Vai zini?

Vai zini, kā ģērbās Silmaču ļaudis Blaumaņa lugā?

Vai zini?

Vai zini, kuri latviešu operdziedātāji filmējušies 30. gadu Eiropas kino?

Vai zini, ka par vietvārdu kara laikos varēja nošaut?

Vai zini, ka par vietvārdu kara laikos varēja nošaut?

Vietvārdiem kara laikos, vismaz agrāk, bija ārkārtīgi liela nozīme, un tālaika dienasgrāmatas joprojām glabā stāstu, piemēram, par kādu bēgli Kurzemes pusē, kuru grasījās nošaut par to, ka viņš karavīriem pateicis citādu savu pašreizējo māju nosaukumu, nekā bija ierakstīts kartē, un palicis dzīvs vien tāpēc, ka atklājies – kartē ir kļūda.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Vietvārds kara laikā bija galvenais orientieris, telpas organizētājs un atskaites punkts. Piemēram, karalaika dienasgrāmatā par kauju pie Bulduru tilta konstatēju, ka vismaz 15 % no visiem vārdiem ir vietvārdi. Turklāt kara ziņojumos uz tiem attiecās īpaši noteikumi. Kara ziņojumu rakstīšanas noteikumos līdz Otrajam pasaules karam divi punkti no desmit bija par vietvārdiem.

Pirmkārt, tie, pierakstot tekstā, bija jāraksta skaidri, lieliem burtiem un treknāk, turklāt tie bija jāpasvītro. Otrkārt, vietvārdus nedrīkstēja locīt.

Lūk, kā noteikumos to skaidroja: “Piemēram, uz kartes ir mājas Melderi un Melders. Sākot locīt, var sajaukt, kuras no mājām domātas. Neraksti nekad “ienaidnieks ieņēmis Melderu vai Meldera mājas”, bet “ienaidnieks ieņēmis Melderi vai Melders mājas”.

Tā nu arhīvos no kara laikiem atrodam pavisam dīvainus latviešu tekstus, kur karaspēks “devies uz Sigulda”, “rota pārcēlusies no Buļļu sala uz Buļļu ciems” utt. Šāda prasība kara laika ziņotājos tā bija iegājusies, ka viņi vēl ilgi – arī miera laikos – nevarēja no tās atradināties un laikrakstiem iesūtīja tekstus ar nelocītiem vietvārdiem.

Vietvārdi kara laikā bija slepena, neizpaužama un sargājama informācija.

Kara laika ziņotāji, laikrakstiem iesūtot sava karaspēka gaitu aprakstu, neminēja vietu pilnā vārdā, rakstot tikai tās pirmo burtu. Piemēram, kara ziņotājs Uldis Ģērmanis raksta: “Mūsu cīņu darbību apzīmē loks ap Z. ezeru” vai “Boļševiki izlaupa L. mājas”.

Īpaši neizpaužami bija upju, māju un ceļu nosaukumi. Starp Pirmo un Otro pasaules karu Sarkanās armijas virsvadība bija ieplānojusi vēl lielāku slepenību –- lai nevarētu vietu noteikt pēc kartes vietvārdiem, tika noteikts operatīvajos un taktiskajos rīkojumos visus vietu apzīmējumus kodēt ar sešciparu kodiem.

Vietvārdi kara laikā ir daudz pārdzīvojuši – tie ir gan zuduši līdz ar iznīcinātām sētām, gan arī radušies no jauna, dodot apzīmējumus bunkuriem, īslaicīgām karavīru apmešanās vietām, kauju laukiem. Jauks šāds tieši kara laika vietvārda piemērs ir Ferdinanda Deguns – kalna nosaukums, kas bija atrodams vai katrā valstī, kur norisinājies Pirmais pasaules karš, arī Latvijā pie Ilūkstes. Kā savās atmiņās raksta cara Nikolaja II armijas komandieris, “tādi deguni bija modē un pastāvēja visās frontēs”. Izrādās, ka šādi kalnu nosaukumi ir metaforiski darinājumi, kam pamatā Bulgārijas kņaza, izcila deguna īpašnieka Ferdinanda I vārds.

Taču vietvārds arī pats var būt ierocis.

Tas ir visai ērts un nemanāms aukstā kara rīks – tā kā tas nepieciešams, ikdienā sazinoties, organizējot savu apkārtējo telpu, koordinējot sūtījumus, rīkojumus un pavēles, iekarotāji ar tiem var viegli vadīt cilvēka prātus un ieražas, jo, lai turpinātu sadzīvot, iekarotāju uzspiestie vietvārdi gribot negribot ir jāpieņem saziņā.

Caur atkārtošanos, caur ceļa norādēm un fiksējumiem kartē vietvārds iegulst tautas atmiņā un tālāk raisa virkni psiholingvistisku likumsakarību. Un to ir apzinājušies visi iekarotāji. Lai tikai ieskicētu un pierādītu šo tēzi, minēšu dažus pazīstamākos piemērus.

Piemēram, Brīvības iela, kas (jau iepriekš piedzīvojusi vairākas nosaukuma maiņas atkarībā no valdošās varas) Otrā pasaules kara laikā pēc vācu okupācijas tika pārdēvēta Vācijas kanclera Ādolfa Hitlera vārdā, bet pēc padomju okupācijas – par Ļeņina ielu.

Var minēt arī Krišjāņa Valdemāra ielu, kas pēc vācu okupācijas kļuva par Hermaņa Gēringa ielu, bet pēc padomju okupācijas – par Gorkija ielu. Arī Basteja bulvāri, kas ir bijis gan Vācu ordeņa gatve, gan Padomju bulvāris.

Mieru pasaulē, katrā sētā un ģimenē!

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt