Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Dialogā izskan jautājums, kādos vārdos būtu jāizsakās, lai pasacītu, ka ir kaut kas tāds kā nepatiesi izteikumi, reizē nenokļūstot verbālā konfliktā (Soph. 236e). Citiem vārdiem, ja saku, ka kāds dezinformācijas veterāns izplata viltus ziņas, tad esmu apgalvojis, ka viņa izteikumi ir nepatiesi – tie runā par ko tādu, kā nav, tie izsaka neesošo. Taču konkrētais dezinformators varētu man iebilst (un to konstatē arī sarunas dalībnieki), ka kaut kas nav īsti kārībā ar šiem maniem apgalvojumiem – proti, esmu par neesošo runājis tā, kā runā par esošo.
Šis secinājums sākas ar pārdomām par to, uz ko ir attiecināms apzīmējums "tas, kā nav"? (Soph. 237c) Ja izsakām, piemēram, apzīmējumu "kaut kas", tad šie vārdi vienmēr ir attiecināmi uz kādu priekšmetu – apzīmējums "kaut kas" vienmēr paredz esamību. Paši par sevi (bez atbilstības kādam priekšmetam) šie vārdi vienkārši nav saprotami. (Soph. 237d)
Tātad frāzi "tas, kā nav" nedrīkst attiecināt uz kaut ko, uz kādu priekšmetu, jo tādā gadījumā neesošajam tiktu piekabināta esamība, un šādi pat tiktu izteikts, ka neesošais pastāv.
Taču mulsums ir vēl dziļāks. Vietniekvārdu "tas" attiecina uz ko vienu, bet vietniekvārds "tie" uzrāda daudzskaitli, līdz ar to pati izteiksme "tas, kā nav"' ir gaužām problemātiska, ciktāl tā piedēvē skaitli kam tādam, ko skaitliskā izteiksmē nav iespējams domāt. (Soph. 238c) Uz to, kā nav, nevar arī neko attiecināt, citādi tas vairs nebūtu nekas — tādēļ, iespējams, labākā taktika ir paklusēt (Soph. 237E). Pasakot jebko par neesošo, tam tiek piedomāta esamība (Soph. 239B).
Platonam, starp citu, ir brīnišķīgi asprātīgs risinājums, kā varētu mēģināt labāk domāt par neesošo, taču ļaušu jums ar to iepazīties pašiem. Vienīgi, lai nepaliktu spēcīgā aporijā, pašlaik tikai norādīšu uz filosofa Rūdolfa Karnapa daudz un pamatoti kritizēto, taču samērā vienkāršo risinājumu.
Karnapa uzstādījums ir tāds, ka vārdus nevajadzētu patvaļīgi izmantot — to pielietojums teikumā ir stingri nosacīts. Proti, pat ja izteikumā parādās vārdi, kas ir nozīmīgi, tie var tikt izmantoti nejēdzīgi, piemēram, kā bezjēdzīgajā teikumā "Cēzars ir un" – te konjunkcija jeb saiklis "un" nekorekti tiek izmantots kā īpašības vārds. Līdzīgi ir ar neesošo.
Pēc Karnapa domām, vārdi "neesošais" vai "Nekas" patiesībā ir loģiskais operators "nav", kas korektos apstākļos funkcionē, lai noliegtu kādu faktu (piemēram, "Tomam nav autovadītāja tiesību"). Tomēr minētajos piemēros, kur tiek jautāts par frāzi "tas, kā nav" vai par neesošo, operators "nav" tiek nekorekti izmantots kā lietvārds jeb tas ir iemānīts sintaktiskajā pozīcijā, kurai tas neatbilst.
Piemēram, aplūkosim šādu teikumu: "Neesošais jeb Nekas ir pastāvošs, ciktāl esamība ir atšķirīga no kustības un stājas." Šajā teikumā operators "nav" ticis pārvietots uz lietvārda pozīciju, pārtopot par "Neesošo" jeb par "Neko". Ir noticis loģiskās sintakses nobrukums. Tādēļ vienīgais, ko var iesākt, ir vai nu patiešām klusēt, vai nu norādīt, ka šāda veida izteiksmes konstituē bezjēdzīgu valodas lietojumu.
Noslēgumā var gan jautāt Karnapam, vai viņš pats konsekventi ir izmantojis loģisko operatoru "nav" tā korektajā pozīcijā teikumā? Vai arī teorētiska skaidrojuma nolūkā arī Karnaps ir pieļāvis to pašu kļūdu, kuru pārmet citiem? Vai vispār ir iespējams izteikt nosacījumus, kā operators "nav" būtu lietojams teikumā, ja postulē, ka to nedrīkst izmantot kā lietvārdu? Šie jautājumi drīzāk ir retoriski, un metafizisks apgalvojums paģēr metafizisku noliegumu, un dažreiz, noliedzot metafiziskus apgalvojumus, mēdz noliegt jebkādas teorētiskas domāšanas iespējamību.
