Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Erots ir vidējs: ne viņš ir skaists, ne viņš ir labs, ne viņš ir laimīgs, ne arī sevišķi gudrs, ne tas zina, kas jādara. Tāpat arī filosofi nav nekādi gudrie, taču, ja paveicas, nav nejēgas. Nedaudz asāk izsakās Hanna Ārente: "To, ka ar filosofu, kad viņš domā, "viss nav kārtībā", viņam liek apzināties paša veselais saprāts – tas, ka viņš ir "tāds pats cilvēks kā tu un es"."
Pētot Ārentes uzskatus, Sandra Hinčmena skaidro, ka "veselais saprāts" ir kategorija, kas attiecas uz politiku vārda plašā nozīmē, to izprotot kā cilvēku kopdzīvi vienas ilgstošas, turpinātas sabiedrības vai kopienas ietvaros – kur kopiena katram tās individuālajam loceklim ir nepieciešama, lai dzīvotu labi (un lai vispār dzīvotu). Politika kā cilvēku kopdzīve un savstarpēja atkarība.
Par realitāti un to, kas ir īsts, varam būt pārliecināti tikai tad, ja mums ir klātesoši citi cilvēki, kas redz, dzird un uztver visu to pašu, ko uztveram mēs.
Nekad nekļūdīgi nevaram zināt to, ko zinām vai jūtam tikai mēs vieni – tas būtu privātais saprāts jeb vājprāts. Mana izpratne par objektivitāti un to, kas ir īsts, nevar ilgstoši turpināties, ja man nav pārliecības, ka to līdzdala citi.
Veselais saprāts iedibinās, izzinot un salīdzinot līdzcilvēku skatpunktus – tas iegūst savu formu, cilvēkam esot spējīgam salīdzināt savu individuālo perspektīvu ar savas kopienas biedru skatpunktiem. Būtisku lomu tajā spēlē valoda, spēja komunicēt. Tā dara pieejamus kopīgus simbolus, tēlus, kultūru un paražas. Veselā saprāta saturu veido dalītas vēsturiskās pieredzes, kolektīvā atmiņa un kopīga valoda.
Veselais saprāts ir cilvēku kopības, vienotas pasaules un īstenības garants, un kā tāds tas ir cilvēka izdzīvošanas nosacījums, bez kā nebūtu iespējams orientēties pasaulē.
Veselais saprāts ir kaut kas cilvēcisko esamību veidojošs – turpretī domāšana filosofijas vēsturē ir izprasta kā kaut kas krietni šaurāks.
Ārentes atskatā uz ideju vēsturi domāšana vienmēr iezīmējusi zināmu izslēgtību no dienišķās dzīvespasaules. Domāšana ir darbs ar domas objektiem – tā ir triviāla, taču būtiska tēze. Proti, Augustīna formulējumā domas objekts ir atjutekliskojums. Citiem vārdiem, lai maņās dotos, sajūtamos priekšmetus būtu iespējams priekšstatīt arī tad, kad tie nav acu priekšā, tos vispirms ir nepieciešams atjutekliskot. Padarīt redzamus tikai prātam. Savu grāmatu plauktu varu priekšstatīt arī tad, kad esmu radio studijā. Mans grāmatu plaukts šajā mirklī ir kļuvis par man vienam pieejamu un no malas neredzamu – tādā nozīmē atjutekliskotu priekšstatu. Šādā statusā ir visa domāšana – tā ir operēšana ar atjutekliskojumiem.
Domāšana no veselā saprāta perspektīvas ir sava veida nobrukums ierastajā kārtībā. Domājošais cilvēks vairs nav, tā teikt, "uz vietas".
Domāšana apstādina jebkuru citu darbību, un, pat ja domājošajam apkārt ir, piemēram, krēsli, galdi un citi cilvēki, domājošais, ciktāl viņš ir domājošs, vairs nav starp tiem – viņš strādā ar neredzamiem domas objektiem. Domātājs, kad viņš domā, ir sarāvis saites ar dzīvoto pasauli – domātājam neredzamas lietas ir iznākušas priekšplānā un redzamās lietas pat kļūst par šķērsli domāšanai. Ja mans kaķis apgāž puķupodu, pirmkārt, skaņa un, otrkārt, netīrība ar savu nepastarpināto klātbūtni manā uztverē izgaisina un nomaina neredzamo par redzamo. Ikdienas dzīve noris tādā pasaulē, kurā nav nekā no tikai prātam redzamā.
Cita domāšanas iezīme ir tā, ka domāšana ir zināma aktivitāte. Tā atšķiras no pārliecības vai zināšanas ar to, ka tā ir spēja, kas jebkuru pārliecību un zināšanu ļauj pārbaudīt un apšaubīt. Šādā ziņā tā ir arī atšķirama no izziņas, jo tā principā nesniedz atbildes. Drīzāk domāšana ir garantija, ka iespējamas arvien jaunas un atšķirīgas atbildes. Domāšana nav tik daudz rezultāts, kā tā ir process, un kā tāda tā nav pārbaudāma, kā pārbaudāma ir kāda atbilde vai secinājums. Domāšana ir pašdestruktīva – lai sevi saglabātu, tai pašai sev ir "jāizsit" pamati – jārada jauna procesa, jaunas domāšanas nosacījumi.
Taču nav tā, ka tagad būtu jāpārstāj domāt. Kaut ir spriedze starp domāšanu un veselo saprātu un kaut viens var atcelt otru – tam tā nav obligāti jābūt. Piemēram, cilvēku grupas, par laimi un par nelaimi, nav nelokāmi plastiskas – tās balstās veselajā saprātā, tātad tās nav nemitīgi domājošā režīmā – ja būtu tā, tad tās nevarētu pastāvēt. Neesot nemitīgi domājošā režīmā, grupas pastāvēšanas nosacījums ir zināmi priekšspriedumi un aizspriedumi. Tie nav obligāti negatīvi vai naidīgi – grupas balstās jau gatavās un biežāk nekā retāk noklusētās atbildēs. Tas aizkavē potenciāli iznīcinošas pārmaiņas, bet reizē arī pozitīvas. Domāšana to var pārraut. Un tas, savukārt, ir stipri nepieciešams, ja kopiena kādā savas pastāvēšanas brīdī par status quo ir pieņēmusi rasismu, ksenofobiju, homofobiju u.tml. Domāšana, pat ja iespējami destruktīva, ir vienīgais glābiņš.
