmit tonnas smagajā "gultā"; lielais akmens esot apveltīts ar lielu spēku un enerģiju, tāpēc pie tā izteiktā vēlēšanās noteikti piepildoties.